Latvijas ekonomika turpina pārsteigt gan ar skaitļiem, gan tendencēm. Tas rada gan izbrīnu, gan apjukumu, gan sūta neskaidrus signālus par notiekošo šeit uz ārpusi. Ja iepriekš rakstīju par inflāciju kā Latvijas sindromu (kas tāds arī turpina būt), tad šoreiz kā fenomens tiks aplūkota rūpniecība.
Nu jau vairākus mēnešus pēc kārtas statistikas dati uzrāda gaužām nepatīkamu ainu, proti, ražošanas tempu lejupslīdi. It sevišķi redzams tas ir, sākot no rudens, apstrādes rūpniecībā ražošanas apjomiem esot zemākiem par rādītājiem pirms gada. Patiesībā šī lejupejošā līkne ir jau vērojama kopš 2006.gada otrās puses.
Tagad pievēršam uzmanību sparīgajam eksporta izrāvienam, kas sākās gada sākumā un noturēja visai labu pieaugumu pērn. Ja apstrādes rūpniecībā kopumā apjomi pērn kritās par 1%, tad eksporta apjoms salīdzināmās cenās ir audzis par 8% (faktiskajās cenās par 22%, kas redzams 1.grafikā).
Ja atmetam decembra datus, tad rūpniecības un eksporta dati acīmredzami neiet kopā. Te ir jāņem vērā tas, ka vismaz puse no valstī saražotā iet uz eksportu. Paņemsim nozares ar lielāko eksporta īpatsvaru un to ražošanas un eksporta apjomus pērn. Tā, mehānismu un mašīnu ražošanā pērn ir bijis 7% kritums, tajā pat laikā eksports faktiskajās cenās ir audzis par 40%! Pārtikas rūpniecībā ražošana kritās par 1%, bet eksports pieauga virs 20%. Līdzīga situācija ir kokapstrādē un vēl vairākās nozarēs. Var jau runāt par ražošanas un eksporta cikla nobīdi, tomēr arvien vairāk ekspertu sliecas domāt, ka mēs skaitļos redzam nepilnu ainu. Būtiski, ka arī paši ražotāji, to asociāciju pārstāvji atzīst, ka ne vienmēr izprot statistikas datu par savām nozarēm. Vairāku ražotāju asociāciju pārstāvji, komentējot pērnā gada ražošanas kritumus, tomēr teica, ka situācija nav tik drūma kā rāda skaitļi. Vairāku nozaru pārstāvji, komentējot mīnusus teica, ka reāli viņiem tomēr ir mazi plusi...Un lielāka ticība ir par eksporta, nevis ražošanas datiem.
Ko lai tagad domā vietējie un ārvalstu eksperti, un analītiķi par norisēm rūpniecībā, skatoties uz pieejamo informāciju no statistiķiem? Kaut gan statistiķus arī ir grūti vainot, jo viņi taču izmanto pašu uzņēmumu piesūtīto informāciju. Datu iegūšanā un apstrāde tiek izmantota Eurostat metodoloģija, lai būtu salīdzināma ar citām valstīm. Pēc visa tā var secināt, ka patiesība slēpjas neuzrādītajos saražotās produkcijas datos, kas dažādu iemeslu dēļ nenonāk pie statistiķiem (netiek aptaujāti, ēnu ekonomika, u.c).
Ko varētu darīt pilnīgākas ainas iegūšanai? Uzņēmējiem būtu jānāk kopā ar statistiķiem un jādiskutē par datu aprites pilnveidošanu. Iespējams, lielāka uzmanība būtu jāpievērš mazajiem uzņēmumiem (mazāk par 20 strādājošo), kuru īpatsvars ir būtisks. Tāpat laba ir ideja atsevišķu ražotāju asociācijām nākt klāja ar saviem aprēķiniem un komentāriem par norisēm savās nozarēs (ražošana, eksports, investīcijas, darba ražīgums), lai būtu alternatīvs skatījums uz notiekošo tiem, kas analizē procesus ekonomikā un veido ilgtermiņa stratēģijas. Jo vairāk diskutēsim un meklēsim risinājumus šiem pretrunīgajiem datiem, jo ātrāk sev un pasaulei radīsim izpratni par reāli notiekošo ekonomikā. Savādāk gan mēs paši, bet vēl jo vairāk ārvalstu eksperti un investori, kas vērtē mūsu ekonomikas kondīciju un investē, turpināsim grozīt galvas par inflāciju un izmaksām, darba ražīgumu un algu lielumu, iedzīvotāju pirktspēju, rūpniecību un eksportu.
Pievieno komentāru