Interesanti, vienkārši interesanti, jo svarīgi tas nav, kam pirmajam ienāca prātā šis banālais nosaukums. Jo vārdu «vienotība» ir dažādos laikos dažādās politiskās iekārtās zelējuši uz nebēdu kā dedzīgi demokrāti, tā arī mazāk dedzīgi un pat diktatori, kas iedomājās tautu vienotu ap sevi esam. Tomēr parasti no tādām «vienotībām» fiasko, latviski - čiks vien ir sanācis, lai cik skaisti pirms tam būtu notikusi vienota maršēšana slēgtā ierindā. Jo vienotāki, jo ierinda perfektāka.
Taču arī tas diemžēl izrādījies velti, jo tās vienotās ierindas beidz pastāvēt, maršētājiem pārtopot haotiskā pūlī, kad vienotības vadoņi izrādās manipulējuši ar uzticību, savu bieži vien fantastisko ideju vārdā. Lai nu kā tur būtu, bet ļoti interesanti bija paklausīties, jo ko redzēt tur nudien nekā jauna nebija, daudzajās iedvesmas pārpilnajās politiķu runās. Pārsvarā jau politikā pamatīgi «nogruntējušos» ļaužu, tāpēc tos droši var saukt par politiķiem, vairāk vai mazāk pliekanajās asprātībās, kas visu pasākumu nosacīti sadalīja divās daļās, vispirms slavinot savu pareizumu un neatvairāmo labumu vispār, vienlaikus smagi kritizējot Vienotībā neiekļautos, kas noteikti izrādījās vainīgi pie visām mūsu nepatikšanām.
Neapšaubāmi, ka daudziem, kaut paši to noliedza, zināmā mērā kremt, ka tā vienotība faktiski sanākusi tāda ne visai pilnīga, kaut Nacionālā teātra telpas pārpildīja interesentu pūlis, jo ārpusē palikušas dažas nopietnas partijas, bet pašiem nedaudz neērti, jo, lai nu kā, bet vadoņi ir faktiski aizgājēji no savām mātes partijām, kas tos iecēla politikas saulītē. Bet publiku iedvesmojošās runas apliecināja, ka šai apvienībai pietrūkst radošu tekstu sacerētāju. Visu to klausoties, neatstāja sajūta, ka kaut kur un kaut kad tas viss jau ir dzirdēts, tāpēc bēdīgi garlaicīgs. Būtu nu kaut vai pieaicinājuši kādu no gudriniekiem, kas veido Zelta zivtiņas reklāmas, jo tās vismaz parasti ir asprātīgi interesantas. Labi, tik par svinīgo sanāksmi, kā citādi to nosaukt, jo svarīgāk ir padomāt par šī veidojuma turpmāko darbību un darbības rezultātiem, kas izraisa šaubas un samērā nopietnu skepsi, jo nāk prātā tautā izplatīts teiciens par vēžiem un kulēm, un tad apvienība sāk atgādināt tādu lielāku no vecām kulēm sadiegtu. Jo jauna auduma nav, kuli ar lietotas lupatas izskatu un piesmaku mazgā, cik gribi.
Diez vai jaunveidojuma līderi domā par fašisma jaunas formas radīšanu, kaut dažas pazīmes var par to liecināt, un noteikti tie nelolo kaut kādus brīnumus paveikt, kaut apgalvo. Visticamāk, ka bijušie raizējas par bēdīgo perspektīvu, kad ar vilka pasi azotē nāksies iet, jo šie nezina, uz kurieni tas ceļš vedīs. Saprast var, jo inficējušies ar politisko darbību, tie sen jau zaudējuši kvalifikāciju citās profesijās, tāpēc draud situācija, ka nāksies izmantot 100 latu programmas pakalpojumus. Un tas vēl nekas, vistrakākais, ka novērsīsies, iekams gailis būs iedziedājies, visi tie naudīgie, prestižie un visādi citādi smalkie nepolitiķi, kas draud ar vientulību, vadot savas dienas vien savu radu kompānijā, no kā nāksies dzirdēt līdzjūtīgas zobgalības.
Tāpēc šis pasākums izskatās, kā ķeršanās pie salmiņa, kā dara slīcēji. Viss iecerētais un līdz šim paveiktais tā arī paliktu garlaicības sadaļā, nebijušas divas mīklas, par divām personām. Par Sarmīti Ēlerti, kas gandrīz saprotams, jo pie slavas un naudas cilvēki mēdz gribēt vēl reālo varu, jo ceturtā ir tikai mītiski iluzora, un Einars Repše, kas, ja nav saslimis, demonstrē savu konsekvenci, tā nenoliedzami izraisot cieņu, arī nepiekrītot viņa politiskajam viedoklim, tāpat kā pret Alfrēdu Rubiku. Atliek vien pateikt banālo: laiks rādīs, jo laiks negaida, un viss ir mūsu, resp., vēlētāju rokās tāda neliela papīrīša, ko sauc par vēlēšanu biļetenu, veidā.
Pievieno komentāru