Noskatījos televīzijā filmu par zviedru mākslinieku Larsu Vilku, un man radās dažas pārdomas.
Pirmkārt, man liekas nepieņemami kariķēt kādas tautas svēto kā suni. Turklāt karikatūra neliekas profesionāla mākslinieka veikums, bet drīzāk bērna zīmējums.
Otrkārt, Larss Vilks ir tāds pseidovientuļnieks, jā, viņš dzīvo viens, bet tāpat alkst atzinības un popularitātes. Viņu priecē cilvēku interese par viņa darbību, arī varas iestāžu modrums, stādot aktus par nelikumībām aizsargājamā dabas teritorijā.
Izsolītā maksa par mākslinieka galvu nebiedē Larsu Vilku, drīzāk priecē, jo tas atkal palielina popularitāti.
Latvieši taču nepriecātos par kādu dīvaiņu vēlmi celt neprojektētas koka būves Doma laukumā, Jūrmalas liedagos vai Gaujas nacionālā parkā. Tāpat latvieši nebūtu sajūsmā par kāda Allaha pielūdzēja zīmētu Jēzu Kristu suņa izskatā.
Pievieno komentāru