Laimas Bikšes gleznas stāsta par to, kas bijis vai arī varēja būt ar tam piešķirto māksliniecisko ticamību. Kaut kā viss notiek vietā, kas mums visiem pazīstama, kur visi esam bijuši un reizē – tā ir pārsteigumiem pilna. Vai tā var būt? Atceries, kā spēlēji paslēpes. Atceries, jo noteikti to esi darījis, tikai atceries. Un trakais skrējiens, kad kāds nosaucas: "Pēdējais pāris šķiras!" Tad vēl ir sunīši, aklās vistiņas un spēle ar pietupšanos. Tu esi mazs un liela pasaule ap tevi. Vai šodien tā liekas mazāka vai tikai mazāk vilinājumu un noslēpumu? Un ja nu izdevies saglabāt interesi un prieku par katru dienu, ko citi sauc par ikdienu, tad tev ir arī sava māksliniece un viņu sauc Laima Bikše. Laima ir prof. Imanta Vecozola mīļākā skolniece, lai gan, lai atrastu starp viņiem kaut ko kopīgu, ir jāpadomā: pirmais, protams, ir minētais ikdienas skaistums, pietāte pret lietām, priekšmetiem, augiem, putniem un zvēriem, kas ir apkārt. Pietāte pret dzīvi un visu dzīvo un arī nedzīvo dabu. Un tad tu atceries par lielo laimi, kas slēpjas mazajā, un par patiesajiem svētkiem, ko spēj sniegt katra diena. Tikai jāprot tos satvert un svinēt, par tiem priecāties ar tādu klusu un patiesu prieku, bez izlikšanās un no visas sirds.
Laimas Bikšes glezniecība nav skaļa, tā negrib ne šokēt, ne provocēt. Tikai aicina novērtēt, atsijāt graudus no pelavām ar piebildi – savējie sapratīs. Saturs bez formas nav glezniecība, un par glezniecību nevar runāt, neminot krāsu, kolorītu. To var baudīt, par to var tīksmināties Laimas Bikšes gleznās. Sevi izgaršot liek oranžie toņi - vitalitātes, dzīvības nesēji, sulīgi sarkanais un noslēpumaini zilizaļais. Bez saules neiztikt, tāpēc tik spožs ir dzeltenais, un katrai dienai atkal seko nakts – ar zvaigznēm, bez zvaigznēm, bet vienmēr noslēpumu pilna. Arī līnijai ir sava vieta gleznas plaknē. Tā ir jūtīga, smalka, vietvietām pulsējoša.
Laima Bikše īpašu vērību pievērš gleznas virsmai. Tur ir gan biezāki lazējumi, gan atsegta audekla faktūra, kaut kas dzēsts un parīvēts, arī šīs iemaņas nāk no bērnības, jo akadēmijā nez vai to mācīja. Un akadēmija, tas ir tik sen, jau divi gadu desmiti kā studijas pabeigtas (1997), un turpinās lielā dzīves skola, tāpēc atliek tikai konstatēt, ka Laimas Bikšes dzīvē glezniecībai ir svarīga vieta. Tas nav tā pa jokam, bet ar lielu piederības sajūtu šai bezgala interesantajai pasaulei, ko sauc par mākslu. Var teikt, ka Laima nevar negleznot. Un to secināt ir ļoti patīkami.