Izrādes Gogolmogols recenzija. Kultenis Regnāra Vaivara gaumē

atkal gribas atzīmēt, ka Lēvaldes kundzei šī recenzija jau ir krietni labāk izdevusies par iepriekšējām te lasītām. Līdz pilnībai pietrūktu, piemēram, aiztaupīt tādu "spoileri" tiem skatītājiem, kuri izrādi vēl nav redzējuši, ar ko finālā viss beigsies abiem galvenajiem varoņiem, bet tā vietā varbūt nedaudz parisināt tos režisora savītos rēbusus, kad "erudīcija ļauj saklausīt citātus, alūzijas un saskatīt simbolus, turklāt aizrautīga dramatiskā sīpollobīšanas atkarība ir asinīs. Slāni pa slānim var iztirzāt raibo, taču diezgan pārdomāti sadiegto lupatu deķi, kuram varētu dot daudz stilīgu apakšvirsrakstu." Jo tā ir intelektuāli un erudīti ļoti derīga, turklāt absolūti nekaitīga nodarbe - gudri skatītāji svērs un mērīs recenzentes "izlobījumus" salīdzinājumā ar savējiem, citi - varbūt pieņems bez ierunām un neapšaubīs, tomēr arī kaut ko no tā visa iegūs. Asrei nepiekritīšu par R. Vaivara krīzēm, jo "Aija pēc Jaunsudrabiņa" un "Apglabājiet mani zem grīdas" Dailē neuzrāda pilnīgi nekādas krīzes klātbūtnes pazīmes. Pat, ja turpat līdzās JRT vai Nacionālajā ne tik sen kaut kas neizdevās. Izskatās vienkārši, ka R. Vaivars ļauj sev mūsdienās tik reti sastopamo greznību nedomāt konjunktūriski, neaprēķināt ieguvumus un zaudējumus, proti, atļaujas vienkārši spēlēt (-ies). Un skatuves iznākumā to jūt.