Neskaidrība uzņēmumu un valsts vai pašvaldību attiecībās ir bijis viens no iemesliem, kādēļ Latvija zaudējusi ne vienu vien potenciālu investīciju, tātad kopumā varbūt pat tūkstošiem darba vietu, un daudzu no tiem, kuri šīs darba vietas būtu varējuši aizpildīt, tagad vairs nav Latvijā. Daudzu šādu «gar degunu» aizgājušu investīciju gadījumus raksturo kopīga iezīme - nereti neesam vēlējušies pat noskaidrot, vai mums kā valstij vai atsevišķam novadam potenciālais projekts ir izdevīgs un ar kādiem nosacījumiem tas būtu vēlams vai nevēlams.
Reiz biju izbrīnīts, lasot, ka viens no galvenajiem argumentiem kādā sabiedriskajā apspriešanā, kādēļ vērienīgu projektu vajagot noraidīt, esot pārāk mazs darba vietu skaits - «tikai» 50. Neviļus rodas jautājums - kādā tehnoloģiju laikmetā dzīvojam? Latvija ir un būs pārsvarā mazo un vidējo uzņēmumu zeme.
Runa ir par principu - pirms kādam kaut ko atļaujam vai aizliedzam, vispirms pašiem jātiek skaidrībā par vēlamajiem spēles noteikumiem.
Diemžēl praksē mēdz būt apdraudēta arī jau esošu uzņēmumu darbība. Piemēram, jau ilgstošajās diskusijās ap gaisa piesārņojumu Latvijas jūras ostās vai pavisam nesen Sarkandaugavā ik pa brīdim izskan, ka šos uzņēmumus vajagot vienkārši klapēt ciet. Iedzīvotāju neapmierinātību var viegli saprast - neviens nevēlas elpot nepatīkamas smakas, nemaz nerunājot par kaitīgu vielu negatīvu ietekmi uz veselību. Arī paši uzņēmumi piekrīt, ka šīs problēmas jānovērš. Tad kādēļ šis jautājums tik ilgstoši nerisinās? Arī šajā gadījumā aizķeršanās iemesls ir skaidru spēles noteikumu trūkums.
Skatoties no malas, lieta šķiet gaužām vienkārša - piesārņotājam jāuzstāda iekārtas, kas nodrošina kaitīgo vielu nenonākšanu vidē. Taču īstenībā neskaidru jautājumu ir daudz vairāk. Pirmkārt, jābūt kādam, kas kompetenti pasaka, tieši kādu vielu noplūde ir nepieļaujama. Otrkārt, ko nozīmē «nepieļaujama»? Gaiss, ūdens un zeme jau tāpat ir dabīgi piesātināti vai ar visu Mendeļejeva tabulu neatkarīgi no saimnieciskās darbības konkrētajā vietā. Acīmredzot jābūt arī kādam kompetentam slēdzienam jeb normai, kādā maksimālā koncentrācijā tā vai cita viela drīkst nonākt apkārtējā vidē.
Treškārt, ar gaisīgu vielu pārkraušanas operācijām Latvijas ostās nodarbojas daudzi uzņēmumi. Tie ir vairāki arī Rīgā un tai pašā Sarkandaugavā. Turklāt ir jau arī dzelzceļa pārvadājumi, un no tālienes atbraukušās dzelzceļa cisternas ne vienmēr ir ideālā tehniskajā stāvoklī. Tas viss nozīmē, ka jābūt iespējai veikt pietiekami precīzus mērījumus, kuru rezultātā tiek konstatēts piesārņojuma fakts un tā avots.
Diemžēl Latvijas situācijā ne uz vienu no iepriekš minētajiem jautājumiem pietiekami skaidru atbilžu parasti nav. Rezultātā neapmierinātas ir visas iesaistītās puses - iedzīvotāji, kuriem jāieelpo nelāgās smakas, pašvaldības un valsts iestādes, kurām jāuzklausa iedzīvotāju sūdzības, un uzņēmumi, kuri ir neziņā, tieši kas būtu jādara. Tas, ka jāuzstāda iekārtas, kas novērš kaitīgo vielu noplūdi, ir skaidrs. Taču atkarībā no prasībām nepieciešamo investīciju apjoms konkrētiem vides aizsardzības tehnoloģiskajiem risinājumiem var būt visai atšķirīgs, un tas jebkurā variantā būs ievērojams. Tādēļ prasīt no uzņēmumiem investēt vāji specificētos objektos ar neskaidriem tālākajiem to kontroles procesiem būtu vismaz nepamatoti.
Kāda šajā situācijā ir izeja? Vispirms ieinteresētajām pusēm ostā, pie dzelzceļa mezgla u. tml. - iedzīvotāju pārstāvjiem, valsts un pašvaldību institūcijām un uzņēmējiem būtu jāapsēžas pie viena galda un jāvienojas par sadarbību. Iniciatīvai acīmredzot būtu jānāk no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vai arī no attiecīgās pašvaldības. Svarīgi būtu jau pašā sākumā noslēgt arī rakstisku vienošanās dokumentu, kurā būtu noteikta katras puses loma un atbildība, saskaņots veicamo pasākumu plāns. Vieni no galvenajiem veicamajiem uzdevumiem būtu noteikt precīzas pieļaujamā vides piesārņojuma normas konkrētajā vietā, to ievērošanas kontroles mehānismu.
Būtu ieteicama arī prasība, lai vides piesārņojuma risks tiktu apdrošināts. Starptautiskā pieredze liecina, ka šāda risku apdrošināšana ir efektīvs līdzeklis vides kaitējumu novēršanai. Līdzīgi kā ar automašīnām apdrošinātājs noteiks klienta maksājamo apdrošināšanas prēmiju ne tikai atkarībā no objektā ierīkotajiem vides aizsardzības līdzekļiem, to drošības līmeņa un efektivitātes, bet arī paša ražošanas procesa tehniskās drošības. Ja nekādi tehniskie un organizatoriskie vides aizsardzības līdzekļi un pasākumi netiek ieviesti, apdrošināšana vispār var būt atteikta, jo nodarītais kaitējums, tātad arī risks, ir grūti prognozējams. Dažkārt apdrošinātāji pie klienta uzstāda paši savas gaisa vai ūdens piesārņojuma kontroles indikatorus, kas rada papildu drošību.
Nobeigumā vēlreiz uzsvērsim - kad runa ir par apkārtējās vides drošību, visu ieinteresēto pušu konstruktīva sadarbība ir izšķirošs draudu novēršanas faktors. Ne mazāk svarīgi ir, lai ieinteresēto pušu savstarpējās attiecības būtu prognozējamas arī no uzņēmējdarbības stabilitātes un attīstības viedokļa, jo tās ir arī konkrētas darba vietas. Savukārt valsts un pašvaldību iestādes ir atbildīgas par to, lai visu procesa partneru rīcība būtu organizēta un saskaņota.