Miljons miskastes maisā 61

Sākumā domāju — jānorok kaut kur tā, lai es pats pēc tam to neatrodu. Lai vispār nekādas saistības nebūtu ar to nekad mūžā, atceras Mārtiņš. "Labi, ka neiemetu Daugavā, jo pēc tam tak bija jārāda policijai, dabūtu nirt." Stāstot par pagājušā gada 20.jūnija notikumiem, viņš pat pasmejas. Tajā dienā diviem jauniem vīriešiem — Mārtiņam Briksnim (tobrīd viņam bija 20) un Andrejam Jermakovam (30) izdevās no lidmašīnas izzagt vairāk nekā 1,2 miljonus eiro, kas piederēja Parex bankai. Abi strādāja par krāvējiem Rīgas lidostā. Tajā dienā Mārtiņa darba diena beidzās, tiekot pie vairāk nekā 400 tūkstošiem latu dažādās valūtās. Viņš tik tiešām apraka naudu zemē. Nožēla par izdarīto nāca mazliet vēlāk.

Visticamāk, Mārtiņa jautrība ir nedaudz uzspēlēta, jo oktobra beigās Rīgas rajona tiesa abiem bijušajiem lidostas darbiniekiem par personu grupā izdarītu zādzību lielā apmērā pēc iepriekšējas vienošanās piesprieda trīs gadus reāla cietumsoda ar mantas konfiskāciju. Spriedums vēl nav stājies spēkā, jo, nepiekrītot noteiktajam sodam, gan prokurore, gan apsūdzētie to pārsūdzēja. Līdz tam Briksnis un Jermakovs atstāti brīvībā.

Apsūdzētie vīrieši savu vainu atzīst — atšķirībā no Andreja sievas Jūlijas Jermakovas (iepriekš — Rogovajas). Viņai tika celta apsūdzība par to, ka neziņoja, droši zinot, ka izdarīts sevišķi smags noziegums, un veica iepriekš neapsolītu nozieguma pēdu un noziedzīgā kārtā iegūtu priekšmetu slēpšanu. Tiesa viņu attaisnoja. Krimināllikums nosaka, ka noziegumu izdarījušās personas saderinātais un laulātais neatbild par iepriekš neapsolītu slēpšanu un neziņošanu. Jermakovi apprecējās tikai pagājušā gada beigās, taču dzīvo kopā jau kopš 2003.gada, viņiem ir meita un tiek gaidīts otrs bērns.

Prokurore Lidija Cīrule apelācijas protestu iesniegusi arī daļā par Jūlijas attaisnošanu, jo nepiekrīt tiesas viedoklim, ka 2007.gada jūnijā viņa bijusi Andreja saderinātā. Visticamāk, tieši šī iemesla dēļ Jermakovs atsaka interviju. "Mēs nolēmām, ka šajā situācijā mums labāk pagaidām nerunāt," uzsver advokāte Alla Ignatjeva, kura pārstāv abus Jermakovus.

"Vienreiz paslīdēja roka"

Tikties ar SestDienu toties piekrīt Mārtiņš Briksnis — liela auguma, plecīgs puisis īsiem, gaišiem matiem, kura apģērbs ļauj secināt — hiphops ir viņa iecienītākais mūzikas stils. Mārtiņš tiešām atstāj pozitīvu iespaidu, kas atbilst tiesā iesniegtajiem raksturojumiem no darbavietām. Puisis gandrīz visu laiku smaida, runā atklāti un spēj pajokot arī par savu pašreizējo situāciju: ieraugot Mārtiņa seju reportāžās no tiesas zāles, viņa priekšnieks veikalā K—Rauta licis uzrakstīt atlūgumu.

"Pateica, ka nevar man uzticēties. Nu, bļāviens, vairākus mēnešus strādāju noliktavā, uzticējās, pēkšņi vairs ne. Tagad taču man gluži otrādi — jāuzvedas maksimāli godīgi," ironizē Mārtiņš. Tomēr fotografēties presei viņš vairs nevēlas.

Patlaban Mārtiņš dzīvo pie vecākiem, tāpēc badu necieš, taču darbs kaut par minimālo algu nepieciešamas, lai samaksātu kredītus: par koledžu, telefonu, auto. "Braucu, kamēr vēl mašīnu neatņēma. Pēc tam paliks tikai kredīts, ko maksāt," rūgti nosmej puisis, kuram piespriesta arī mantas konfiskācija. Viņš gan nenoliedz, ka pats vien pie visa vainīgs.

Arī tiesas zālē gan Jermakovs, gan Briksnis apgalvoja, ka nožēlo notikušo, tā bijusi lielākā kļūda un muļķība viņu dzīvē, solīja, ka neko tādu neatkārtos.

"Neviens no viņiem nepateica, ka izdarīja noziegumu, nevis vienkārši muļķību, un nožēlo viņi drīzāk to, ka tika noķerti," savu viedokli sarunā pauž prokurore Cīrule.

Kā radās šī pārdrošā ideja? To lielā mērā noteica banku naudas sūtīšanas procedūru salīdzinājums, kas bija par sliktu Parex bankai, atzīst Mārtiņš. "Ja paskatās, kā Latvijas Banka ved savu naudu: atlido lidmašīna, uzreiz klāt piecas smagās mašīnas, pilnas ar armijniekiem. Katram krāvējam blakus staigā viens ar automātu, tu pat bez viņa atļaujas nevari pa kreisi paskatīties, nekur tu nedrīksti iet, neko darīt," viņš stāsta.

Arī citām bankām vismaz viens bruņots apsargs stāvot blakus lidmašīnai, ar kuru ved skaidro naudu, kamēr tā nav pacēlusies. Savukārt Parex bankai viss bijis vienkārši, apgalvo Briksnis: "Atnāk, ieliek trīs maisus un aizbrauc prom, un tie tur mētājas kādu stundu bez uzraudzības. Parasti ir tā — ieliek pasažieru bagāžu, tad to [naudu], tad mēs kravu. Citreiz viņi pirmie ieliek tos maisus, kad vēl neesam pie lidmašīnas. Atbraucam, skatāmies — maisi mētājas. Tāpēc arī gadījās, ka vienu dienu no visām paslīdēja roka."

Mārtiņš stāsta, ka gatavošanās ilgusi apmēram nedēļu. "Nekāda dižā plānošana nenotika, bija tāds šoks galvā: vajag, vajag! Kā tu viņu nepaņemsi, ja tev deguna priekšā stāv miljons? Neiesi taču pagriezt muguru, domāju, jebkurš daudz nedomātu," tā kā taisnojas Briksnis.

Kā stāsta prokurore, katrs no apsūdzētajiem apgalvo, ka zādzības plānu izdomājis un viņu piedalīties pierunājis otrs. "Ticamāk tas skanot no Brikšņa puses. Jermakovs tomēr ir vecāks, lidostā arī strādāja jau vairākus gadus. Autoritāte viņam bija lielāka." Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa Jermakovam prasījusi piemērot piecu gadu cietumsodu, savukārt Briksnim — trīsarpus gadu ieslodzījumā.

20 kilogramu skaidrā naudā

Lai gan Briksnis par plānošanu runā diezgan izvairīgi, skaidrs, ka tā nenotika slepeni konspiratīvos dzīvokļos, zīmējot shēmas. Pāriniekiem bija gana laika garajās darba stundās apspriest vienalga ko. Iespējams, tas notika, braucot ar bagāžas mašīnīti pa plašo lidlauka teritoriju, ko abi krāvēji pārzināja lieliski. "Izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā", kas noslēdzās 2007.gada vasaras sākumā, plāns bija gatavs un lomas sadalītas.

Tomēr, pienākot dienai X, viss notika diezgan spontāni un "aizgāja ne pēc plāna", atceras Briksnis. Rīgas rajona tiesas spriedumā liktenīgā vakara sākums aprakstīts šādi: 2007.gada 20.jūnijā no pulksten 16.47 līdz pulksten 17.10 Starptautiskajā lidostā Rīga notika kravas un bagāžas iekraušana aviokompānijas Austrian Airlines lidmašīnā, un ar reisu OS 694 Rīga—Vīne bija paredzēta trīs maisu ar vērtīgu kravu — valūtas sūtījumu — pārvadāšana, kuru a/s Parex banka nosūtīja Raiffeisen Zentralbank Austrijā saskaņā ar līgumu par naudaszīmju tirdzniecību.

Kravas iekraušanai šajā reisā bija norīkoti "lidmašīnas apkalpošanas nodaļas aģenti" Jermakovs un Briksnis, bagāžas iekraušanai — divi citi krāvēji, darbu kontrolēja pasažieru servisa dienesta koordinators. Jermakovs un Briksnis, ieraudzījuši, ka pie lidmašīnas atrodas inkasācijas mašīna un lidostas apsardzes darbinieki, saprata: pienācis brīdis, "kad viņi var īstenot savu noziedzīgo nodomu — nolaupīt inkasācijas naudu", teikts spriedumā.

Holivudas blēžu filmās gadsimta noziegumu īstenošanā parasti kā palīglīdzekļi tiek izmantoti dažādi augsto tehnoloģiju brīnumi. Dzīvē viss nereti izrādās daudz vienkāršāk. Lai dabūtu divdesmit kilogramus skaidras naudas no paaugstinātas drošības objekta — va/s Starptautiskā lidosta Rīga, Briksnim un Jermakovam bija vajadzīgs virtuves nazis, zils polietilēna maiss, darba vējjaka ar atstarotājiem un motorizēti bagāžas ratiņi.

Mārtiņš aizgāja uz termināli, no sava skapīša ģērbtuvē paņēma zilu atkritumu maisu, virtuvē — nazi un atgriezās pie lidmašīnas.

Pabeiguši darbu, viņi ar Jermakovu neaizbrauca uz termināli, bet palika gaidīt. Kad bagāžas nodalījumā tika iekrauta speciālā krava — trīs plombēti maisi ar valūtas sūtījumu (kopsvarā 75,6 kilogrami), kravu pārvadātājfirmas pārstāvis, Parex bankas inkasenti un lidostas drošībnieki aizbrauca.

Koordinators aizgāja formēt izlidošanas dokumentus un palūdza pie lidmašīnas palikt abiem pārējiem krāvējiem, kas turpināja iekraut pasažieru bagāžu. Uzreiz pēc tam Briksnis un Jermakovs pienāca pie kolēģiem un piedāvāja iet atpūsties, solot pabeigt darbu viņu vietā. Kā skaidro Briksnis, šāda izpalīdzēšana lidostā bija ierasta un neradīja nekādas aizdomas, tāpēc krāvēji piekrita. Sev par nelaimi. Uz viņiem pirmajiem krita aizdomas par zādzību, tādēļ vīrieši tika aizturēti. Lai gan drīzumā noskaidrojās, ka viņi ar noziegumu nav saistīti, bez sekām tas nepalika. "Vēlāk viņi policistiem sūdzējās, ka pēc tam bijušas problēmas saņemt kredītu. Lai arī bez vainas, viņi nokļuva banku melnajā sarakstā," atklāj prokurore.

Jermakovs ar Briksni palika divatā pie lidmašīnas, kas stāvējusi "tādā ideālā vietā", kuru nefilmēja neviena novērošanas kamera. Mārtiņš iekāpa bagāžas nodalījumā, bet Andrejs palika ārā pie lidmašīnas. "Viņš teica, lai griežu vaļā, jo viņš nekad nelīda lidmašīnās. Nu labi, es griezu vaļā. Ap dūšu bija, kā bija," stāsta Mārtiņš. Viņš ar nazi pārgrieza un saplēsa viena inkasācijas maisa sānu un sāka pārlikt naudas paciņas zilajā maisā.

"Tas maiss saplīsa — kā vienmēr neveicas... Nepadomāju, ka svars būs tik liels," par sevi pasmīkņā Mārtiņš. Daļa naudas paciņu izbira uz bagāžas nodalījuma grīdas.

"Domāju — o, forši! Nu ko lai dara? Padevu Andrejam to, kas jau bija maisā, teicu, lai ņem uzmanīgi. Viņš ielika mašīnītē un piebrauca pie žoga. Skatos, pārāk daudz paciņu izkritis. Nu, nemētāsies taču zemē. Kas bija pa rokai? Jaka. Sametu tajā," stāsta Mārtiņš. Pēc tam viņš aizgāja līdz terminālim, paņēma otrus bagāžas transportējamos ratiņus un arī aizbrauca līdz žogam, kur jau gaidīja Andrejs.

Saini ar nolaupīto naudu Mārtiņš pāri žogam atdeva brālim, nesakot, kas tajā ir, un solot paņemt vēlāk. "Viņam bija daudz darba, nemaz negribēja braukt, bet es uzsēdos — baigi vajag," saka Mārtiņš, kurš apgalvo — brālis neesot nojautis, ko liek savas mašīnas bagāžniekā. Zādzības dēļ Parex bankai tika radīts kaitējums — materiālais zaudējums 883 615,83 latu vērtībā.

Paciņa tev, paciņa man

Veicot plānā paredzēto uzmanības novēršanu, lai zādzību nepamanītu Rīgā, lidmašīnā Briksnis trīs naudas paciņas un sagriezto maisu ielika kāda pasažiera somā. To esot izdomājis Jermakovs, apgalvo Mārtiņš: "Man tā ideja īpaši nepatika, un pareizi bija, ka nepatika. Es gan pretējo teicu: nafig liekus sūdus, ja nav, tad nav. Ja puse ir, puse nav, uzreiz sāksies. Bet nu labi, izdarīju, kā viņš teica."

Sarkanā sporta soma piederēja kādai latvietei, kas brauca uz Austriju pie drauga. Vīnes lidostā, noņēmusi somu no bagāžas lentes, viņa pagāja divus soļus un saprata, ka soma ir kļuvusi smagāka. "Atvēru un ieraudzīju svešas mantas: kaut kas līdzīgs naudas paciņām, saplēsts balts maiss. Nogāju maliņā, izkrāmēju svešās mantas un atstāju uz grīdas," rakstīts sievietes sniegtajās liecībās.

Pārbiedētā sieviete, iznākusi no lidostas, to izstāstīja savam austriešu draugam, kurš nolēma, ka jāinformē policija. Nauda vēl atradās turpat, viņi to savāca un nodeva policijai lidostas iecirknī. Tāpēc pirmās ziņas par notikušo nāca no Austrijas. "Arī dīvaina tā vecene, būtu paņēmusi 300 štukas, teikusi — neko nezinu," savu vērtējumu pauž Briksnis. Somā bija divas pakas ar 100 tūkstošiem ASV dolāru katrā un viena ar 20 tūkstošiem Lielbritānijas sterliņu mārciņu.

Tobrīd Rīgā bija sākusies naudas dalīšana. Mārtiņš sazvanīja brāli un lika braukt uz zoodārzu, kur sainis jāatdod kādai sievietei. No Jermakova liecībām izriet, ka viņš nav uzticējies kolēģa brālim, tāpēc darbībās "pēkšņi un neapdomīgi" tika iesaistīta Jūlija. Kā tiesā stāstīja Jūlija, viņai piezvanījis Andrejs un teicis: zvanīs vīrietis, kas atdos kādu lietu. "Ja vīrs prasa, jādara," viņa uzskatīja.

Pusotru stundu pēc saiņa saņemšanas Mārtiņa brālis satika Jūliju, kurai palīdzēja iecelt saini viņas auto. Maiss bijis "ļoti smags, bezformīgs", liecināja brālis. Sainis bija ietīts vējjakā ar zaļiem atstarotājiem, stāstīja Jūlija. Paņēmusi šo "mantu", viņa aizbrauca mājās uz Pļavniekiem.

Stundu vēlāk atbrauca Jermakovs ar Briksni, kas bija pabeiguši maiņu lidostā. Viņi paņēma naudu no Jūlijas mašīnas un tad kopā aizbrauca to dalīt — tas notika Pļavnieku mežā aiz autobusu galapunkta, "netālu no trubām, kur agrāk notika dragreisi", skaidro Mārtiņš.

"Es sēdēju pie stūres, viņš aizmugurē un dalīja — viena paciņa viņam, otra — man," stāsta Mārtiņš. Kamēr tādā veidā sadalīta visa nauda, pagāja dažas stundas. Pēc tam Briksnis izlaida Jermakovu pie mājas un aizbrauca aprakt savu daļu.

No Jūlijas liecībām zināms, ko pēc tam darīja Jermakovs. Viņš pateica draudzenei, ka ies nolikt mašīnu stāvvietā, un uz ilgāku laiku pazuda. Pēc 20 minūtēm Jūlija sāka uztraukties, izgāja ārā un ieraudzīja, ka viņš sēž mašīnas aizmugurējā sēdeklī un pako lielu daudzumu naudas — ietin banknotes auduma gabalos un aizlīmē ar līmlenti.

Jūlija bijusi šokā, taču Andrejs neko nepaskaidroja, bet lika palīdzēt. Viņa arī nejautāja, kas tā par naudu. Vēlāk viens sainis palika mašīnā, bet otru Jermakovs ielika priekšnama skapī Jūlijas vecāku dzīvoklī, kur viņi dažreiz nakšņojuši.

BAGĀTI ĪSU brīdi

Uz brīvām kājām pēc zādzības Briksnis un Jermakovs padzīvoja tikai četras dienas. Viņi tika aizturēti Jāņu dienas vakarā vienā laikā, kā parasti notiek šādās operācijās. Austrijas policija bija noskaidrojusi, ka nauda nozagta jau Rīgā. Tā kā naudas tuvumā līdz nosūtīšanai bija visai ierobežots personu loks, izskaitļot vainīgos nebija sevišķi grūti. Divas nākamās dienas pēc zādzības tika pārbaudīti visi lidostas darbinieki, apskatīti visi skapīši. Protams, nekas netika atrasts.

Mārtiņš todien strādāja, uz lidostu viņš atbrauca tieši no Līgo pasākuma Raiskumā. Brīdī, kad pakaļ atnāca policija, viņam bija palikušas dažas stundas līdz maiņas beigām.

Pārsteigts viņš par to nebija: "Es jau pirmajā dienā gaidīju, ka mani savāks." Ieslodzījumā puisis pavadīja tikai divas dienas, jo uzreiz pieteicās par vainīgo un sadarbojās ar izmeklētājiem, parādot, kur noslēpis naudu. Visa summa bija turpat, kur viņš to apraka, Mārtiņš nebija iztērējis neko.

Jermakovs bija sagatavojies labāk. Viņš naudu bija paslēpis vairākās vietās, daļu iedevis paglabāt kā "sainīšus" dažādiem paziņām. "Jermakovs meloja līdz pēdējam mirklim, neko nestāstīja. Visu naudu operatīvajā ceļā policisti atrada saviem spēkiem," stāsta prokurore. Pareizāk gan, gandrīz visu, jo apmēram 12 tūkstošu latu liktenis nav skaidrs.

Pēdējā summa, ko atguva policija, tika atrasta 17.jūlijā kratīšanas laikā. Šķūnītī pie Jermakova audžutēvam piederošās vasarnīcas Ogres rajonā bija noslēpti ASV dolāri, Norvēģijas un Dānijas kronas. Pārrēķinot latos — 112 tūkstoši. Naudu bija noslēpusi Jūlija, kurai bija pieejamas vasarnīcas atslēgas. Viņa skaidroja, ka to izdarījusi, baidīdamās, ka naudu atradīs viņas vecāku mājās. Jermakovs zādzībā atzinās tikai tad, kad gandrīz visa nauda bija atrasta, tāpēc izmeklēšanas sākumu pavadīja ieslodzījumā. Viņš cietumā nosēdēja līdz augusta beigām.

Ko Mārtiņš bija domājis iesākt ar naudu? Kā plānoja paskaidrot ģimenei un draugiem, ka pēkšņi viņa rīcībā parādījusies milzīga summa? "Tā daļa vēl nebija izdomāta, tā vēl bija miglā tīta," puisis apmulsis iesmejas. Domu bijis daudz, bet "nekas tāds konkrēts". Arī pamest valsti Mārtiņš nebija domājis.

Lai gan uzreiz pēc zādzības apsvēris domu naudu atdot, lai "visi liek mieru", vēlāk Briksnis to atmetis: "Padomāju — kā tas izskatīsies? Atnāks čalītis, noliks maisu ar naudu mentam uz galda un teiks: es tas biju. Padomās, ka es ne tikai zaglis, bet arī garīgi nelīdzsvarots vai arī ka tagad nometu pusi, lai visi atšūtos."

Iespējams, ja Briksni nenoķertu, viņš tā arī būtu palicis "pazemes miljonārs". Patlaban pirmajā instancē viņš jau ir notiesāts. Tagad Mārtiņš gaida apelācijas tiesu un cer tikt cauri ar nosacītu cietumsodu. "Kāds tolks savādāk man bija viņiem visu stāstīt? Redz, cik otrs ilgi lauzās," puisis drūvējas. Skaidrs, ka cietumā nonākt viņš negrib.