Ļoti smagas paģiras

gada beigās. Dow Jones akciju indekss, sasniedzis visu laiku augstāko virsotni, no oktobra sāka lēni, bet neatlaidīgi kristies. Nekustamo īpašumu cenas, kuras, kā "visi zināja", varēja tikai pieaugt, sāka rukt gan ASV, gan citās burbuļekonomikas sevišķi augstu gaisos uznestajās valstīs (tai skaitā arī Latvijā). Bet varbūt ir jāsāk pat agrāk. Pēc Al Qaeda 2001.gada 11.septembra uzbrukumiem Ņujorkai un Vašingtonai ASV Centrālās bankas vadītājs un tobrīd visietekmīgākais finansists pasaulē Alans Grīnspens sāka dzīt procentu likmes uz leju, gan lai stimulētu ekonomiku pēc Ņujorkas Dvīņu torņu sagrāves radītā psiholoģiskā šoka, gan arī lai palīdzētu ASV ekonomikai atkopties no nedaudz agrāk plīsušā interneta firmu akciju cenu burbuļa. Jau 2001.gada novembrī likmes kritās zem 2,5% - tik zemu tās nebija bijušas kopš 1962.gada. 2003.gada vasarā Grīnspens nolēma nolaist kredītprocentus līdz 1% gadā. Pie šādas procentu likmes ASV Centrālā banka pēc būtības piemaksāja cilvēkiem, lai viņi aizņemas naudu, jo tajā laikā inflācija bija nedaudz pāri 2% gadā. Šādos apstākļos būtu brīnums, ja cilvēki nesāktu ņemt kredītus kā traki, jo kas gan var būt izdevīgāk nekā aizņēmums, kura reālā vērtība ar laiku krīt? Gadiem ejot, procentu likmes atkal nedaudz cēlās, tomēr lētās naudas bakhanālija bija sākusies, un neviens nebija gatavs izpildīt to, ko viens no Grīnspena priekštečiem bija definējis kā tautsaimniecības uzraugu pašu galveno uzdevumu: aiznest prom punša trauku brīdī, kad ballīte sāk sist augstu vilni. Tieši otrādi - turot zemas kredītlikmes un nenodrošinot pārraudzību pār finanšu tirgiem, ASV valdība un Centrālā banka pustukšo punša trauka papildināja ar spirtu. HIPOTĒKU TRAKUMS Lētās naudas skurbulis sevišķi spēcīgi iedarbojās uz nekustamā īpašuma tirgu. Cilvēki tagad varēja ar neredzēti izdevīgiem noteikumiem saņemt hipotēkas, un neizbēgami pieaugošais pieprasījums pēc mājokļiem dzina to cenas augstāk un augstāk. Amerikā no 80.gadu sākuma līdz pat 90.gadu beigām attiecība starp caurmēra mājokļa cenu un caurmēra gada ienākumiem stabili turējās ap 3 pret 1. Taču pēc gadu tūkstošu mijas šī attiecība sāka mainīties, 2004.gadā tā jau bija 4 pret 1 un sevišķi pieprasītos tirgos vēl daudz augstāka, Losandželosā pat 10 pret 1. Tādas cenas varēja pamatot tikai ar ticību, ka nekustamo īpašumu vērtība mūžīgi tikai augs un augs, un daudzi cilvēki sāka domāt par mājokļiem nevis kā par vietām, kur dzīvot, bet gan kā par lietām, ar kurām spekulēt. Turklāt lētās naudas straume nozīmēja, ka bankas ir ieinteresētas viegli pieejamo naudu aizdot aizvien plašākam klientu lokam. Lai tikai varētu šo naudu laist apgrozībā, baņķieri vispirms uz kredītrisku skatījās caur pirkstiem, tad vienkārši aizsēja sev acis un deva hipotekāros kredītus jebkuram, kas ienāca pa durvīm. ASV baņķieru aprindās parādījās tādi jēdzieni kā "liars" loans" - "meļu aizdevumi", kurus bankas deva cilvēkiem, nepārbaudot viņu faktiskos ienākumus, vai "NINJA loans" - ironiskais saīsinājums vārdiem "No Income, No Job or Assets" - nav ne ienākumu, ne darba, ne īpašumu. Arī šādus aizdevumus bankas attaisnoja ar "visiem zināmo patiesību", ka īpašumu cenas vienmēr tikai iet uz augšu. Kas par to, ka ilgstošais bezdarbnieks, kuram aizdota visa nauda 200 000 USD vērtas mājas pirkšanai, nespēs segt ikmēneša maksājumus (kuri pirmo gadu vai divus bieži vien tika speciāli samazināti)? Tas nekas, jo ķīla - mājoklis - vērtību saglabās. Vai ne tā? Izrādās, ka ne. NEATMAZGĀJAMAIS RASOLS Jau 2007.gada pavasarī ASV laikrakstos sāka parādīties raksti par subprime - zemas kvalitātes kredītu - krīzi, jo, kā par brīnumu, sāka atklāties, ka cilvēki ar zemiem ienākumiem nespēj atmaksāt lielus parādus. Taču krīzes patiesie apmēri vēl nebija iezīmējušies, jo tikai retais tobrīd saprata, cik dziļi šie subprime ķirmji ieēdušies finanšu sistēmas balstos un sijās. Ja risku par katru no šiem aizdevumiem uzņemtos tikai banka, kas izsniedza konkrēto hipotēku, tā būtu pusbēda - dažām neapdomīgām bankām būtu problēmas, citām, gudrākām, tādu nebūtu, un problēmu būtu viegli izolēt un atrisināt. Taču jaunajā, inovatīvajā finanšu instrumentu laikā neviens parāds nav tik vienkāršs. Bankas, tiklīdz noslēgušas darījumu, sāka savus parādus pārdot tālāk. Starpnieki tos sadalīja un savienoja sarežģītos finanšu vērtspapīros - derivatīvos, kuru vērtība balstījās uz dučiem dažādu hipotekāro kredītu, turklāt ne jau uz šiem kredītiem kopumā, bet, teiksim, 20% no kredīta A, 5% no kredīta B un tā tālāk. Tāds hipotekārais rasols. Finansisti apgalvoja, ka šādi derivatīvi ir ļoti droši vērtspapīri, jo riski ir diversificēti - ja viens hipotēkas ņēmējs bankrotē, tas tomēr samērā maz ietekmē visa derivatīva vērtību. Bet, ja simtiem, tūkstošiem, desmitiem tūkstošu vieglprātīgi izsniegto subprime hipotēku kredītņēmēju sāk noraut maksājumus un vērtspapīra turētājam Ņujorkā, Ženēvā vai Londonā nav ne jausmas, cik maksātspējīgi ir viņa no visas Amerikas vienā rasolā samaisītie kredītņēmēji, tad šie derivatīvi strauji pārtop no riska samazinātājiem par riska koncentrētājiem. Neviens vairs nevar saprast, kuri papīrīši ir droši, kuri ne, un izšķirot labos no sliktajiem, noteikt derivatīvu patieso vērtību - tas ir tas pats, kas izlasīt sliktas olas gabaliņus no rasola trauka, nomazgāt iestāvējušos majonēzi, bet atstāt gurķīšus un kartupeļus nākamajai dienai. Neiespējami. Tā nu šie nemazgātie derivatīvu salāti stāvēja banku un citu finanšu iestāžu seifos un lēnām, bet neatlaidīgi bojājās. Finanšu tirgi pirmo reizi saoda kaut ko nelabu 2007.gada rudenī. 31.oktobrī kāda līdz tam ne sevišķi pazīstama Ņujorkas finanšu analītiķe Meredita Vitneja laida klajā ziņojumu, ka slikto derivatīvu dēļ tobrīd vēl pasaules lielākā banka Citigroup nespēs izmaksāt dividendes. Vienas dienas laikā Ņujorkas akciju biržā banku sektora kopējā vērtība krita par 369 miljardiem dolāru. Sākās lielais nervozēšanas laiks, taču neviens vēl nebija gatavs atzīt, ka finanšu sistēmai jāuzsūta sanitārā inspekcija. Pēdējos divdesmit piecus gadus - gan pēc 90.gadu sākuma ekonomikas lejupslīdes, gan pēc 1997. un 1998.gada jaunattīstības valstu maksājumu krīzes, gan pēc interneta firmu akciju sabrukuma - ASV Centrālā banka un Amerikas Finanšu ministrija vienmēr bija spējušas novērst krahu, un finanšu sistēmas darbinieki pierada paļauties uz tēvoča Sema izpalīdzīgo roku. Vašingtona arī izpildīja sava pēdējā glābiņa lomu, 2008.gada martā novērsdama lielās investīciju bankas Bear Stearns bankrotu, aizdodot tai 30 miljardu dolāru aizdevumu un nokārtojot tās apvienošanu ar citu lielu investīciju banku JP Morgan. Tomēr nervozitāte auga. Bankas un investīciju kompānijas beidzot sāka iedziļināties, kas tad īsti ir tie derivatīvi, kurus viņi tik brīvi bija pirkuši un pārdevuši. Sapratuši, cik plāns ir ledus, uz kura paši stāv, viņi uzreiz arī atskārta, ka visi viņu darījumu partneri noteikti ir tikpat nestabili. Neviens vairs negribēja izlaist naudu no rokām, ja nu pašam tā būs vajadzīga saistību segšanai, un parādi, uz kuriem "treknajos gados" finanšu sistēma liegi peldēja un kurus varēja bez problēmām regulāri pārfinansēt, pēkšņi kļuva par potenciāliem dzirnakmeņiem, kas šīs finanšu iestādes varēja vienā mirklī ieraut dzelmē. Patiesības brīdis pienāca septembrī. Vispirms ASV valdība bija spiesta 7.septembrī pilnībā pārņemt Freddie Mac un Fannie Mae, milzīgus pašas valsts radītus uzņēmumus, kuri spēlēja atslēgas lomu Amerikas hipotekāro kredītu tirgus finansēšanā. Šī nacionalizācija jau padarīja tirgus pavisam tramīgus. Panika sākās pēc astoņām dienām. 15.SEPTEMBRA SABRUKUMS Svētdien, 14.septembrī, ASV finanšu ministrs Henks Paulsons, kurš pirms stāšanās valsts darbā bija nopelnījis simtiem miljonu kā lielās investīciju bankas Goldman Sachs vadītājs, nolēma nepalīdzēt ne Lehman Brothers - leģendārai investīciju bankai ar 160 gadu vēsturi, ne apdrošināšanas milzim A.I.G. izvairīties no bankrota. Paulsons bija nolēmis, ka beidzot ir jāpieliek punkts un skaidri jāpasaka, ka ASV valdība negarantēs visus Amerikas finanšu spēlētāju sliktos kredītus. Un tajā brīdī krīze sākās pa īstam. Pirmdien, 15.septembrī, gan akciju, gan kredīttirgi sāka krampjaini raustīties. Nākamajās dienās kļuva faktiski neiespējami jebkurai bankai, firmai vai pat pašvaldībai aizņemties naudu pat uz divdesmit četrām stundām. Nākamajās nedēļās visā pasaulē akciju tirgi kritās, labākajā (Amerikas) gadījumā par 30%, bet sliktākajā (Krievijas un citu mazāk uzticamu valstu) - par vairāk nekā 50%. Naftas cenas, kuras jūlijā svārstījās ap 140 dolāriem par barelu, krīzes priekšnojautās jau augustā bija sākušas kristies, taču Lehman Brothers bankrots un sekojošās bailes no dziļa ekonomiskā pagrimuma visā pasaulē tās dzina aizvien zemāk, un līdz decembra vidum tās bija jau nobrukušas līdz 40 dolāriem par barelu. Apsīkstot lētās naudas straumēm, sāka ļodzīties veselu valstu finanšu sistēmas. Lielbritānija, Īrija, Nīderlande, Beļģija un Francija bija spiestas sniegt ārkārtas palīdzību grūtībās nonākušām bankām. Īslande piedzīvoja pilnīgu sabrukumu, tās valūta zaudēja vairāk nekā 70% vērtības, un tā bija spiesta meklēt Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) palīdzību. Rindā pēc Valūtas fonda naudas iestājās Ungārija, Ukraina, Pakistāna un Latvija. Krievijas valūtas rezerves dažos mēnešos saruka par vairāk nekā 160 miljardiem dolāru, un rubļa vērtība pakāpeniski samazinājās, jo centrālā banka nespēja to noturēt. Japānas flagmanis Toyota paziņoja, ka kompānija pirmo reizi tās vēsturē beigs finanšu gadu ar zaudējumiem. Pat Ķīna, kuras strauji augošā ekonomika Rietumos izraisa gan apbrīnu, gan bailes, pēkšņi izrādījās ievainojama. Pēc desmit gadu gandrīz nepārtraukta eksporta pieauguma, kas reti krita zem 20% (gads pret gadu), 2008.gada novembrī, salīdzinot ar 2007.gadu, tās eksports krita par 2,2%, nepatīkami pārsteidzot ekonomikas vērotājus un radot bažas ne tikai par Ķīnas spējām kompensēt pārējās pasaules ekonomikas lejupslīdi, bet pat par tās politisko stabilitāti. Kopš ekonomisko reformu sākuma pirms trīsdesmit gadiem Ķīnas politiskā sistēma ir balstījusies uz nepārprotamu darījumu starp tautu un Komunistisko partiju - jūs mums garantējat augošu labklājību, mēs nelienam politikā. Kas notiks, ja partija vairs nespēs savas saistības izpildīt? VAI PIETIKS AR ASTOŅIEM TRILJONIEM? Gandrīz tūlīt pēc Lehman Brothers bankrota gan ASV, gan citas pasaules valdības saprata, ka ir noticis būtisks pavērsiens uz slikto pusi. ASV finanšu ministrs nu metās darīt, ko var, lai glābtu situāciju. Atradās nauda apdrošināšanas kompānijai A.I.G., Kongress lielā ātrumā pieņēma lēmumu iedot valdībai milzīgu summu - 700 miljardus dolāru, ar gandrīz neierobežotām pilnvarām izmantot šo naudu, kā vien Finanšu ministrijai liksies pareizi. Arī citas pasaules valdības un centrālās bankas steidzās palīdzēt savu valstu bankām un kompānijām, un līdz decembra vidum kopējā naudas summa, kuru dažādas valstis bija apņēmušās izmantot krīzes novēršanai, jau pārsniedza astoņus triljonus dolāru. Tas ir astoņi, kuram seko divpadsmit nulles - summa, kas ievērojami pārsniedz pašas Amerikas gada budžetu. Vai ar to pietiks? Un vai šī nauda tiks izmantota, lai tiešām novērstu krīzi, vai arī tā tikai apārstēs šīs krīzes simptomus, bet nepalīdzēs pasaules finanšu sistēmai patiešām atveseļoties? Atbilde uz šiem jautājumiem ir vitāli svarīga arī mums Latvijā. Kamēr nesāk atkopties visas pasaules ekonomika, arī mums būs grūti kāpināt eksportu, kas ir vienīgais drošais ceļš mūsu tautsaimniecības atjaunošanai. Daži gan centīsies sevi mierināt, ka arī citur iet grūti, tomēr, lai kā mums patiktu priecāties par citu nelaimēm, jāatzīst, ka mūsu pašu treknie gadi ir bijuši Amerikas, Lielbritānijas, Spānijas, Īrijas un Īslandes kļūdainās politikas pakaļdarinājums miniatūrā, te mīksti, bezatbildīgi politiķi roku rokā ar karstiem kredītņēmējiem, plati smaidīdami, ir ielēkuši bedrē, kuras dziļums nav zināms. 2009.gadam iesākoties, visa pasaule atrodas brīvajā kritienā. Cik tālu vēl jākrīt un cik ciets būs bedres dibens, neviens pagaidām nevar pateikt.