Krievija sēro par rakstnieka Aleksandra Solžeņicina nāvi 2

Aleksandru Solžeņicinu dažkārt salīdzināja ar Ļevu Tolstoju. Viņu liktenī patiešām var saskatīt diezgan daudz līdzību, jo abi jau dzīves laikā tika pasludināti par literatūras klasiķiem ne tikai Krievijas, bet arī visas pasaules mērogā. Mūža nogalē abi kļuva par vientuļniekiem, nereti mēdza šokēt sabiedrību ar saviem izteikumiem. Viņus uzskatīja par reakcionāriem, kas nav spējīgi izprast, kā mainījusies pasaule, kamēr viņi mēģināja uz papīra izklāstīt savas domas par "Krievijas sakārtošanu". Taču tādēļ vien viņu slava nav kļuvusi mazāka. A.Solžeņicins zināmā mērā pat pārspēja Ļ.Tolstoju, jo tieši viņš uzrakstīja grāmatu, kas iedragāja komunistiskā režīma pamatus.

Vārda spēks

"Padomju Savienība sākās ar grāmatu, ko sarakstīja Kārlis Markss, un beidzās, pateicoties Solžeņicina grāmatai Gulaga arhipelāgs," uzskata rakstnieks Grigorijs Čhartišvili, kurš vairāk pazīstams kā Boriss Akuņins. Tā nav tikai tēlaina metafora. A.Solžeņicins patiešām atklāja pasaulei patiesību par dzīvi Padomju Savienībā, atmaskoja komunistiskā režīma patieso dabu. Taču vēl svarīgāk bija tas, ka viņš atvēra acis PSRS pilsoņiem, kuri līdz tam kautrīgi novērsās, aizbildinoties ar nezināšanu. Skaidrs, ka pēc Gulaga arhipelāga vairs nevarēja nezināt. A.Solžeņicinu lamāja spalvasbrāļi, viņam bija veltīti īpaši PSRS kompartijas Politbiroja lēmumi, viņu izdzina no dzimtenes un atņēma pilsonību. A.Solžeņicina grāmatas tika aizliegtas, bet aizliegtais auglis vienmēr ir saldāks, tāpēc šīs grāmatas sāka lasīt pat tie, kam līdz tam nekad nebūtu ienācis prātā paņemt tās rokās.

1918.gadā dzimušais A.Solžeņicins pārcieta XX gadsimta lielākās šausmas: Otro pasaules karu, ieslodzījumu Gulaga nometnēs, smagu slimību, izraidīšanu no dzimtenes un dzīvi trimdā. Kara laikā viņš bija padomju armijas virsnieks, viens no tiem, ar kuru rokām un asinīm tika sakauta nacistiskā Vācija. Pateicības vietā viņš no Staļina režīma saņēma arestu par "pretvalstisku propagandu", izsūtījumu un ieslodzījumu darba nometnē. Jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai pārciestu šādu netaisnību bez ieslīgšanas aklā naidā. A.Solžeņicinam tas izdevās. Viņš vienmēr spēja nošķirt valsti no tās vadoņiem. Vēlāk trimdā Rietumos viņš ieguva visu, par ko vien var sapņot (slavu, bagātību, brīvību), taču sapņoja tikai un vienīgi par atgriešanos dzimtenē.

Putina atbalstītājs

A.Solžeņicins tikai 1990.gadā ieguva tiesības brīvi publicēt savus darbus Krievijā un publicēja rakstu Kā mums iekārtot Krieviju?, kurā paredzēja PSRS sabrukumu. Viņš gan pauda viedokli, ka Krievijas impērijas Eiropas daļai būtu jāpaliek vienotas valsts sastāvā. A.Solžeņicins uzskatīja, ka Ukrainas un Baltkrievijas neatkarība nav iespējama, bet dabīgā Krievijas rietumu robeža esot Baltijas jūra. Par šādiem uzskatiem viņš izpelnījās liberāļu pārmetumus, jo tika dēvēts par lielkrievu šovinisma atbalstītāju.

A.Solžeņicins, kurš 1994.gadā atgriezās no trimdas un apmetās uz dzīvi Krievijā, bija vīlies pirmā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina darbībā un atteicās pieņemt viņam piešķirto ordeni. Daudz labvēlīgāk viņš izturējās pret B.Jeļcina pēcteci Vladimiru Putinu, neraugoties uz V.Putina saistību ar VDK. A.Solžeņicins atbalstīja V.Putina centienus atjaunot Krievijas varenību uz pasaules skatuves. Pēc atgriešanās Krievijā rakstniekam tika piešķirta māja Maskavas rietumu rajonā, ko padomju laikā izmantoja VDK cilvēki. Šajā "čekistu vasarnīcā" A.Solžeņicins nodzīvoja mūža nogali un nomira svētdien vakarā - četrus mēnešus pirms gaidāmās 90 gadu jubilejas. Rakstnieks tika apbedīts trešdien Donas klostera kapsētā. Pirms dažiem gadiem viņš izvēlējās šo vietu, kur Staļina režīma laikā tika apbedītas represiju upuru mirstīgās atliekas.