Pēc kultūras ministres Helēnas Demakovas (TP) trešdien izplatītā paziņojuma par iespējamo atkāpšanos no amata veselības stāvokļa dēļ, Diena lūdza vērtēt H.Demakovas darbību vairākiem ekspertiem. Tautas partijas pārstāve šajā amatā strādā kopš 2004.gada, liecina aģentūra LETA arhīvs. H.Demakova bija ministre Induļa Emša (ZZS), Aigara Kalvīša (TP) un tagad ir Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdībā. H.Demakova paziņojusi, ka viņai atklāta locītavas kaula saslimšana un ārstēšana varētu prasīt vairākus mēnešus. Ārstu slēdziens par ārstēšanas ilgumu būšot zināms tuvākajā laikā un 2.februārī ministre paziņos galīgo lēmumu par demisiju.
Kā vērtējat Helēnas Demakovas darbību kultūras ministres amatā? Vai ministres iespējamā atkāpšanās no amata veselības stāvokļa dēļ būtu zaudējums kultūras nozarei? Cik liela ietekme uz kultūras politiku valstī bijusi H.Demakovas personībai?
Ojārs Rubenis, Nacionālā teātra direktors
Ja Demakova atstātu amatu, domāju, tas noteikti būtu zaudējums. Demakova ir zinošs cilvēks kultūrā. Viņa ir spējusi aptvert visas nozares, iedziļināties kultūras jautājumos vairāk, nekā no ministra, kas ir politiska persona, prasa. Demakova ir profesionāla, jo, lai gan viņai aizmugurē stāv politiski spēki, viņa spējusi tos izmantot, lai kultūras jomai dotu daudz laba. Atzīstu, ka viņai ir autoritatīvs vadīšanas stils, taču tas nemaz nav tik slikti, ņemot vērā šī brīža situāciju valstī. Viņa spēj iedvesmot.
Bet jūs droši vien gribējāt jautāt par spekulāciju, vai ne? Es nepieļauju pat domu, ka Demakova spekulē ar veselību, kad jālemj par koncertzāli. Turklāt naivi domāt, ka Demakova viena izlēma parakstīt līgumu, ne ar vienu nekonsultējoties. Protams, man sāp sirds, ka teātra budžetam atņemti 20%, bet vairāki miljoni atvēlēti koncertzāles projekta izstrādei. Sāpīgi, kad kāds nogriež gabaliņu no klaipa. No otras puses piekrītu [arhitektam Andim] Sīlim— ja neko nedarīs, tad vēlāk kultūras attīstība sāks buksēt.
Ingūna Rībena (JL), bijusī kultūras ministre
Dievs dod, lai Demakovai nebūtu veselības problēmu, bet, visticamāk, paziņojums ir viņas sabiedrisko attiecību speciālistu un padomnieku izdomāts triks, lai aizmirstas noslēgtais līgums par koncertzāles projektēšanu. Līdz 2.februārim droši vien būs izdomāts nākamais gājiens, varbūt vietā nāks vēl kolorītāks cilvēks. Katrā ziņā paziņojumam ticēt ir vairāk nekā naivi. Sabiedrības maldināšana ir Demakovas stils un rokraksts, bet iecere paralēli celt divas kultūras būves ir uzdzīvošana.
Koncertzāles būvniecība nebija iespējama jau tad, kad tika dibināta aģentūra Jaunie Trīs brāļi. Sen par to brīdināju. Cilvēkiem ar vārdiem nepietika, lai to saprastu. Šobrīd pienācis brīdis, kad prognozes top redzamas. Ja es nebūtu bijusi valdībā, tad varbūt arī man kā arhitektei varētu rasties idejas, piemēram, būvēt piramīdas. Taču vēl pirms treknajiem gadiem zināju, ka nepieciešams uzkrāt naudu.
Zigurds Magone, Jaunie Trīs brāļi vadītājs
Helēna Demakova ir viena no enerģiskākajām ministrēm Latvijas valdībā un, pateicoties viņas spējai plānot kultūras procesus ilgtermiņā, kultūrpolitika ir ieguvusi kvalitatīvi citu nozīmi – tā tiek uzlūkota kā būtiska sastāvdaļa uz zināšanām balstītas ekonomikas veidošanā. Ja kultūras ministra amatā nebūtu iecelta Helēna Demakova, tad no nulles punkta nebūtu izkustināts ne Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekts, tai skaitā gan gadu desmitiem atliktā ēkas būvniecība, gan „Gaismas tīkla” izveide, ne projekts par kvalitatīvu un modernu koncertzāli Rīgā, kas ieceru līmenī tiek apspriests kopš `80. gadu beigām. Helēna Demakova, izvirzot uzdevumu attīstīt modernu kultūras infrastruktūru, ņēma vērā pasaules pieredzi un projektu īstenošanu uzticēja nevis ierēdņiem, bet būvniecības nozares profesionāļu komandai, kas augstā līmenī spēj pārstāvēt valsts kā pasūtītāja intereses.
Visi valsts aģentūrai „Jaunie „Trīs brāļi”” uzticētie būvniecības projekti – kā Latvijas Nacionālā bibliotēka, tā Rīgas koncertzāle, Laikmetīgās mākslas muzejs un reģionālie kultūras centri, pašlaik ir katrs savā attīstības stadijā un to virzība, protams, ir jāizvērtē atkarībā no ekonomiskās situācijas un iespējām. Taču kopumā ir skaidrs, ka ilgtermiņā šie projekti ir nozīmīgi un īstenojami, tādēļ svarīgākais ir neatkarīgi no personālijām nemainīt iesākto kursu kultūras nozares attīstībā un spēt saglabāt kultūras nozares vadību tikpat augstā līmenī kā pašlaik valdības uzsāktās valsts iestāžu reorganizācijas kontekstā.
Pievieno komentāru