Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +11 °C
Skaidrs
Piektdiena, 29. marts
Agija, Aldonis

Lielā dzintara mākslinieciskā vadītāja: Latvijā ļoti daudz izsaka statuss un prestižs

Vai viegli pēc 20 gadiem atgriezties Latvijā? Par māksliniecisko vīziju un to, kādi esam plašākā kontekstā, Ineses Lūsiņas saruna ar Liepājas koncertzāles Lielais dzintars jauno māksliniecisko vadītāju dziedātāju Baibu Bartkeviču

Fragments no intervijas:

Kas motivēja pēc divdesmit Rietumeiropas valstīs nodzīvotiem gadiem atgriezties dzimtajā Liepājā?

Visus divdesmit gadus, kopš biju prom, man zemapziņā ir bijusi vēlēšanās stiprināt saiti ar Latviju. Par atgriešanos tā efektīvi nebiju domājusi, līdz aprīlī saņēmu darba piedāvājumu Liepājas jaunajā koncertzālē Lielais dzintars. Vairākus mēnešus domāju, kā tas mainītu manu dzīvi. Pagājušā gada augustā dziedāju Arnolda Šēnberga Mēness Pjero atskaņojumā Liepājas mākslas forumā, popularizējot tobrīd vēl topošo koncertzāli. Bija inspirējoša sajūta – cik brīnišķīgs projekts manā pilsētā! Pie sevis klusībā nodomāju, ka es labprāt šeit strādātu. Mani ļoti uzrunāja jaunā koncertzāle un dzimtās pilsētas kultūras atdzimšanas un augšanas ideja. Kad nāca piedāvājums, es to nopietni apsvēru, bet pārāk ilgi nešaubījos.

Izaicinājums un darba mērogs ir ļoti liels? Ko jau izdevies izdarīt?

Ļoti īsā laikā – pāris mēnešos – esam izveidojuši nākamā 2017. gada koncertu programmu. Man bija vēlme moderno, lielo koncertzāli piepildīt ar pilnvērtīgiem notikumiem, saistītiem ar pasaules mākslas procesiem. Taču mums ir budžeta ierobežojums, un savus sapņus un vēlmes vajadzēja ielikt stingrā rāmī. Tas patiesībā ir labi. Bija jārēķinās ar to, kādas ir reālās iespējas un ko mēs varam dinamiski aicināt un iesaistīt. Pasaulē ir ļoti daudz interesantu, spilgtu mākslinieku. Vajadzēja izvērtēt, kas būtu vispiemērotākais, visvairāk vajadzīgs tieši Liepājai. Man tieši tas patīk. Man ļoti patīk iedziļināties lietas būtībā un aizrakties līdz kaulam. Nodarboties ar pamatīgām lietām: izvērtēt un saprast.

Kas visvairāk krīt acīs, pēc divdesmit gadiem atgriežoties šodienas Latvijā?

Lielāka daudzkrāsainība. Tā tagad Latvijā ir ienākusi daudz vairāk, sevišķi Rīgā: attīstās dažādi alternatīvie mākslas žanri, radošās iniciatīvas, mazie uzņēmumi, ēstuves.

Pie kā no jauna ir jāpierod?

Man liekas, ka daudzi cilvēki tomēr vēl domā "in the box", trūkst brīvas uztveres. Būt tolerantam pret citādo vai citādi domājošo joprojām ir problēma. Zināms stīvums un paštaisnums cilvēku mentalitātē tomēr ir jūtams.

Varbūt cilvēkus tādus dara grūtā dzīve, cīņa par izdzīvošanu, nabadzība, vilšanās un bezcerība? Kaut vai Liepājas metalurga skumjais liktenis. 

Manā saskarsmes lokā gan nav šīs grupas. Cilvēki, ar kuriem kontaktējos, visi ir strādājoši un izglītoti. Tomēr esmu novērojusi, ka paštaisnums un arogance, zināma augstprātība nāk tieši no izglītotās, inteliģentās, maksātspējīgās sabiedrības daļas. Šo mentalitāti jūtu savā – trīsdesmitgadnieku un četrdesmitgadnieku – paaudzē. Latvijā ļoti daudz izsaka statuss un prestižs. Te nejūtu gara brīvību, brīvu domu, kas man ir viena no noteicošākajām vērtībām. Varbūt par stingru tas skan, bet ir sajūta, ka šeit neļauj otram dzīvot. Neļauj eksistēt tādam, kāds esi. Visu laiku ir bail, ko nodomās otrs, ir bail būt nepieņemtam – un atkal būs kritika, atkal sarās, nopels. Vairākums neuzdrošinās runāt brīvi, jo "cilvēki skatās". Ir stingra dogma kā mākonis virsū, ko gribas pastumt malā.

Tas attiecas arī uz darbu koncertzālē?  

Koncertzāles izcilā kvalitāte jau ir novērtēta ar dažādām balvām, un visi darbinieki strādā ļoti pašaizliedzīgi. Bet kā pārējie uzņem koncertzāli Liepājā? Visu laiku nopeļ. Ir milzīga pretestība, mums ir šausmīgi jācīnās, lai liepājnieki mūs mīlētu.

Sociālajos tīklos brīžiem pavīd tautā dotā iesauka "greizā bundža". Varbūt labsirdīgs, paskarbi kurzemniecisks joks?

Bet man liekas, ka viņi tiešām tā domā, spļauj virsū koncertzāles brīnišķīgajai arhitektūrai un pat televīzijas programmās nosauc par arhitektūras brāķi. Žēl, ka cilvēki neredz tālāk – kāds ir ieguvums. Cik brīnišķīgi, ka te var pastāvēt mūzika, māksla, ka mums ir dota šī iespēja. Šī ir modernā arhitektūra vēju pilsētā. Mēs varam būt lepni par koncertzāles kvalitāti, izcilo akustiku. Visi mūziķi ir lielā sajūsmā un ir ļoti iedvesmoti šeit uzstāties. Neviens neskatās ar baltu aci. Bet liepājnieki ir ļoti kritiski. Kategorisms latviešiem ir ļoti tipisks. 

Visu interviju ar koncertzāles Lielais Dzintars māksliniecisko vadītāju lasiet pirmdienas, 14. novembra, avīzē Diena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vairākums grib palikt

Neatkarīgi no tā, vai Lieldienas tiek uztvertas kā reliģiski svētki vai kā gadalaiku maiņa, šis ir pārdomu brīdis, kad prātojam arī par to, cik labi mēs jūtamies savā valstī.

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē