Ne zemais sadzīves līmenis, ne izpostītā lauksaimniecība un mazefektīvā rūpniecība, ne arī kāda cita veida atpalicība nav tas briesmīgākais «mantojums» no smagajiem pusgadsimtu ilgumā padomju okupācijas gadiem kā cilvēku, sabiedrības izpratnes par ētiku un morāli totāla, ciniska sagraušana.
To var saukt kā grib, piekrītot vai nepiekrītot, ka ir bijusi okupācija, tomēr neviens nevar noliegt objektīvo apstākli, ka pusgadsimtu Latvijā valdīja pilnīgi idiotiska absurda, balstīta uz pieņēmumiem sistēma, kas mēģināja piespiest sabiedrību noticēt vadoņu pieņēmumiem, sistēma. Vadoņu, kas arī ignorēja elementāras ētikas nerakstītās normas, kas zaga uz nebēdu, aicinot citus būt godīgiem, kas izklaidējās kā romiešu patricieši Kaligulas laikā, liekulīgi mudinot tautu būt tikumīgiem, nonākot līdz komiskai situācijai, ko ir apliecinājuši pietuvinātie, kad galvenais vadonis atklātības brīdī atļāvās pateikt, ka reti kurš dzīvo no plikas algas. Jā, reti gan un tad tas skaitījās muļķis, kas neprot izmantot izdevību, nevis godājams godīgs cilvēks, kas nezog tāpēc, ka baidās no soda, bet pārliecības dēļ, jo ētika un morāle vēl kādam sirdī un prātā mājoja neatkarīgi no sistēmas.
Tieši tāpēc, ka absurdā ļaunuma sistēma mūsu sabiedrību indēja tik ilgi, nav nekāds brīnums, ka sekas tam jūtamas vēl šodien un noteikti tik ātri neizzudīs, tāpēc, ka tas nav iespējams. Tur jau «tas suns ir aprakts», ka, atjaunojoties Latvijas suverenitātei, cilvēki palika tie paši. Tas ir pilnīgi dabiski un saprotami, jo kur gan citus mēs būtu dabūjuši? Tātad tie paši, kas bija lieliski pielāgojušies iepriekšējās dzīves prasībām, tiešām – prasībām, jo citādi bija grūti kaut ko sasniegt, bet nu tiem nācās «ielēkt» kā dažkārt aktieriem lomā pilnīgi citā sistēmā. Tāpēc kāds gan brīnums, ka nespēja un daudzi vēl arvien nespēj mainīt savus uzstādījumus pret dzīvi, turpinot ierasto.
Drūmi, bet šī problēma skar visus sabiedrības līmeņus. Sākot ar dzērāju un smēķētāju, kas vienā vārdā apgalvo sevi par patriotu esam, bet nākamā brīdī pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem iegādājas kontrabandas draņķus, jo tā taču lētāk, tā visi dara, nespējot aptvert, ka visi gan tā nedara, un beidzot ar pašām varas virsotnēm, kur kāds kā neko sevišķu paziņo, kā var nesolīt, vai nemaz nekreņķējas, kad to pieķer melos, jo meli ir tiem ieceru realizēšanas paņēmienu arsenāla nozīmīga sastāvdaļa. Tāpēc, lai kā negribētos, vēl un vēl nākas atcerēties pazīstamo Mozus gudrību, kas viņam lika ieguldīt 40 gadus, lai savu tautu atbrīvotu no maldiem.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ļaudis, uzauguši un dzīvojoši citā garīgo vērtību izpratnē, vidē, kur negodīgs subjekts ir izņēmums, kur meli, ja tiek atmaskoti, liedz tālāku karjeru, mūsu «rūdītajiem» padomju saulē šķiet naivi un vientiesīgi, tāpēc izmantojami. Protams, ka nav jau tie «ārlatvieši» nekādi eņģeļi, tāpat kā, protams, paši arī samulsa, kad Latvija atguva neatkarību, par ko daudzi bija šaubījušies. Tāpēc, kad tas notika, nespēja atteikties no ierastā, kas arī tiem bija turpinājies pietiekami ilgi, lai kļūtu par dzīves standartu visās jomās. Tāpēc tie atbraukušie šeit nespēj reāli neko mainīt, jo dažkārt nespēj noticēt, ka tā var melot, bet paši turpina kā vientieši dzīvot kā pieraduši.
Bet vietējie arī turpina ierasto, tāpēc nav ko brīnīties, ka valsts attīstība buksē, jo vairums lielo nodokļu maksātāju tieši tāpat necieš no sirdsapziņas pārmetumiem, nemaksājot likumīgi pieprasīto budžetam. Tieši tāpat kā tas cigarešu pircējs vai aplokšņu saņēmējs un pārējo vairums saprotoši smīkņā, sirds dziļumos piekrītot, jo paši tā dara. Tik vien kā kādai daļai tagad pienākuši grūti laiki, jo, par melošanu aizņemoties, tagad draud izputēšana, ko gan vēl cer novērst, piemelojot par grūto situāciju, tāpat kā nelieši mēdz attaisnoties ar grūtās bērnības pieminēšanu.
Par to visu liek domāt šokējošā statistika, kas bezkaislīgi atklāj par milzīgiem naudas līdzekļiem, kas aizplūst garām valsts kasei, ar ko pietiktu nosegt nepieciešamo, kas savukārt liek šaubīties par atbildīgo amatpersonu nekompetenci, jo nevar būt, ka tas notiek tik slepeni, ka neviens neko nezina. Gluži kā tāds naudas pods būtu aprakts, visi zina - kur, šad un tad pagrābj savu tiesu, bet apgalvo, ka poda nav un neviens nekā nezina. To «nezina» ne vecie, ne jaunie, kas kas mēģināja piespiest sabiedrību noticēt vadoņu iestāstītajam.
«Nezināt» jau sākuši arī vēl jaunākie, kas zina pieprasīt līdzekļus, apmaksājot ciniskajos draugos.lv izmānīto vai pērkot vienreiz lietojamos štruntus lielveikalos, bet nemaz negrib zināt, no kurienes tie, jo vienalga vecie neteiks. Tāpēc nebrīnīsimies, ka valstij nesanāk, bet domāsim, kas mums jādara, lai sanāk. Visi domāsim, ne tikai valdība un citi politiķi. Nedosimies taču uz 40 gadiem tuksnesī.
Pievieno komentāru