Divas deportācijas – 1941.gada 14.jūnija un 1949.gada 25.marta – un ne tikai tās – «atbrīvoja» vietu krievvalodīgo tūkstošiem. Pēc 50 okupācijas gadiem Latvija ir atguvusi neatkarību, par valsts valodu atzīta latviešu valoda. Tās pārvaldīšana ir garants pilsonības iegūšanai. Lielu cieņu raisa ikviens cittautietis, kas apguvis latviešu valodu. Daudzi to ir veikuši perfekti.
Diemžēl novērojumi liecina, ka netrūkst tādu cilvēku, kas pat necenšas to darīt. Nereti arī mēs paši to veicinām. Piemēram, klausoties TV ziņu raidījumus u.c. žurnālisti no latviešu valodas pāriet uz krievu. Atbildi gan ekrānā tulkojot latviski, taču tādejādi necieņu parādot gan latviešu valodai, gan valstij. Jādomā, ka intervēti tiek tikai nepilsoņi, kuri, acīmredzot, uzskata latviešu valodas apgūšanu zem sava goda, bet tomēr nezināmu iemeslu dēļ šo valsti atstāt nevēlas. Manuprāt, arī šodien, līdzīgi kā padomju okupācijas gados, par nacionāliem jautājumiem nav ieteicams runāt. Izņemot cilvēktiesību ievērošanu minoritātēm. Kā redzams, latviešu cilvēktiesības ir mazsvarīgas.
Krievvalodīgās kopienas vairāku līderu aktivitāte, maskējoties ar dažādu partiju nosaukumiem, manuprāt, sāk bīstami apdraudēt valstisko neatkarību, pamatojot savu «darbību» ar krievvalodīgo cilvēktiesību neievērošanu Latvijā. Līdzīgi kā pirmās brīvvalsts laikā komunisti zem socdemokrātu maskas patiesībā cieši sadarbojas ar Padomju savienību nolūkā sagraut neatkarīgo Latviju, nodibināt padomju varu un pievienoties PSRS.
Manuprāt, autores bažas par «Dienas simbola» norietēšanu rakstā Par Dienu un aizgājušo laikmetu (Diena 20.10.2009.) nepiepildīsies, bet atjaunosies, ja Diena turpinās publicēt sociālpolitiski aktuālus, nozīmīgus materiālus, kāds bija Edvīna Šnores raksts Necieņas izrādīšana, un ja Dienā atgriezīsies spoži žurnālisti Ozoliņš un Pakalniņa.
Pievieno komentāru