Rasisms: risināma problēma vai apšaubāms tikums? 9

  • 0
  • Pievienot

"Latvieši ir miermīlīga un iecietīga tauta. Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā nav daudz rasistisku incidentu. Latvija nav rasistiska valsts." Šādi apgalvojumi bieži izskan no politiķu, ierēdņu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku mutēm. Šādiem apgalvojumiem noteikti piekritīsiet arī Jūs un sparīgi pretosieties, ja nu kāds tik tiešām sarunā ar Jums apgalvos, ka latvieši ir rasisti un Latvija rasistiska valsts. Taču, cik man zināms, neviens no tiem, kas aktīvi darbojas, lai cīnītos ar rasismu, neapgalvo, ka latviešu tauta kopumā ir rasistiska, kā arī netaisās to darīt. Tas neatbilst viņu pārliecībai. Turklāt, tāds apgalvojums ātri vien novestu pie viņu politiskas nāves. Taču atkal un atkal mēģinājumi pacelt jautājumu par konkrētām rasisma izpausmēm Latvijā izraisa tik asu pretreakciju, kas liek domāt, ka tie tiek uztverti kā tiešs uzbrukums tautai un valstij. Kā tas ir iespējams, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem, sevišķi latviešiem, nav pieejama tāda distancēšanās stratēģija, kas ļautu atzīt, ka Latvijā, tai skaitā latviešu vidū, ir sastopams rasisms, neuztverot to par tiešu uzbrukumu viņu tautiskai personai? Kādā šķidrautā ietinušies tie tautieši, kuri nedzird konkrētus saucienus pēc palīdzības, aizbildinādamies, ka "tas vēl nav nekas salīdzinājumā ar citām zemēm", ka "šad tad sit taču visus, kāpēc saskatīt rasismu tur, kur tā nav " vai, ka "tie sitēji taču ir krievi"?

Par šo latviešu īpatnību kārtējo reizi pārliecinājos nesen notikušajā Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) apaļā galda diskusijā š.g. 19.maijā. Paklausījies dalībnieku diskusiju par konkrētām naida izpausmēm pret konkrētiem cilvēkiem ar atšķirīgu ārieni (šinī gadījumā runa bija par bēdīgi slaveno uzbrukumu pusaugu romu meitenēm pagājušā gada nogalē), Saeimas Cilvēktiesību komitejas priekšsēdētājs Jānis Šmits lika roku uz sirds un teica, ka latvieši ir viena no vismiermīlīgākajām tautām, kas nav tendēta uz citu apspiešanu. Tādējādi, pēc J.Šmita ieskatiem, vienkāršu huligānismu nevajadzētu jaukt ar rasismu. Nedaudz samulsušie diskusijas dalībnieki atkārtoti vērsa uzmanību uz konkrētu Latvijas pilsoņu, tai skaitā Latvijā dzimušu un latviski runājošu bērnu, fizisku un mutisku aizskaršanu dēļ viņu atšķirīgās ārienes, taču J.Šmits, pavisam nesamulsis, turpināja apgalvot, ka latviešu tauta ir miermīlīga, nekad nav apspiedusi citus, un tādēļ rasisma Latvijā nav.

Pēc vairākiem mēģinājumiem iesaistīt J.Šmitu sarunā par konkrētiem vardarbības gadījumiem un atšķirībām starp huligānismu un rasismu, kas mijās ar viņa aizvien kategoriskākajiem apgalvojumiem, ka Latvijā rasisma nav, kļuva skaidrs, ka saruna nav iespējama, jo trūkst savstarpējas izpratnes par sarunas objektu un darbības subjektu. Kamēr daļai diskusijas dalībnieku rūpēja konkrētas rasisma izpausmes, J.Šmits domāja un izteicās (vis)tautiskā reģistrā, kurā rīcībspējīga ir tikai un vienīgi tauta. Šajā izpratnē katra indivīda darbība vienmēr ir arī kolektīva, tātad tautas darbība. Saprotams, ka pie šādas tautiskas ontoloģijas, katra indivīda rasistiska darbība vienmēr ir arī tautā mītoša rasisma izpausme.

Sergejs Kruks un Ilze Šulmane savā darbā par neiecietības izpausmēm un iecietības veicināšanu Latvijas presē (Kruks, Sergejs un Ilze Šulmane. 2006. Neiecietības izpausmes un iecietības veicināšana Latvijas presē. 2004, Rīga. ĪUMSILS) norāda, ka Latvijas publiskajā diskursā dominē ķildu dialogs. Kruka un Šulmanes skatījumā ķildu dialoga uzdevums ir "nevis vērtēt izklāstītos argumentus, bet pierādīt oponenta nespēju un neprasmi dot ieguldījumu racionālā kritiskā dialogā. Ķildas noturību garantē patoloģiska komunikācija: oponenti adresē cits citam pretrunīgus vēstījumus, kas padara par neiespējamu saskaņu par to interpretāciju. Rezultātā runātājs ir pārliecināts, ka oponents stūrgalvīgi negrib saprast un noraida izteikto labo gribu un konstruktīvos priekšlikumus". Turklāt Kruks un Šulmane norāda, ka konflikta ierosinātāju identificēt faktiski nav iespējams, jo katra puse uzskata sevi par upuri. Risinājums rodams vien metakomunikācijas, t.i., runas veida un dialoga noteikumu, apspriešanas rezultātā.

Iespējams, ka ECRI apaļā galda ietvaros notika tieši šāds ķildu dialogs, kuru varētu mēģināt risināt, mainot sarunas noteikumus vai distancēti par tiem reflektējot. Taču šāda veida distancēšanās nav pieejama visiem sarunas dalībniekiem, vismaz ne tūlīt un parasti arī ne vēlāk. Turklāt liberāla distancēšanās vai kāda cita veida atsvešināšanās no savas pozīcijas nebūt nav vienīgais veids, kā veicināt kritisku domāšanu. Kā tad risināt radušos problēmu, neizmantojot metakomunikācijas radīto neitrālo telpu? Iespējams, mēģinot iekāpt oponenta, piemēram, J.Šmita, kurpēs un kaut uz brīdi pieņemt piedāvātos sarunas noteikumus. Šajā gadījumā tas nozīmētu domāt un darboties (vis)tautas reģistrā, iedomāties sevi par caur un cauri tautisku personu, kuras domāšana un rīcība nav atdalāma no kolektīvās vienības "tauta". Tas nozīmētu pieļaut iespēju, ka tiem, kas uztver diskusijas par rasismu personiski, t.i., kā apgalvojumu, ka latvieši ir rasisti, ir zināma taisnība. Nevis attiecībā uz apzīmējumu "rasists", bet gan attiecībā uz to reģistru, kurā vest sarunas par dažādību šinī vēsturiskajā momentā Latvijā. Iespējams, ka šīsdienas situācijā sarunas par tautas tikumu un ētiku nepieciešamas tikpat, cik distancēšanās stratēģijas, kas dod latviešiem iespēju atzīt, ka rasisms ir problēma, pašiem no tās distancējoties. Iespējams, no tautiskas domāšanas izriet ne tikai rasisma problēmas noliegšana, bet arī rasistisku incidentu nosodīšana un novēršana.

Pievieno komentāru

Politika

Broka atgriežas Rīgas domē
Broka atgriežas Rīgas domē  14

Bijušajai tieslietu ministrei Baibai Brokai (NA) atjaunotas Rīgas domes deputāta pilnvaras. Kā otrdien žurnālistiem...

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0