Ieejot nesen izremontētajā Balvu slimnīcas bērnu nodaļā, liekas, ka
visas te ir sirdsmāsiņas — baltā tērptās būtnes uzsmaida pat svešam
atnācējam. Izrādās, ka noticis neliels misēklis — kaut arī iepriekš pa
tālruni nodaļā pastāstīja, ka medmāsa Lilita Tutiņa nākamajā dienā
dežurēs, izrādās, ka viņas dežūra ir tikai vēl pēc dienas. Tomēr
brauciens nav veltīgs. Balvu slimnīca ir gandrīz vienīgā slimnīca
Latgalē, kur akcijai Sirdsmāsiņa pieteiktas vai visas bērnu nodaļas
medmāsiņas, arī todien dežurējošā Irēna Sīle. "Patīkama, jauna,
savdabīga medmāsiņa," — tā par Irēnu raksta septiņpadsmitgadīgā Līga
Arhipova no Balvu rajona Rugāju pagasta.
Pēc prestiža nedzinās
"Kāda nu vairs jauna, 1.aprīlī palika 26 gadi, kopš es te strādāju. Manā acu priekšā nu jau ir izaugušas veselas paaudzes, lūk, Linarda mamma, kad bija maza, arī pie mums ārstējās, tagad jau atvedusi uz šejieni mantinieku," pasmaida Irēna Sīle un ar ierastu kustību paņem rokās vienu no mazajiem pacientiem, kas uzreiz pārstāj čīkstēt. Linardam ir gads un divi mēneši, nesen viņš bija saslimis ar bronhītu un ārstējās slimnīcā, taču slimība arī tagad atstājusi sekas. "Irēna ir bezgala forša māsiņa, vienmēr dod labu padomu, kad tas ir vajadzīgs, pie viņas vienmēr var griezties," saka Linarda mamma Balvu rajona Bērzkalnes pagasta iedzīvotāja Inga Smoļenkova.
Irēna Sīle pēc profesijas ir feldšere, taču visu mūžu nostrādājusi Balvu slimnīcas bērnu nodaļā. Pēc medicīnas skolas beigšanas vienīgā brīvā feldšera vieta bijusi Kupravas ambulancē, kas likusies pārāk tālu no dzimtajām mājām, bet Balvu slimnīcā piedāvāja tikai medicīnas māsas vietu bērnu nodaļā. "Toreiz jau tā nebija prestiža nodarbošanās — būt par sanitāri vai medmāsu, nereti pat uzskatīja, ka šajos amatos strādā sabiedrības zemākie slāņi. Algas jau mums nekad nav bijušas lielas, bet tad tie bija 80 rubļi. Tomēr kolektīvs mums bija un ir ļoti labs. Ja tu savā darba vietā jūties mīlēts un cienīts, tad jau arī strādāt nav grūti, strādājam ar prieku."
Jāprot sarunāt
Irēna Sīle atzīst, ka medmāsas darbs bērnu nodaļā stipri atšķiras no līdzīga darba ar pieaugušajiem pacientiem, jo ar bērniem jāprotot īpaši sarunāt. Turklāt nereti grūtāk ir nomierināt satrauktās māmiņas, pēdējā laikā arī tētus, kas arvien biežāk atrodas nodaļā kopā ar bērnu, taču parasti esot vēl bailīgāki nekā mammas. "Procedūru kabinetā mēs vecākus labāk nelaižam. Katrai mammai jau tā sava bērna ir žēl, kaut arī viņas saprot, ka mēs viņam neko sliktu nedarām. Labāk, lai viņa savu atvasīti pēc tam sažēlo, samīļo, bet mēs paliekam tās sliktās, kas bērniņam darām pāri," smejas Irēna.
Nodaļā ārstējas bērni no astoņu dienu līdz pat 18 gadu vecumam, katram vajadzīga īpaša pieeja. Ar pusaudžiem Irēnai patīk parunāties, pajokot, kopā pasmieties.
"Kad es gulēju slimnīcā, man kļuva skumji, bet māsiņa Irēna pienāca man klāt un pajautāja, kāpēc es nesmaidot. Vakaros izrunājāmies par visu ko, viņa prata nomierināt, iedrošināt," saka Līga.
Irēna stāsta, ka šis pavasaris nodaļā esot bijis grūts, daudz nākuši bērni ar smagiem bronhītiem un pneimonijām. Iespējams, tas esot saistīts arī ar smago ekonomisko situāciju, jo vecākiem nav naudas, par ko nopirkt dārgās zāles, tāpēc labāk cenšas bērnu ievietot slimnīcā, kur viņš vismaz ir paēdis.
Arī astoņus mēnešus vecās Sannijas Kupčas mamma Vivita no Balvu rajona Lazdukalna stāsta, ka pirms mēneša nodaļa bijusi pārpildīta, māsiņas pārgurušas. "Mēs jau gulējām tikai piecas dienas, jo nebijām slimību ielaiduši. Bet arī pa šo īso laiku uzreiz ievērojām māsiņu Irēnu. Nezinu, kāpēc viņa tā mums uzreiz iekrita sirdī, laikam tāpēc, ka tik mīļi smaidīja, kaut arī nogurusi," saka Vivita.
"Bērni jau ir tādi forši pacienti. Vienā dienā viņš ir slims, saguris, bēdīgs un raudulīgs, nākamajā dienā jau smaida kā saulīte, prieks par viņiem," pasmaida Irēna Sīle.
Pievieno komentāru