Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +11 °C
Skaidrs
Otrdiena, 16. aprīlis
Mintauts, Alfs, Bernadeta

Rēzija cilvēka mētelītī

Aktrise Rēzija Kalniņa spēlē nesatikšanās traģiku Dž. Dž. Džilindžera jaunākajā izrādē 8 mīlošas sievietes, ir gandarīta par ilūziju zudumu un vēlētos Latvijā ieviest obligātu alternatīvo dienestu.

Būs vēl viena slepkavība – brīdinoši saka radioreklāma, pieteikdama režisora Dž. Dž. Džilindžera jaunāko darbu Dailes teātrī – franču aktiera un dramaturga Robēra Tomā (1930–1989) "diez vai kriminālu komēdiju" 8 mīlošas sievietes (pirmizrāde notika 21. septembrī). Tikmēr viena no šīm astoņām sievietēm un Dailes teātra labākajām aktrisēm Rēzija Kalniņa, kas izrādē tēlo Gabiju, sarunā ar SestDienu zīmē režisoru Džilindžeru gaiši bērnišķīgu kā Pīteru Penu un stāsta, ka šajā izrādē  viņam ir izdevies dabūt nost "izklaides pliekanumu", atklājot, kāpēc cilvēks (šajā gadījumā – astoņas sievietes) ir nelaimīgs. Rēzija pat apgalvo, ka šī izrāde kliedē viņas pēdējā laikā piedzīvotās šaubas par teātra jēgu. Decembrī Rēzija debitēs Nacionālajā operā kā operas Jevgeņijs Oņegins režisore. Tomēr visvairāk viņa vēlētos nevis spēlēt teātri, bet kaut ko citu... Tikai, pirms ļaujieties šim apgalvojumam, ņemiet vērā aktrises pašas padomu – neaizmirstiet, ka to izsaka sieviete. 

Kāda ir tava sajūta 8 mīlošu sieviešu mēģinājumos – būs laba izrāde?

Man personīgi viņa ir laba. Tā nebūs ierindas izrāde.

Kāpēc?

Manuprāt, Džilis pa ilgiem laikiem atkal ir uzķēris man aktuālu tēmu. Pasen atpakaļ tā bija ar Penelopi un Diku, tagad atkal esam satikušies. Penelope un Diks iesākumā šķita ārkārtīgi plakans materiāls, kurā tu nekādu īpaši dziļo bedri nevari izrakt, jo nav nekādas zemes, ko rakt. Līdzīgi ir ar šo materiālu – sākām lasīt, noskatījāmies arī filmu, un šķita, ka tālāk par banāliem jociņiem nevaram tikt. Tad ir, kā Pērā Gintā, jāņem tas sīpols un jāsāk lobīt nost lieko. Džilis šajā periodā ir ārkārtīgi rūpīgi strādājis, lai atsijātu nost izklaides pliekanumu un runātu par tādu būtisku tēmu kā satikšanās un nesatikšanās. Katrā no lugas tēliem ir milzīgs egocentrisms. Man ir interesanti tāpēc, ka tas ir mūžīgs jautājums: kā egocentrismu padarīt par veselīgu ego? Jo tajā brīdī, kad tu esi veselīgās attiecībās ar sevi, tu spēj sadzirdēt otru. Izrādē ir runa par to, ka visi tēli dzīvo sapņos un ilūzijās, bet ne realitātē, nespēj pieņemt citādību. No rīta redzēju brīnišķīgu bildi. Sēž divi budistu mūki, un viens saka otram: neesi šeit, un es nebūšu tagad. Respektīvi, mēs visu laiku centrējamies uz "šeit" un "tagad", bet vajag ļaut būt, ļaut notikt dzīvei. Nestāvēt malā, bet arī nebūt iekšā, bet vienkārši ļaut tai notikt.

Vai tas vispār ir iespējams?

Manuprāt, Džilis perfekti parāda strupceļu, angliski dead end street  – mirušo beigu iela. Te, izrādē, arī tie astoņu sieviešu tēli ir kā salas okeānā, kas nespēj satikties, jo katrai šķiet, ka citām salām ir jāpiepeld pie viņas un jāveido zeme, ka tieši viņa ir tas pamats. Tādas astoņas klīstošās holandietes.

Viņas visas astoņas mīl vienu?

Man negribētos uzreiz nonivelēt uz to, kurš kuru mīl. Viņas visas ārkārtīgi ilgojas...

Vai viņām visām izrādē ir attiecības ar vienu vīrieti?

Es varētu teikt, ka viņām nav attiecību pašām ar sevi. Ja tev nav attiecību ar sevi, nevar arī būt attiecību ne ar vienu citu.

Ja tu esi ego, tev nav attiecību ar sevi vai arī tev ir attiecības tikai ar sevi?

Kad tu esi egocentrisks, tas absolūtais centrs, tu visu laiku gaidi no pasaules, ka tā kalpos tev. Māsa kalpos tev, viņai ir jābūt tādai, kādu tev vajag, jo tev šķiet, ka tev vienmēr ir taisnība. Māte, kas ir atkarīga un līdz ar to egocentriska, jo viņa ir lielā māte, meitas, kuras visu laiku gaida, lai māte būtu perfekta... Paskaties, kas ir raksturīgs sievietei, ieliec jūtubes vietnē men’s brain vs woman’s brain – tur viens sludinātājs ar pasakainu humora izjūtu vienkārši izskaidro atšķirību starp sievietes un vīrieša smadzenēm. Vīrietim galvā ir kastītes: ģimene, bērni, mašīna... Turpretim sievietēm tas viss ir vienā savienojumā un putrā...

Tā tiešām ir?

Jā, ir. Ak Dievs, kā tā ir! No rīta mostos, un jau pirms apzinātas pamošanās man galvā process notiek, pamostos no tā, ka man tur viss darbojas. Bet izrādē ir par to, ka realitāte neatbilst ilgām vai gaidām, vai katra personāža uzskatam, kas ir pareizi un kas nav pareizi, kas ir taisnīgi un kas nav. Viņu kategorisms izriet no viņu gaidām un vēlmēm pēc neiespējamā.

Pēc neiespējamā savstarpējās attiecībās?

Jā, katrai pieņemot, ka patiesība ir viņā. Man ļoti patīk, kā mana mamma saka: katram ir sava taisnība, bet patiesība ir viena. Un tā nav mūsos.

Vai cilvēks spēj ieraudzīt patiesību?

(Pauze.) Nezinu, vai vajag īpaši censties kaut ko ieraudzīt. Manuprāt, ir svarīgi redzēt. "Ieraudzīt" ir darbība, kaut kas mākslīgi radīts, bet "redzēt" ir esība. Tev ir savi priekšstati, tu ieraugi otru cilvēku, un tev jau ir priekšstats par viņu. Piemēram, man ir priekšstats, ka tu raksti par ēdienu. Bet tu esi tīra dvēsele, un es esmu tīra dvēsele. Tu esi žurnālists, kuram par mani jāraksta, es esmu aktrise, kurai nāk izrāde un kura ir spiesta runāt, nevis labprātīgi ļoti gribētu runāt. Man jau ir apnicis domāt līdzi, ko es saku.

Ko tu tagad gribētu?

Sēdēt pie koka un skatīties, kā tas aug. Tā ir tā atšķirība starp "ieraudzīt" un "redzēt".

Spēlēt izrādi tu taču gribi?

Vispār es gribu sēdēt pie koka. Man gan par to nemaksā.

Cik ilgi tu tā nosēdētu?

Piecas minūtes stabili. Bet šo izrādi es gribu spēlēt. Zini, kāpēc? Iesākumā man tiešām bija lielas šaubas, kāpēc ir šī luga un kāpēc vispār... Pēdējā laikā tas man ir bijis lielais jautājums: kas ir teātris, un kāpēc tas vispār vajadzīgs. Bet Džilis kaut kā caur savu redzējumu mani atkal ir ievedis tajā, ka man tas ir interesanti, man tas ir vajadzīgs, un caur šo izrādi, šo lomu un partneriem man ir jārisina savas tēmas, kas acīmredzot karājas kaut kur gaisā... vai kaut kur ellē.

Gribi teikt, ka tev kādu brīdi teātris ir šķitis nevajadzīgs?

Nerunāju par to, vai man tas ir vai nav vajadzīgs, es tajā esmu, – bet par to, kas šī mistērija vispār ir. Kas ir teātris, būtībā visu mākslu kompilācija? To es tev nevaru atbildēt, pagaidām arī sev nevaru.

Kas ir mūzika, tētim esi prasījusi? Vai viņš to zina?

Viņš to noteikti zina, bet tā ir viņa atbilde. Viņam ir viņa uztvere, man ir mana. Tās atšķiras. Man mūzika ir Dieva valoda, universa valoda, Visuma valoda. Mūzika – bet tiešām mūzika, nevis kaut kāds modernais skaņu kopums – ir pasaules harmonizēšana, mūziku nav nepieciešams tulkot.   

Visu sarunu ar aktrisi Rēziju Kalniņu lasiet žurnāla SestDiena 23. – 29. septembra numurā!


Top komentāri

Kristaps
K
Šobrīd no aktrises tur blāva atblāzma palikusi. Labākā, ka minēts rakstā, nu smieklīgi. Nevis viņai teātris nsv svarīgs bet gan otrādāk!! Kā mauķele un dēle pie Rubiķēna piesūkusies ! Žēl tā čaļa! Vaļā vairs netikt.
R
Vai"mazie latvietīši" ir cienīgi lasīt šīs atklāsmes?
Pret straumi
P
Talantīga aktrise, spēcīga personība. Atziņa par mūziku - kodolīgi un patiesi.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Par atmiņām jādomā

Droši vien ikvienam ir pazīstama sajūta, ka daži piedzīvojumi spilgti iespiežas atmiņā uz visu mūžu, bet citi tās pašas dienas notikumi pagaist no prāta jau pēc dažām nedēļām vai mēnešiem. Iespējams...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata