Beidzot tā stunda ir situsi. Tautas partija aiziet no koalīcijas, tā atstājot valdību mazākumā, kam, kā praksē ir pierādījies, seko valdības demisija, tā apliecinot sen zināmo patiesību par formālisma cenu.
Apbrīnojama ir Tautas partijas pacietība, kas turpināja darbu, ignorējot dažādus Jaunā laika pārstāvju pārmetumus, pat izteicienus, kas atgādināja primitīvu zākāšanos, kā to atļaujas pat partijas vadība, kā, piem., Solvita Āboltiņa unisonā ar Jaunupa kungu, fonā piedziedot iztapīgam korim, nu jau papildinātam ar Vienotības balsīm, jo JL ir veiksmīgi papildinājies tur, runājot par nez kādiem Tautas partijas trūkumiem, nekomentējot būtību. Taču patlaban tas pacietības mērs ir pilns un vadzis ir lūzis.
Tas ir vismaz dīvaini, ka valdības vadītājs neizskata konstruktīvus priekšlikumus, ieteikumus rīcībai, lai uzlabotu ekonomisko situāciju valstī, tā vietā nākot klajā ar paziņojumiem, ko nākas kritizēt kā bezsaturīgus, tā radot iespaidu, ka priekšlikumi nav pieņemami tradicionāla Jaunā laika principa, kas saucas - sliktā Tautas partija - dēļ. Taču vissmagāko neizpratni izraisa nevēlēšanās kaut ko mainīt valdības rīcībā, lai panāktu reālu valsts atlabšanu, turpinot priecāties par dāsnajiem kredītiem. Turpinot iztapt augļotājiem, tā radot iespaidu, ka tie pārņēmuši izpildvaru mūsu valstī, un tad, cik nu tālu līdz likumdevēju pilnvaru pārņemšanai, atstājot pagaidām, bet tikai pagaidām, mums teikšanu par tiesas varu. Pagaidām tāpēc, ka tā, vismaz Satversmes tiesa, krietni «maisās pa kājām», pieprasot koriģēt jau pieņemtus kreditoru ieteikumus, drīzāk diktātu.
Tagad atlicis vien jautājums: Ko nu? Ko nu darīt, kur nu skriet, jo ūdens nupat jau sāk smelties mutē, atgādinot dabā tuvojošos plūdus. Vēl piedevām draudot, ka ledus paraus līdzi straumē rūpīgi būvēto stratēģisko namiņu. Protams, ka, ņemot vērā mūsu valstī iecienīto slepenības kopšanu, nevar zināt ko gan valdība vēl ir solījusi aizdevējiem, kas tagad draud ar apjomīgu fiasko, jo neba nu TP ir tādi plānprātiņi, ka Saeimā ļaus bīdīt vēlamos valdībai (lasi - aizdevējiem), nevis tautai un valstij, likumus.
Kādreiz radikālu pārmaiņu brīžos lieto frāzi: ledus ir sakustējies, kungi. Tieši tāda sajūta pārņem, sekojot līdz procesiem mūsu valstī, jo noteikti mēs sagaidīsim patiesības mirkli, kad noskaidrosies pie varas esošo rīcības apslēptie motīvi. Viens gan skaidrs jau tagad, ka vēlēšanu gadā dažs labs alka iegūt popularitāti jebkuriem līdzekļiem, ko noteikti var panākt, uzlabojot vispārīgo materiālo situāciju, ko savukārt var nokārtot, aizņemoties un tūdaļ aizlienēto tērējot patēriņam, nevis investējot ilgtermiņa pasākumos, lai pievienotu vērtību. Toties dodot labas biznesa iespējas kreditoriem, atstājot mums vien parādus ar procentiem, kas gan netiek publicēts, noliekot slepenības mapītē.
Tāpēc vēlreiz jājautā: Ko nu? Ka tik tie «labie onkuļi», kas gatavi dot mums zivis, nevis makšķeres, nesadusmojas.
Pievieno komentāru