Lai nu paliek šoreiz principiālās nesaskaņas starp dažādu tautību pārstāvjiem, sevišķi krieviem un latviešiem, jo, nejauši (tikpat nejauši, kā gadās tiem šovu nopēlējiem TV) ieskatoties Latvijas upju kartē, atklājās sirdi stindzinoša aina par situāciju, ko mēs visi noteikti zinām, vismaz tie visi, kas mācījušies skolā ģeogrāfiju, bet nezin kāpēc līdz šim esam atstājuši nepiedodamā novārtā.
Proti, atbaidošo apstākli, ka mūsu lielākās upes, izņemot Gauju, bet ļoti ieskaitot likteņupi Daugavu, sākas ārzemēs. Tātad to ūdens pavasarī ledus veidā kopā ar visiem jauši un nejauši ūdenī nokļuvušiem atkritumiem faktiski ir importa produkts. Labi, ja no tradicionāli draudzīgajām Baltijas valstīm, tad nebūtu vēl tik traki, bet Daugava, kas sākas Krievijā, pa ceļam šķērsojot Baltkrieviju, var izrādīties grūti pārvarams apstāklis, kad tā padomā. Un ko padomāt noteikti ir vismaz tiem, kas tik ļoti, kā Velns no krusta, cenšas izvairīties no Krievijas, katrā aktivitātē attiecību uzlabošanai saskatot slēptus draudus Latvijas neatkarībai. Dažkārt pat klaigājot par atkārtoto okupāciju, par pārdošanos urlām krieviem un kā vēl tur. Visus epitetus nav iespējams atcerēties.
Padomājiet tik, Daugava, mūsu likteņupe, kuras krastos ir kārts šūpulis ne vienam vien īstenam latviešu dižgaram. Upe, pa kuru, visticamāk, liktenīgi laivoja Baibu nolūkot Uldis. Upe, kas mūsu dzīvi piepilda arī ar triviāliem praktiskiem labumiem, dāsni dāvājot elektroenerģiju un dažu labu zivi, ko likt uz kārā zoba (atcerētiers derētu, ka visi rekordsami ir noķerti šai upē) un gādājot, lai no mūsu ūdenskrāniem tecētu skaidrais ūdens. Tā upe, kas devusi bagātīgu pienesumu folklorā un nacionālajā literatūrā, dzejā un prozā, tāpat nebeidzamos sižetus māksliniekiem ainavistiem... Visus labumus jau nemaz nav iespējams uzskaitīt (piem., ūdenssporta sacensību rīkošanas iespējas starp tiltiem un ostas pienesumu budžetā).
Izrādās, tā faktiski ir tāda kā Krievijas piektā kolonna, tikpat kā gāze, kas nāk no šīs Latvijai naidīgās, iekarot kārojošās valsts, un vēl citi labumi, bez kā iztikt mums būtu nieks nacionālās patriotiskās vienotības vārdā. Un tas nekas, ka citas valstis ir tik tuvredzīgas, ka uztur ar Krieviju lietišķas attiecības, gan jau slikti beigsies un tā viņiem vajag. Mums nevajag, mēs, kaut basām kājām, kaut pastalās, bet brīvi. Iztiksim ar biodegvielu, šeit pat izaudzētu, ko liesim mašīnās, un elektrību sarunāsim no rietumvalstīm, tik vien kā kabelis jāiesprauž (kur?).
Mums neko no viņiem nevajag, jo sevišķi, atceroties to šmuci, kas jau ir tecējusi no "draudzīgajām" kaimiņvalstīm pa Daugavu (īstā vārdā, kas dots un ko valkā dzimtenē: Западная Двина), tāpat gandrīz ikgadējie plūdu draudi, kas ne vien izraisa stresu tautiešiem, bet arī apdraud mūsu leknos tīrumus, kur zelta raža briest, un pļavas kur ganās īstenas Latvijas brūnaļas. Mums nevajag, tāpat kā visu ko citu, kas nāk no tās valsts, kas pārņemusi ļaunuma impērijas juridiskās saistības. Un tie, kas domā citādāk, tiem vienvirziena vārti vienmēr atvērti, lai nu paši prastos bez skubināšanas.
Tas tiktāl, šķiet, ir pilnīgi skaidrs, vien atliek izdomāt, kā šo faktisko problēmu novērst. Kā panākt, lai varenā straume no Valdaja augstienes beidzot nepiesārņotu mūsu dzīvi, jo skaidrs arī tas, ka, tam turpinoties, mūsu valsts un tautas pastāvēšana ir nopietni apdraudēta. Tāpēc derētu pakonsultēties ar patriotiski noskaņotiem speciālistiem hidroinženieriem, ja tādi ir, vai arī pieaicināt kādu no ārzemēm, vēlams no Nīderlandes, kas par simbolisku pāris miljonu samaksu, ko dižā mērķa labad nebūtu žēl, iespējams, nāktu klajā ar ideju, kā uzbūvēt kārtīgu dambi, lai nejēdzību apturētu. Protams, vislabāk būtu pakonsultēties ar kādu vēl šaisaulē esošu grandiozā projekta par Sibīrijas upju straumes virziena mainīšanu līdzautoru, jo tas būtu elegants risinājums tiem tur, lai aizrijas ar saviem mēsliem. Tomēr tas diez vai ir iespējams, neapdraudot mūsu valsts drošību, jo tie speciālisti, visticamāk, savas dienas vada Krievijā, tātad kategoriski naidīgā valstī.
Pievieno komentāru