Faktiski par savdabīgu, bet veiksmīgu piemēru tiek minēta airBaltic, kura bez valsts "injekcijām" būtu pieredzējusi grūtas dienas. Savukārt kā neveiksmīgs piemērs tiek "mālēts" Liepājas metalurgs, kura modernizācijai grūtā brīdī politiķi piešķīra valsts galvojumu, to arī nācās pildīt un samaksāt uzņēmuma vietā Itālijas bankai, bet tik un tā lūžņu pārkausēšanu armatūrā noturēt neizdevās.
Tie ir tikai daži pēdējo gadu skaļākie piemēri, jo vēl jau ir Parex bankas pārņemšana un sadalīšana labajā un sliktajā bankā, bet vēl senākā pagātnē var atrast Latvijas kļūšanu par Bankas Baltija akcionāru un kredītiestādes nogrimšanu.
"Ja Eiropā valstu valdība tieši vai netieši glābj savās valstīs esošus uzņēmumus, ar ko Latvija būtu sliktāka?" uz vaicāto, vai valdībai vispār būtu jāvērtē, glābt vai neglābt kādu kompāniju, ar pretjautājumu atbild Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas vadītājs Vilnis Rantiņš, kurš šo asociāciju vada jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Viņaprāt, jautājums par glābšanas pasākumiem kādam uzņēmumam ir īpašs, nevis ikdienas gadījums, un tāpēc vajadzīgs vispusīgs izvērtējums un analīze, nevis kāds likums. "Nevar un arī nevajag visu reglamentēt un tad teikt, ka šis likums vai normatīvs neļauj darīt to vai šo," savu pozīciju skaidro Rantiņš. Viņaprāt, valsts pārvaldes rīcībā ir pietiekami kompetenti eksperti un speciālisti, lai varētu izvērtēt un sniegt arī attiecīgas rekomendācijas politiķiem par katru konkrētu grūtībās nonākušu uzņēmumu, kura izzušana nebūtu vēlama.
"Katrai medaļai ir divas puses, un arī lēmums valstij glābt vai neglābt kādu kompāniju ir kā pretēji vērsti vektori ar visām no tā izrietošām sekām," norāda asociācijas Latvijas Koks izpilddirektors ar teju trīsdesmit gadu stāžu Andris Plezers. Viņš norāda, ka vienā svaru kausā būs darba vietas, samaksātie nodokļi, otrā – valsts visu nodokļu maksātāju nauda, lai kāds neveiksmīgi strādājošs privātuzņēmums izķepurotos un izdzīvotu. "Sabiedrība ir pret principu – peļņu privatizējam, bet zaudējumus un problēmas – socializējam," pašu būtiskāko iebildumu jebkura grūtībās nonākuša uzņēmuma glābšanā min Plezers.
Plezers uzskata, ka par glābšanu krīzes brīdī varētu runāt tikai izņēmuma gadījumā un tikai par tiešām valstiski nozīmīgu uzņēmumu. Arī Rantiņš privātu kompāniju glābšanu uzskata par īpašu izņēmumu, nevis ikdienas parādību, jo valstij (nodokļu maksātājiem) nav pienākuma glābt privātkompānijas. "Valsts glābšanas riņķis - tas vairāk ir izņēmums īpašos gadījumos, nevis ikdienas risinājums," uzsver Plezers. Viņu gan nedaudz biedē lēmumu pieņēmēji – politiķi, jo uz īpašo valsts glābšanas riņķi var mēģināt pretendēt to uzņēmumu saimnieki, kuri tieši vai netieši ir atbalstījuši konkrētos politiķus un viņu pārstāvētās partijas nokļūšanu politiskās varas olimpā, par to lūdzot nelielu, bet taisnīgu palīdzību.
Visu rakstu lasiet laikraksta Dienas Bizness pirmdienas, 28.novembra, numurā!
Valsts glābšanas riņķis – izņēmuma gadījums
Valstij jāpalīdz grūtībās nonākušiem Latvijai nozīmīgiem uzņēmumiem, tomēr katrs gadījums jāvērtē individuāli, un tam nav nepieciešams kāds īpašs normatīvais akts. Tādu ainu iezīmē laikraksta Dienas Bizness aptaujātie uzņēmumu nevalstisko organizāciju vadītāji. Vienlaikus tiek norādīts uz līdzšinējiem ne pārāk veiksmīgajiem skaļajiem gadījumiem, kad valsts centusies palīdzēt, bet tas nav novērsis negatīvās sekas, bet gan, gluži pretēji, radījis sašutumu par politiķu rīcību.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.