Eiropā jau karo? 23

Tomēr 1939.gada 1.septembra rītā nākusī ziņa par Vācijas iebrukumu Polijā bija pārsteigums — arī Latvijā. Karš bija iespējamība, kam negribējās ticēt. Tāpēc arī pēc tā sākšanās Latvijas sabiedrība labprāt ļāvās Ulmaņa režīma "pozitīvisma kampaņai" — apgalvojumiem, ka lielvaru karš valsti neskars un vadonis pratīs pasargāt tautu no briesmām. Septembrī karš kaimiņvalstī Polijā, ar kuru Latvijai tolaik bija 105 kilometrus gara kopēja robeža, vēl tika uztverts kā atrakcija, kas uz mums neattiecas. Pareizāk sakot, tā tas tika uztverts līdz 17.septembrim, kad Polijā bez kara pieteikuma iegāja Padomju Savienība, un dažu dienu laikā mums kļuva par vienu robežvalsti mazāk.

NEITRALITĀTE VISUR

Par kara sākumu Latvijas iedzīvotāji uzzināja 1.septembra rītā no radiofona. Ne televīzijas, ne mobilo telefonu, ne interneta tolaik nebija, bet ziņas izplatījās strauji. Rīgā pie lielāko laikrakstu redakciju logiem pulcējās cilvēki — logos bija izlikti ziņojumi no frontes un Polijas kartes, kurās tika iezīmēti Vācijas armijas kustības virzieni. Bija jūtams, ka sabiedrības lielākā daļa jūt līdzi Polijai. Taču Latvija, tāpat kā citas mazās valstis, kurām nebija lielvalstu garantiju, vienīgo izdzīvošanas iespēju saskatīja neitralitātes pasludināšanā. Kā Latvijas Kara muzeja gadagrāmatā aprakstījis vēsturnieks Dr.hist. Ēriks Jēkabsons, Ulmanis 1.septembrī parakstīja neitralitātes deklarāciju un 3.septembrī, kad karā iesaistījās Francija un Vācija, vēlreiz uzsvēra Latvijas stingro neitralitāti: "Šai satraukuma brīdī valdība griežas pie visiem pilsoņiem ar dedzīgu aicinājumu vienprātīgi un apzinīgi atbalstīt Valsts prezidenta noteikto neitralitātes politiku, kurai valdība sekos visās darbības nozarēs. Mierīgi un cienīgi, neaizraujoties no jūtām un nepadodoties panikai, visa tauta turpinās savu darbību un pārvarēs visas grūtības un ierobežojumus, ko karš starp ārvalstīm varētu nest arī mūsu zemei. Atbildības sajūta un pienākuma apziņa lai būtu jo stipras katrā pilsonī, un katrs lai zina, ka valdība sagaida darbīgu un saprātīgu atbalstu no it visiem. Kopīgi strādāsim, kopīgi aizlūgsim par mieru tām tautām, kas šodien pacēlušas ieročus viena pret otru, kopīgi pieliksim visas pūles mūsu tēvzemes stiprumam un godam. Dievs, svētī Latviju!"

Autoritārā režīmā, kāds tolaik valdīja Latvijā, arī prese nebija brīva rakstīt, ko domā, bet centās ievērot neitralitāti. Septembra pirmajā nedēļā dažās publikācijās bija vērojamas zināmas simpātijas poļu pusei, bet jau tad oficiālās iestādes un arī saziņas līdzekļi stingri centās ievērot neitralitātes politiku. Kā raksta Ē.Jēkabsons, 1.septembrī Polijas sūtnis Ježijs Klopotovskis sniedza plašu informāciju centrālajiem Latvijas laikrakstiem — Brīvā Zeme, Jaunākās Ziņas, Segodņa, taču Ārlietu ministrija deva rīkojumu to nepublicēt, aizbildinājumam nekādā gadījumā neminot ārlietu resora iejaukšanos, bet presei un radiofonam tika norādīts — ja ārvalstu sūtņi sniedz intervijas, tās pirms publicēšanas turpmāk jāsaskaņo Ārlietu ministrijā.

Latvijas presē karš tika pasniegts lietišķi, kā notikums, kas uz Latviju neattiecas. Žurnāls Atpūta 1.septembrī acīmredzot vēl nebija paspējis ielikt svaigās ziņas un tikai nedēļu vēlāk ievietoja nelielu rakstiņu ar dažiem pirmskara foto Kur norisinās kara darbība — tajā sniegta neliela informācija par Poliju. Apjoma ziņā Atpūtai šajā numurā tikpat svarīga tēma kā karš bija pamācība, kā dejot bumsedēzi: "Viesību deju pasaulē manāmi jauni vēji. Pagājušā gadā tie uzpūta lambetvoku. Šogad līdz mūsu ausīm atlido atkal jaunas skaņas: bumsedēzi. Vainīgas atkal Amerikas Savienotās Valstis: amerikāņi neatzīst eiropiešu standartizētās dejas, kas iziet uz to, lai deja būtu skaista un estētiska. Amerikāņiem viesību deja pirmām kārtām ir ritmisks vingrojums vai jauns kustību triks."

Nākamajos Atpūtas septembra numuros netrūkst fotomateriālu par karojošo pušu armijām, rakstu par moderno kara mākslu un jaunākajiem ieročiem, mākslinieku zīmētu kauju skatu, bet karš joprojām ir "tālu prom".

KARIŅU NESPĒLĒJA

Satīriķis Andrejs Skailis, kurš 1939.gada rudenī bija piektklasnieks, atceras, ka sabiedrības noskaņojums Latvijā toruden bijis tāds pats, kā teicis Kārlis Ulmanis: "Mēs esam zeme, kas stāv sāņus no lielo valstu naidiem un kariem. Bija pārliecība, ka lielie savā starpā izkausies un mēs dzīvosim mierīgi tālāk." Tikai tad, kad PSRS 1939.gada rudenī uzbruka Somijai un kad Latvijai 5.oktobrī tika uzspiests savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS un krievi Baltijas valstīs ierīkoja savas bāzes, tautā cēlušās bažas un nemiers. "Līdz tam Latvijā viss bija mierīgi, tikai trūka petrolejas un ogļu, jo tās vairs nevarēja pievest, un arī cukurs bija uz kartītēm," Skailis atceras, ka skolēni 1939.gada rudenī vairāk domājuši par skolu volejbola turnīriem nekā par karu. Skolās vienīgās pārmaiņas, kas liecināja par kara tuvumu, bija pretgaisa mācības vakaros. Skolēni burtnīcās pierakstīja, kā jācīnās ar degbumbām, kā trauksmes laikā jāskrien pagrabos un kā jāsniedz pirmā palīdzība. Skaiļa klasē mācījās četri poļu puiši, tie gan bijuši uztraukušies: "Viņi zināja, kas notiek, jo pie viņiem bija atmukuši poļi, kas, karam sākoties, bija pārgājuši Lietuvas un pēc tam Latvijas robežu, atbraukuši uz Rīgu un pēc tam devušies uz laukiem pieteikties par laukstrādniekiem."

Jūtamākas pārmaiņas Latvijas skolēni pamanīja tikai vēlāk rudenī, kad pēc Hitlera aicinājuma sākās vācbaltiešu izceļošana uz Vāciju. Tūlīt attiecības ar vācu puikām kļuvušas sliktākas. "Viņi sāka nākt uz skolu baltās zeķēs, kā agrāk nebija nākuši," stāsta Skailis. "Pēc tam aizbraucēji sāka pārdot savu mantību, turklāt ļoti lēti. Man mamma ziemas mētelīti, kas parasti maksāja 20 latu, nopirka par diviem latiem piecdesmit un sēņu sālīšanas podu par 30 santīmiem. Šis pods man vēl tagad ir saglabājies, par 30 santīmiem varu parādīt!" Četrlampiņu radioaparātu, kas maksāja 380 latu, varēja dabūt par 50 latiem. Taču trūcīgajai Skaiļa ģimenei arī tas bijis par dārgu.

Pretī nākamā satīriķa dzīvoklim Kapseļu ielā dzīvojusi turīga baltvāciešu ģimene. Tai bijis kaķis Rūdijs. Kaķa saimniece savai kaimiņienei atdeva Bechstein klavieres tikai par to, ka viņa apņēmās Rūdiju ņemt pie sevis un barot ar reņģēm, jo viņš bija ļoti rijīgs runcis. "Behšteins taču maksāja 1500 latu!" Skailis stāsta, ka Rūdijs nodzīvojis ilgu mūžu un nobeidzies 1953.gada martā tajā pašā dienā, kad miris Staļins: "Rūdija saimniece bija tā iemīlējusi veco runcīti, ka apraudājās, un pārējie domāja, ka tā bāba raud par ūsainā Kremļa riebekļa nāvi…"

Kariņu puikas 1939.gada rudenī neesot spēlējuši. Tikai šad tad Āgenskalna priedēs izkāvušies ar vācu puikām, kas bija kļuvuši dikti lecīgi. "Kāvāmies dūšīgi, bet naida nebija," Skailis atceras, ka prombraucot vācu puikas no latviešiem atvadījušies gods godam. Izņēmums bijis tikai viena vācu zēna tēvs, kurš atnācis uz skolu un teicis, ka viņa dēls vairs uz skolu nevar nākt, jo viņam jāmācās vienā klasē ar žīdiem, un tas viņam esot absolūti nepieņemami.

INTERNĒŠANA

Par 1939.gada 23.augustā noslēgtā PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma slepeno protokolu saturu baumu līmenī jau drīz pēc tā noslēgšanas zināja gan Polijas, gan Latvijas valdība. Baumās bija runa par ietekmes sfērām (Latvijas valdībai to bija ziņojis sūtņa Krieviņa konfidenciāls avots Berlīnē), bet neviens īsti nezināja, ko šīs sfēras īsti nozīmē. Arī Hitlers nezināja, saka vēsturnieks Ēriks Jēkabsons: "Viņš nezināja, ko nozīmē šīs sfēras Padomju Savienības izpratnē, un bija diezgan sašutis, kad redzēja, kā Padomju Savienība to realizē Baltijas valstīs un Somijā." Netieši Latvija pakta sekas izjuta jau 17.septembrī, kad PSRS iebruka Polijā un arī Latviju sasniedza patvēruma meklētāji. Vēl 15.septembrī Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Mārtiņš Nukša pārskatā sūtņiem atzīmēja, ka pie Latvijas robežas ar Poliju pagaidām vēl nav manāma ne civilo, ne militāro personu drūzmēšanās. Kā raksta Ē.Jēkabsons, līdz tam brīdim atsevišķi pilsoņi nelegāli bija pārgājuši Latvijas robežu, aizbildinoties ar patvēruma meklēšanu (daži tika aizraidīti atpakaļ), savukārt Polijas robežsargi jau 3.septembrī izraidīja atpakaļ divus aizturētos Latvijas poļu jauniešus no Daugavpils — 15 gadu veco Raudovu un 18 gadu veco Daugavpils dzelzceļa stacijas priekšnieka dēlu Auguļēviču —, kuri bija devušies iestāties Polijas armijā. Rīgas poļu jauniešiem, kas ieradās sūtniecībā, militārais atašejs pateicās un ieteica "saglabāt vērtīgo cilvēcisko potenciālu vēlākam laikam", jo Polijai "vajadzīgi lielgabali, nevis cilvēki".

Par pirmajiem internētajiem karojošo valstu karavīriem Latvijā kļuva deviņi poļu kara jūrnieki, kas 14.septembrī ar motorlaivu ieradās Liepājā no Gdiņas. Pēc formalitāšu nokārtošanas poļu virsnieki tikuši uzaicināti pie latviešu kara jūrniekiem, kur pie kafijas, konjaka un cigāriem vecākais no klātesošajiem latviešu virsniekiem izskaidrojis internēšanas nepieciešamību un izteicis līdzjūtību.

Stāvoklis krasi mainījās 17.septembrī. PSRS iebrukums izraisīja militāro un civilo bēgļu plūsmu uz Polijas kaimiņvalstīm, arī uz Latviju. Pirmie bēgļi sāka plūst pāri robežai jau 17.septembra vakarā, un palīgā robežsardzei kontrolēt robežu ieradās armijas daļas no Daugavpils, kā arī vietējie aizsargi, raksta Ē.Jēkabsons. Sarkanā armija otrā robežas pusē ieradās 22.septembrī, un ar to bēgļu kustība tika pārtraukta un robeža slēgta. Vēl 18. un 19.septembrī Latvijā nolaidās 83 poļu kara lidmašīnas.

Pavisam Latvijā tika internētas 1573 poļu militārpersonas un patvērumu rada 300—400 civilo bēgļu. Internēto nometne sākotnēji tika iekārtota Daugavpilī, pēc tam Liepājas Kara ostā, Lilastē, Litenē un Ulbrokā, nometnes civilajiem bēgļiem — Siguldā un Valmierā. Cēsu karavīru sanatorijā tika iekārtota internēto nometne deviņiem vācu lidotājiem, kuru lidaparāti tehnisku iemeslu dēļ bija spiesti nolaisties Latvijā. Režīms nometnēs bija viegls, internētajiem bija atļauta samērā brīva kustība arī ārpus nometnēm. Taču materiālais slogs bija smags, jo valstij bija jāuzņemas rūpes par 26 tūkstošiem poļu laukstrādnieku, kas kara sākšanās brīdī bija Latvijā, un vēl apmēram par 3000 Latvijā dzīvojošiem Polijas pilsoņiem, no kuriem daudzi līdz tam bija saņēmuši sociālos pabalstus no Polijas.

MAZDŪŠĪGA VALSTS

Deklarēto neitralitāti Latvija faktiski jau septembrī pārkāpa, turklāt diezgan mazdūšīgā veidā, apturot diplomātiskās attiecības ar Poliju, kad tās valdība un armijas virspavēlniecība 17.septembrī bija pametusi valsti un internēta Rumānijā. Kā raksta Ē.Jēkabsons, Latvijas vadībā jautājums par attiecībām ar Poliju esot izskatīts 19.septembra sēdē un — gan ne vienprātīgi — gūta piekrišana Ulmaņa un ārlietu ministra Vilhelma Muntera ieteiktajai attiecību pārtraukšanai ar Polijas sūtniecību, lai Latvijai neko nevarētu pārmest abas agresorvalstis. 21.septembrī Munters izsauca pie sevis sūtni J.Klopotovski un nolasīja viņam memorandu, kurā bija konstatēts, ka, tā kā Polijas valdība pametusi savu teritoriju, un Latvijas valdībai pārtraukti ar to sakari, valdība ir spiesta apturēt attiecības ar Polijas sūtni un Polijas konsulu pilnvaras. Lai arī Munters uzsvēris, ja kāda Polijas valdība sāktu darboties, varētu skatīties tālāk, saruna ar sūtni brīžiem bijusi dramatiska. Tajā pašā dienā tika noraidīts Polijas militārā atašeja majora Feliksa Bžeskviņska lūgums apmeklēt internēto poļu karavīru nometnes, jo "attiecības ar Polijas militāro atašeju pārtrauktas".

Faktiski līdz ar to Latvija pārkāpa savu neitralitāti, secina vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Igaunijas un Lietuvas valdības attiecības ar Polijas pārstāvjiem pārtrauca tikai oktobrī un mierīgākā formā. Citas neitrālās valstis, pirmām kārtām Skandināvijas valstis, vispār neapsvēra šādu iespēju, un tajās Polijas pārstāvniecības turpināja darbu. Latvijas valdībai jau 25.septembrī nācās neveikli taisnoties Lielbritānijas un Francijas pārstāvjiem, kuri izteica neapmierinātību ar notikušo. Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Mārtiņš Nukša skaidroja, ka valdība ir tikai apturējusi diplomātiskās attiecības ar Poliju.

3.oktobrī Polijas sūtnis un militārais atašejs devās uz Stokholmu (Munters kā savas "īpašas labvēlības" apliecinājumu minēja abiem doto atļauju pārdot bez muitas maksājumiem savas automašīnas un izvest no valsts visu savu un valsts naudu). Militārais atašejs F.Bžeskviņskis, kurš no Latvijas faktiski bija izraidīts, nekavējoties tika iecelts par militāro atašeju Zviedrijā.

Polijas sūtnis J.Klopotovskis Latvijas rīcību pret Poliju novērtēja kā "sakāvniecisku, sīkumainu mazas valstiņas politiku, ko iedvesmoja tās bezspēcība tuvojošos notikumu priekšā".