Puika no fotogrāfijas 27

"Iepriekšējā dienā Edgars bija salauzis roku, kas vēl bija stipri satūkusi un sāpēja, bet iekārām roku kaklā un nolēmām, ka tomēr jābrauc. Visi brauca. Tā bija tāda spontāna rīcība, kas viņam un, iespējams, arī man nebija līdz galam saprotama," atceras Edgara mamma Mairita Gulbe, ar kuru septembra sākumā tiekos Rīgā. Gadu pēc tam, kad Edgars ar mammu stāvēja Baltijas ceļā, viņš devās uz ASV. Ameriku viņš tagad sauc par mājām un Latvijā pagaidām atgriezties neplāno.

ES BIJU VIENS

Mūsu telefona sarunas laikā ASV Edgars atzīst, ka Amerika esot bijusi vecāku izvēle, jo "vecāki gribēja, lai man ir labāka nākotne". Toreiz Latvijā bija citi laiki, tā vēl bija Padomju Savienība, un neviens nezināja, kas tur varētu mainīties. Rīgā Edgars bija mācījies 50. vai tā sauktajā angļu vidusskolā, kurā viņš neesot bijis starp labākajiem, un kādā brīdī viņu no skolas "palūdza aiziet". Labāk veicās 3.vidusskolā, no kuras, mammas vārdiem runājot, viņš "nāca mājās dziedādams".

Tad ģimenes draugi Losandželosā nokārtoja Edgaram iespēju gadu mācīties vietējā vidusskolā, un 1990.gada augustā viņš ar vilcienu devās uz Maskavu, lai nākamajā dienā lidotu uz Ņujorku un tālāk uz Losandželosu. Losandželosa kļuvusi par Edgara Gulbja dzīvesvietu pēdējos 20 gadus.

Džona Māršala vidusskola Losandželosā Holivudas kalnos, kurā nokļuva 16 gadu vecais latviešu puisis, ieguvusi labas un prestižas skolas slavu: "Tagad cilvēki Latvijā daudz labāk zina, kā darbojas mācību sistēma ārzemēs," atceras Edgars. "Man tas bija kaut kas pilnīgi jauns — nebija klašu sistēmas, no kilogramiem un metriem nācās pāriet uz collām un mārciņām, bija jāapgūst gan mācību priekšmets, gan papildus jāmācās angļu valoda. Un es biju pilnīgi viens citā kontinentā, man nebija neviena drauga. Neviena, ar ko pēc stundām aiziet uzspēlēt futbolu. Bet varbūt tas mani arī paglāba. Es mācījos ļoti labi, jo tas bija vienīgais, ko es varēju darīt."

PAJAUTĀJIET MAN VĒLĀK

Vidusskolu Edgars pabeidza ar vidējo atzīmi B plus, kas amerikāņu vidusskolā ir labs rezultāts. Viņš zināja, ka grib studēt finanses un ekonomiku, lai "atrastu labu darbu", taču vienlaikus visu laiku atgādinājis sev, ka "pēc četriem gadiem būs jāmaksā rēķini". Vecāki bija tērējuši naudu, lai Edgars varētu mācīties, un viņš ātri sapratis, ka "viss maksā naudu", un gribējis, lai "nauda tiktu tērēta pareizi". Vēlāk gan telefona sarunā Edgars man saka: "Nē, es nepareizi pateicu, ka viss maksā naudu. Pajautājiet man vēlāk šo jautājumu." Es aizmirsu pajautāt.

1997.gadā Edgars Gulbis pabeidza Kalifornijas Universitāti, universitātes beigšanas diploms magna cum laude (ar izcilību) ierāmēts glabājas Edgara vecāku dzīvoklī Rīgā pie sienas. Piektdien viņš saņēma pēdējo eksāmenu rezultātus un jau pirmdien devās uz pirmo darbavietu ekonomikas konsultāciju kompānijā National Economic Research Associates Losandželosā, kurā trīs gadus bija finanšu analītiķis. Kompānijas klientu vidū bija gan valsts, gan privātie uzņēmumi, tai skaitā uzņēmumi, kas iekļuvuši izdevuma Fortune 500 (ASV lielāko uzņēmumu tops) sarakstā.

Pēdējā studiju gadā Edgars bija izsūtījis darba pieteikumus apmēram 20 kompānijām, no astoņām saņēma atbildi un tika uzaicināts uz vairākām darba intervijām. Jautāju, kas ir svarīgākais, lai tikko augstskolu beidzis jauns imigrants ar studentu vīzu un viegli pamanāmu akcentu iepatiktos intervētājiem, kuri Edgara gadījumā bija kompānijas prezidents, viceprezidents un viņa nākamais boss. "Es ar viņiem ilgi runāju. Jā, visi man jautāja par manu akcentu un no kurienes es esmu. Viņi arī man nokārtoja darba vīzu, ko ne visas kompānijas bija ar mieru darīt. Intervijā, protams, ir svarīgi, kā izskaties, bet pats svarīgākais, ko esmu ielāgojis, ir tas, vai tev saskan ar to cilvēku. Tas, ko amerikāņi sauc par chemistry (jūtu ķīmija). Ir lietas, ko cilvēks var nezināt, bet visu var iemācīties. Svarīgi, lai cilvēkam ir sapratne par lietām, lai vari ar viņu parunāties un kopā pasmieties."

Edgars gan piebilst, ka pirmais nosacījums, lai intervija vispār notiktu, ir laba atzīmju lapa (viņam pašam atzīmju lapā pēdējo divu studiju gadā bija tikai augstākais vērtējums A), vēlams — iegūta labā universitātē. Universitātes vārds un slava ir ļoti svarīgs priekšnoteikums, lai Amerikā atrastu pirmo darbu.

Pirmajā darbavietā Edgars nostrādāja trīs gadus un tika paaugstināts amatā četras reizes. Paaugstinājās arī atbildības pakāpe. Jautāju, kādas bija lielākās kļūdas, ko viņš atceras no pirmajiem darba gadiem? "Kļūdas? Mēs nepieļāvām kļūdas," Edgars smejas. "Uzņēmumā valdīja princips, ka visi cits cita darbu pārbauda. Pārbaudīja vienmēr, lai netiktu pieļautas milzīgas kļūdas. Nauda, kas tur apgrozījās, bija pārāk liela, lai riskētu."

Edgara dzīve mainījās, jo parādījās pirmā nauda: "Nebija tā, ka es būtu gribējis iet bārā un dzert viskiju. Protams, ir jābūt labam uzvalkam, bet es nepērku kurpes par 1000 dolāriem un džinsus par 500. Es esmu gājis uz labiem klubiem Sanseta bulvārī (iela Losandželosā, kurā atrodas izklaides vietas, ko iecienījušas Holivudas zvaigznes — aut.), esmu redzējis, kā cilvēki notērē milzīgas naudas summas trijās vai četrās stundās, bet tas nav domāts man." Edgars atzīst, ka nauda ļāva turpināt to, kas kopš bērnības "nāk līdzi no Latvijas". Dzimtenē viņš no septiņu gadu vecuma trenējās kalnu slēpošanā un kopā ar tēvu brauca uz Ventu un Abavu makšķerēt. Tagad tie ir nedaudz ekstrēmāki sporta veidi — kāpšana kalnos, akrobātisko lidmašīnu vadīšana, mauntinbaiks.

Kad Edgars vairākus gadus bija nostrādājis investīciju bankā par vecāko finanšu analītiķi, viņam radās doma par sava uzņēmuma dibināšanu. Pagāja vēl apmēram seši gadi, lai iegūtu pieredzi, iespējamo klientu uzticību un "sapratni par lietām". Jaunība šāda tipa biznesā, uzsver Edgars, nav priekšrocība: "Klientus var piesaistīt tikai tad, ja viņi tic, ka spēj izdarīt to darbu. Tur nepietiek ar vienu vai diviem piemēriem. Man tas ir bijis diezgan sarežģīts process."

Jau apmēram 10 gadu Edgaram ir sava ekonomikas un finanšu konsultāciju firma, kas nodarbojas ar uzņēmumu novērtēšanu, pirkšanu un pārdošanu. Kompānijā ir trīs pastāvīgi darbinieki, tai ir birojs Indijā, kurā strādā divi cilvēki. Edgars gan viņus nekad nav personīgi saticis, bet raksturo kā "ļoti gudrus un patīkamus cilvēkus", ar kuriem uztur kontaktus telefoniski un ar interneta starpniecību. Viņš neslēpj, ka tas, "protams, ir arī lētāks darbaspēks", bet atzīst, ka, pasūtot darbus ārpus valsts, dažās Amerikas ekonomikas nozarēs tika pieļautas lielas kļūdas.

Jaunā ASV banku kredītpolitika ietekmējusi arī Edgara biznesu. Pircēji vairs tik viegli nevar saņemt aizdevumu uzņēmumu pirkšanai, darba apjoms pēdējā gadā nokrities apmēram par 20%, bet kopumā viņš par darba trūkumu nesūdzas. Banku problēmas ASV būs jūtamas vēl vairākus gadus, kaut pozitīvas pārmaiņas ekonomikā varētu sākties jau tuvākā gada laikā: "Mums ir gudrs prezidents, kurš prot labi runāt un paskaidrot. Viņš ir devis cilvēkiem cerības. Kāds būs rezultāts, mēs redzēsim pēc trim vai pieciem gadiem, bet cilvēkiem jābūt cerībai."

PAR DZIMTENI

Saruna par šodienas politiku Latvijā mums neiznāk pārāk gara. "Es par to nemācētu runāt," Edgars atzīstas. "Veids, kā Latvijā tiek risinātas lietas, man liekas savāds. Sākot ar nodokļu politiku, nodokļu struktūru, kā tiek aprēķināts ienākuma nodoklis. Vēl man liekas nesaprotami un komiski, ka par finanšu ministru varēja būt cilvēks, kurš nepārvalda angļu valodu un nevar atbildēt ne uz vienu jautājumu. Un visbēdīgākais — man liekas, ka cilvēki ar to samierinājās un necentās neko mainīt."

Amerikā starp Edgara draugiem ir tikai viens latvietis. Latviete ir arī Edgara draudzene, ar kuru kopā viņš ir jau desmit gadu. Latviešu sabiedrībā Losandželosā viņš nemēdzot uzturēties: "Pirms dažiem gadiem es aizgāju uz latviešu centru, bet sapratu, ka tas man nav aktuāli. Nesaprotu, kāpēc man jāsatiekas ar cilvēku tikai tāpēc, ka viņš ir latvietis. Es padomāju — vai Latvijā es ar viņiem būtu draugos? Nē. Tad kāpēc man tas būtu nepieciešams šeit?"

Uz Latviju Edgars pirmo reizi pēc deviņu gadu pārtraukuma aizlidoja 1999.gadā, un redzētais viņam bija liels šoks, jo vairs nebija Ļeņina pieminekļa, viņš nepazina ielu nosaukumus, bet "Latvija izskatījās ļoti skaista — atjaunota Vecrīga, tīri un patīkami restorāni un bāri", un "cilvēkos varēja just tādu možumu un potenciālu". Taču pēdējos piecos gados viņš uz Rīgu mēģinot lidot pēc iespējas retāk un paliek ne ilgāk kā trīs dienas: "Man vairs nepatīk tur uzturēties. Cilvēki kļuvuši auksti, nedraudzīgi, sevī noslēgušies. Es staigāju pa pilsētu un redzu cilvēku sejās grūtumu, to, ka viņiem neklājas viegli."

"Kurā brīdī saprati, ka neatgriezīsies Latvijā?" pajautāju. "Daudzi cilvēki man to ir jautājuši. Pirmajā gadā pēc aizbraukšanas es gribēju atpakaļ uz Latviju, jo tur palika draugi, vecāki, vecvecāki. Apmēram pēc trim gadiem es sāku domāt — Latvijā man ir ģimene, cilvēki, kurus es pazīstu, bet arī šeit ir labi. Pēc pieciem gadiem sapratu — man šeit ir draugi un paziņas un mājas var būt gan šeit, gan Latvijā. Pēc astoņiem vai desmit gadiem pulkstenis pagriežas. Mājas jau ir šeit, bet Latvija paliek par vietu, kurā esmu piedzimis. Tā ir mana dzimtene, bet es nekad nesaukšu to par mājām."