Kāds bija 1918.gads 2

Rīgā kopš 1917.gada septembra saimniekoja Vācijas karaspēks (trīs dienas pēc Rīgas ieņemšanas, 6.septembrī, Rīgu bija apmeklējis Vācijas ķeizars Vilhelms II, kurš teicis: zemi, kurā vācu ērglis iecirtis savus nagus, viņš tura cieši). Rīgā darbojās vācu kara cenzūra, tāpēc ne par kādu preses brīvību nevarēja būt ne runas. Skopās avīžu ziņas no okupētās Baltijas brīžiem bija tik pesimistiskas, ka pēc šo ziņu izlasīšanas Latvijas proklamēšanas fakts šķiet īsts brīnums.

Latviešiem, kuru strēlnieku pulki bija varonīgi cīnījušies, pasaules kara laikā zaudēdami ap 30 000 vīru, Rīgas ieņemšana Krievijas armijas vispārējās dezorganizācijas dēļ bija liels morāls trieciens. Strēlnieku pēdējās kaujas dzimtajā zemē bija pirmās, kas tika plaši atspoguļotas Rietumu presē — kad strēlnieku pulkus sāka slavēt tad, kad tie jau sāka irt, grāmatā Latvijas vēsture 1914.— 1920. raksta vēsturnieks Edgars Andersons.

Revolucionārās brīvības un izlaidības vietā Rīgā nu bija stājusies militārā pārvalde, pilsēta tika apjozta ar dzeloņstiepļu žogiem, kuros laida elektrisko strāvu. Iedzīvotājiem atņēma vara un misiņa priekšmetus, velosipēdus, telefona un elektriskos aparātus, siltās drēbes, vilnas un papīra krājumus. Gaļas veikalos pārdeva zirga gaļu, maizi cepa no surogātiem.

Baltvāciešiem, kuru lojalitātes saites ar Krievijas cara dinastiju bija sarāvusi Februāra revolūcija, Vācijas uzvara karā bija vienīgā cerība saglabāt privilēģijas. 1917.gada beigās Vācijai uzvaras iespējas vēl bija. Baltvācu muižnieki jau sāka izstrādāt Baltijas valsts radīšanas plānus. Vēl 1917.gada novembrī Kurzemes luterāņu baznīcas ģenerālsuperintendants A.Bernevics brīdināja Vācijas valdību, ka tā izdarīšot rupju kļūdu, ja nākamajos 20 gados neiznīdēšot latviešus, neatņemot viņiem zemi un neaizliedzot latviešu valodas lietošanu. Bernevics ieteica izmantot latviešu savstarpējo apkarošanos, jo "latvietis esot latvieša velns". Daži no latviešu mantīgajām aprindām vācu armiju uzlūkoja kā glābēju no "krievu purva" un bija gatavi piekrist Baltijas valsts dibināšanai. Konservatīvo latviešu līderis bija Frīdrihs Veinbergs, ar kuru kopā 1918.gadā Rīgas Latviešu Avīzes izdeva 20.— 30.gadu Latvijas preses karalis Antons Benjamiņš, vēlāk dabūdams taisnoties par šādu soli.

23.septembrī bija izveidots arī Demokrātiskais bloks, kas izvirzīja tautas pašnoteikšanās mērķi. 1917.gada 31.decembrī Vācijas laikrakstā Leipziger Volkszeitung pirmo reizi parādījās Latvijas neatkarības prasība. Tikmēr pašu Latviju karš bija sadalījis divās daļās. Ziņas par to, kas notiek otrā pusē, bija skopas, novēlotas un bieži arī nepatiesas.

DEMONSTRĀCIJAS UN KLUSUCIEŠANA

Tiesa, baumas klīda ne tikai par Baltiju. Petrogradā iznākošā Dienas Lapa 20.februārī ziņo, ka zviedri ieņēmuši Ālandu salas: "Tādas baumas izplatījās vakar Petrogradā. Baumas vēl nav apstiprinātas."

Par dzīvi Rīgā 1918.gada sākumā tā pati Dienas Lapa pārstāsta satraucošas Cīņas ziņas: 6.janvārī notikušas demonstrācijas. Naktī no 5. uz 6.janvāri visā Rīgā izdarītas plašas kratīšanas un aresti. Arestēti visi sociāldemokrātiskās partijas darbinieki, kurus pazina, ap simt cilvēku. Tomēr demonstrācijas notikušas, jo revolucionāro drosmi biedros pacēluši notikumi Vācijā un Austroungārijā. Tika izlaisti uzsaukumi latviešu un vācu valodā, kuros paziņoja demonstrācijas laiku un aicināja vācu kareivjus piedalīties.

"Pulksten 2 dienā pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas izdevās salasīties 800—900 strādniekiem, kuri noturēja īsu mītiņu un gājienā virzījās pa Rēveles ielu uz priekšu, bet, ieraudzīdami, ka pie baznīcas drūzmējas jauns pūlis, griezās atpakaļ, lai savienotos ar to. Uz Rēveles ielas stūra demonstrantus aplenca kara un guberņas policija. Demonstranti apstājās. No kāda nama atskanēja šāviens. Policija atklāja uz pūli uguni, un rezultātā — 8 biedridemonstranti tika nošauti… Tanī pašā laikā uz Gogoļa ielas citu demonstrantu baru ielenca policija, un visus, kuri policijai likās aizdomīgi — arestēja. Demonstrāciju un mītiņu Pārdaugavā, kurā piedalījās arī vācu zaldāti, izklīdināja vācu kara spēks."

Turpretim pavisam mierīga dzīve ir Plāņu pagastā, 23.janvārī ziņo Petrogradā iznākošā Jaunā Dienas Lapa: "Plāņi visai mazs pagasts Vidzemē, tomēr arī no viņa dzīves gaitas varam daudz ko mācīties un viņš kļuvis ievērojams ar to, ka šejienes iedzīvotāji tā "5.gadā", kā arī tagad visam kūtri seko un tiek dzītin dzīti padoties jaunai iekārtai. Un tiešām — līdz pat rudenam še viss vēl gāja pa vecam. Vēlu rudenī pirmais ārkārtīgs, ievērojams notikums bija tas, ka kādu dienu muižas kūts atslēga no durvīm bija paņemta, un naktī pēc tam no kūts izzuda viena no labākām govīm. Sākās laupīšanas un postīšanas. Ienāca sveši ļaudis un kliedza par nekārtībām, kamēr vietējie par tādām neko nezināja un vēl tagad nezin un cieš klusu."

12.februārī vēstīts par tiešās satiksmes atjaunošanu ar Rīgu pa dzelzceļu — tā tikšot nodibināta laikam jau janvāra beigās. "Jau strādā pie līnijas izlabošanas Siguldas apkārtnē, un tiekot likta arī viena blakus sliede, jo, kā zināms, vācu dzelzceļu sliedes ir šaurākas par Krievijas." Rīgā tikmēr nekas ievērības cienīgs nenotiek: "No Rīgas pienāk vai katru dienu vēstules, no kurām redzams, ka dzīve tur klusa, trūkst lielākas rosības, darba un algu apstākļi knapi. Kafejnīcas, kino un restorāni darbojoties pilnīgi, bet arī tanīs trūkstot agrākās dzīvības."

24.februārī Jaunā Dienas Lapa jūt līdzi Trikātas draudzei, kas tagad palikusi bez telefona satiksmes, "jo aizmuguras karaspēka nodaļas visu telefonu stabus nozāģējuši un aizveduši malkai, bet gar ceļu malām mētājošos vadus tagad pievāc apkārtējie iedzīvotāji vāģu streņģēm un citām vajadzībām".

27.februārī nesmukas lietas nākušas zināmas no Cēsīm: "Vaļņu ielā, Līvu viesnīcā ir apmetusies kāda bēgļu ģimene, no kuras meita darbojas kādā vietējā sabiedrības iestādē. Tagad, kur vācu briesmas pārgājušas, viesnīcas saimniece meklējot kādu cilvēku, kas varētu šo ģimeni izdabūt laukā no istabas, kuru tā ieņēmuse, solīdama par šādu darbu samaksāt četrdesmit rubļus, jo viņa izrēķinājuse, ka, ja izdotu "savā viesnīcā" istabas iebraucējiem, tad par katru no tām varētu saņemt 5—10 rbļ. par nakti, kur tagad viņai tik daudz neiznāk. Šāda rīcība ir nepiedodama, kur pie tam dažām sabiedrībām darbiniekam dzīvokļu trūkuma dēļ jāspaidās pa netīriem kaktiem." Šodien, lasot šo ziņu, nav uzreiz skaidrs, kurš rīkojies nepiedodami — saimniece vai bēgļu ģimene.

OPTIMISTI UN PESIMISTI

Lielāks optimisms parādās Latgales laikrakstos. "Demokratiskos Jaunibas organs" Jauno Letgola 27.aprīlī aicina: Skaistynosim sowu rokstu! "Del tautyskos kulturas pacelšonas ir wajadzigs tautysko literatura, dzymtā liaužu woludā. Del literaturas izplatynošonas pa liaudim wajag apwiglyuot druka dorbus. Myusu Letgaliu tauta wel natur sowu tipografiju, natur tus kulturas centru, kaidi jau sen ir wysom cytom tautom. Myusu druka dorbi doros wysur, kur atsarun Letgaliu samanigs pulcenš, kur atsarun tipografija ar francužu šriftu. Un wysur myusu literaturas darbinikim dait gaisynot liku naudu del dataisišonas tus zemiu literim, kuru naw franciskaja alfabetā. Tos likos zeimas ir: č, š, ž, kai mozim, tai lelim literim, del sewkura šrifta." "Mias likam priškā izdarit taidu reformu: wita ž, č, š pijemt salyktus literus zh, ch, sh, kai tys ir pi Anglim."

Tikmēr Dienas Lapa uz vasaru kļūst vēl pesimistiskāka. Par iespaidiem vācu okupētajā Baltijā raksta kāds "Argus", kas šinīs dienās saņēmis vēstuli no Rīgas, kuru raksta biedrs, kurš izbrauca 3.maijā no Pēterpils. Biedrs viņam raksta: "Negribas ticēt, ka esmu atkal Rīgā. Pirmais rīts Rīgā… Izeju uz balkona un lūkojos no 5.stāva lejā uz Suvorova ielu. Citkārt tik dzīvā un straujā, ņudzošā iela pustukša, liekas, ka būtu agris rīts, lai gan saule jau lielā gabalā. Nomazgājos un izeju uz ielas. Uz stūra paņemu pie avīžnieka avīzi, palūkojos ciešāki avīžniekā un negribas ticēt, ka tas ir tas pats avīžnieks, kurš pagājušo vasaru pārdeva avīzes uz šī paša ielas stūra, bet tomēr jātic. Tikai šoreiz avīžu izvēle viņam ļoti maza, kurpretim pagājušo vasaru visi plaukti viņa galdiņam bija piekrauti visdažādākajiem laikrakstiem un žurnāliem."

Apcerēdams faktu, ka tiešām nokļuvis Rīgā, kas Petrogradā uzskatīta par nesasniedzamu, mūsu rīdzinieks ieiet kafejnīcā un ierauga pazīstamas apkalpotājas. Tās savukārt dara viņam zināmu, kāds Rīgā pašlaik priekšstats par Petrogradu: slepkavu bedre, kurā nošauti, sadurti un badā nomiruši cilvēki guļ uz katra ielas stūra. "Par Petrogradas iekārtu, kā arī par valdošās šķiras stingrību viņiem nav ne mazākā saprašana," sūrojas Petrogradas zinātājs un secina: "Tas arī pilnīgi saprotams, ja palasa Veinberga un Benjamiņa Rīgas Latviešu Avīzes, kuras pilnas ar pasakainām briesmu ziņām par Krieviju. "Lielais veikalnieks" Benjamiņš, kurš ar savu piemērošanās taktiku visiem laikmetiem tikai rauš naudu iz latviešu darba ļaužu kabatām. Cik viņš bija liels šovinists un Krievijas patriots 1914./15.gadā, tik viņš tagad ir liels vācu draugs."

Vēl mazliet pagremzies, mūsu vērotājs ierauga veikalu logos pirmās zemenes un nodomā, ka arī Pēterburgā tās jau ir, tikai cenu starpība milzīga. "No ārienes Rīga nav pārvērtusies. Nemaz nevar ticēt, ka tikai gadu atpakaļ pār viņu gāzās kara vētras brāziens un plūda asinis. — Pretim nāk divi pazīstami latviešu tirgotāji un savā starpā skaļi sarunājas vāciski. Pagājušo gadu viņu veikalos rēgojās stingris uzraksts: "Aizliegts runāt par vāciski." Šie uzraksti tagad pazuduši, un nākošu vasaru, ja viss notiks pēc vietējo vācu plāna, šais pašos veikalos varbūt rēgosies uzraksts: "Aizliegts runāt par latviski." — Kāpju augšā, savā tagadējā dzīvoklī, pa tīrajām trepēm un manī mostas ass protests un rūgtums. Neskatoties uz visiem labumiem un tīrību, atmosfēra Rīgā ir spiedoša. Vācu dzelžu ķepa ir par daudz smaga, un apakš viņas var tikai dzīvot gļotainas dēles, kuras barojas ar latviešu tautas asinīm."

IZMIRUŠAIS ĶEMERMIESTIŅŠ

Bēdīgas ainas novērotas arī citās Latvijas vietās. 20.jūnijā Dienas Lapa ziņo par Kurzemi: "Līdz ar bēgļu atgriešanos arī Kurzemē

sāk ieplūst Krievijas un brīvības iespaidi. Līdz šim Kurzemes iedzīvotāji pazemīgi lieca savas muguras zem vācu varas spaida. Tagad jau vienā otrā vietā Kurzemē ieskanas protesta asās skaņas. Pēdējās dienās Dobeles un Bauskas apriņķos vietējiem iedzīvotājiem iznākušas sadursmes ar vācu zaldātiem. — Vācu zaldātos pēdējā laikā arī sākas disciplīnas iziršana, daži pat neskatoties uz stingro sodu ir dezertējuši un slapstās apkārt. Daudzi dezertēja no tiem pulkiem, kurus pēdējā laikā gribēja sūtīt uz franču fronti."

21.jūnijā posta ainas no Ķemeriem: "Ķemeri ir tikai drupu kaudze šī vārda pilnā nozīmē. Visur, kur vien tiek vērsts skats, rēgojas kailie un garie skursteņi, krāšņu un vasarnīcu pamati, apbiruši ar kaļķiem, apdegušiem dēļiem. Lapu koki un puķu dārzi, kuru še bija tik daudz — visi izcirsti vai iznīcināti. Reti kur var ieraudzīt kādu veselu palikušu ēku. Galvenā parkā uguns iznīcinājusi pašu peldu namu, uz laukuma vēl palikusi tikai koncerta iestāde, kura cieši apbūvēta blindāžām. Ķemeru miestiņš kā izmiris."

Tajā pašā numurā praktisks padoms no Valkas: "Ievērojot ārkārtīgo darbu un maizes trūkumu, "L." ieteic miltiem piejaukt savārītas liepu un kļavu lapas."

Arī Jūrmalā klusums, 4.augustā vēsta Dienas Lapa: "Jūrmalā — Buļos, Bilderliņos, Edinburgā, Majoros, Dubultos, Karlsbādē un Asaros šogad esot daudzas vasarnīcas tukšas. Gubernators paziņo, ka visas ēkas, par kurām līdz 20.jūlijam netiks iesniegtas ziņas, ka tās apdzīvotas vai izlabotas, tikšot ņemtas guberņas valdes uzraudzībā. Izdevumi par uzraudzību būšot jāmaksā vai nu īpašniekiem vai minēto ēku rentniekiem."

Lai gan Latvijā turpinās karš, cilvēki nav samierinājušies ar nāvi, liecina Dienas Lapas ziņa no Ventspils: "Balt.Zeitung ziņo, ka jūlija vidū tur notikusi šausmīga slepkavība, jo atrasts agrākais pilsētas lopu gans Ventā noslīcināts. Slepkavas esot nelaimīgam piesējuši lielus akmeņus un tad iemetuši Ventā. Aizdomas krītot uz dažiem jauniem cilvēkiem." Turpat arī sliktas ziņas par gaidāmo ražu: "Pagājušā gadā nabadzīgie pilsētas iedzīvotāji varējuši nopelnīt naudu ar ogu lasīšanu, bet šogad šī peļņa atkrītot, jo mežos šogad nav nevienas ogas redzamas. Šogad, rādās būs arī vāja medus dabūšana un vāja siena raža." Toties ienācās Latvijas valsts — pēdējā to jauno Eiropas valstu saimē, kas radās, Pirmajā pasaules karā sabrūkot impērijām.