2010.gada 18.martā apritēs četrpadsmit mēneši kopš Saeima pieņēma, uzskatu, progresīvāko likumu atjaunotās Latvijas vēsturē - Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Jauši vai nejauši šis likums dažādu politisko kompromisu rezultātā ir kļuvis par strīda ābolu lielajām politiskajām partijām. Kompromisa rezultātā mēs redzam novadus, kas pēc būtības neatbilst ne likuma burtam, ne arī garam.
1) Likuma gars. Kāds man pazīstams domes deputāts ironizējot atklāja, novads ir tā teritorija, kurā ir pagastmāja, skola un baznīca. Nediskutēšu tālāk, kādas ēkas vai iestādes nepieciešamas, piemēram, slimnīca, bibliotēka, bērnudārzs, veikals u.c. Galvenā ironijas deva tiek veltīta baznīcas esamībai. Zināma loģika tomēr visā tajā ir – latvieši ir kristieši un vēsturiski baznīca ir bijusi vieta, kur tikušies vietējie iedzīvotāji, lai pārrunātu nedēļas aktualitātes. Tas tā kā būtu par likuma garu ar domu, ka infrastruktūra pati par sevi varētu būt nodrošinājums dzīvošanai novadā.
2) Likuma Burts. Likuma 7.(2)3) pantu, kas nosaka, ka novada teritorijā ir ne mazāk par 4000 pastāvīgo iedzīvotāju, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem neievēro 21 novads. Būtiski ir nevis konstatēt neatbilstību likuma burtam, bet gan saprast pašas reģionālās reformas ideju – spēt katram novadam „atražot” sevi. Latvija šim slieksnim ir izvēlējusies 4000 iedzīvotāju skaitu. Intervijā ar Robertu ķīli SestDienā (2010.13.III) viņš atklāja, ka, citēju: „Vācieši rēķinājās, ka, lai vieta spētu sevi uzturēt ilgākā laikā, jābūt vismaz 5-6 tūkstošiem cilvēku”. Ko mēs redzam Latvijā? Nevis iedzīvotāji pastāv par vienu vai otru novadu, bet gan paši deputāti, kas kā resnie runči tur sēdējuši jau no neatkarības atgūšanas laikiem un senāk.
Lūk, es nonāku pie galvenā secinājuma – Valsts tie esam mēs, ikkatrs no mums. Mēs esam ievēlējuši mūsu Saeimas deputātus, kas pieņem valsts attīstības koncepciju. Viena no būtiskām sastāvdaļām ir reģionālās plānošanas politika. Diemžēl jāsecina, ka dažai partijai savu biedru darba vietu saglabāšana pašvaldību domēs ir būtiskāka, kā Latvijas ilgtspējīga attīstība. Aizbildinoties aiz atrunām par „vēlētāju interesēm”, daudzas partijas (ZZS, JL, PS, PCTVL) turpina dalīt novadus, ļaujot brīvi izvēlēties ar ko būt „laulībā”. Šī pieeja ir nepareiza. Ja pagastiem tik ilgi jau kopš 90-to gadu sākuma bija iespējams meklēt partnerus spēcīgāka reģiona izveidē, tad kāpēc tas līdz šim netika darīts? Kāpēc valdībai un Saeimai bija jāpielieto represīvas metodes „piespiedu laulībām”?
Šodien Rojas novadā notiek konflikts Roja vs Mērsrags. Pašreiz saskaņā ar Rojas novada mājas lapas datiem iedzīvotāju skaits – 6398, 4779 - Rojas pagastā, (uz 10.2008), 2019 - Mērsraga pagastā (uz 14.11.2008). Tātad Mērsrags pēc atdalīšanās sevi nevarētu uzturēt un finansiālais slogs gulstos uz valdības pleciem. Mērsradzēni ir skaļākie pretenziju cēlēji. Un par to man patiesi žēl, jo īstermiņa neērtības tiek noliktas prioritāri visas Latvijas valsts attīstībai.
Punktu uz „i” es ar šīm pārdomām nelieku. Reģionālā reforma ir process, nevis mērķis. Un procesa attīstības stadijās pa gadiem tikai redzēsim, kādi ir ieguvumi un kādi ir zaudējumi. Bet viennozīmīgi varu teikt, lielākais solis ir sperts.
Pievieno komentāru