Šveicietis mākslas projektā mēģina kļūt par latvieti 60

Jābūt lielai drosmei! Es neticu, ka ārzemnieks gribētu nākt pie mums dzīvot. Tu tici? — jautā Saktas puķu tirgus pārdevēja. Un piebilst: "Apprecieties ar kādu latvieti, viņa iemācīs tradīcijas!"

Kāda veikala pārdevēja neiesaka uzreiz dibināt ģimeni: "Varbūt padzīvojiet kādu laiku un paskatieties, kā mums iet, ko mēs darām, un tad jau redzēsiet, vai vēl gribat kļūt par latvieti. Tagad jau visi mūk no Latvijas, jūs otrādi — uz Latviju!" Viņa latvietībai pievieno arī sautētus kāpostus un cūku ribiņas.

Policisti pie Brīvības pieminekļa iesaka naturalizēties — iemācīties himnu, nokārtot valsts eksāmenu, dabūt pilsonību, Brīvdabas muzejā iepazīt rituālus. Kāds vecāks vīrs dziļdomīgi nosaka: "Vajag runāt un domāt latviski!"

Šīs ir atbildes uz mākslinieka Rūdolfa Šorno Rīgas ielās uzdoto jautājumu: "Kā kļūt par latvieti?" Pasen aizsākušos personisko interesi par Latviju viņš tagad iemiesojis paša izdomātā mākslas projektā Kā kļūt par latvieti. Laikmetīgā mākslas centra atbalstīts, no jūlija vidus tas sācis dzīvi internetā un jau paguvis izraisīt interesi.

"Mana interese par Latviju un tās kultūru nāk no sirds," saka Rūdolfs. Viņa projekts atgādina izdzīvošanas eksperimentu, kurā ārzemnieks mēģina iedzīvoties latviešu sabiedrībā. "Mani meklējumi varbūt palīdzēs arī latviešiem paskatīties uz sevi no malas, padomāt par savu latvietību un atrast sevī ko jaunu," spriež Rūdolfs.

Starp māksliniekiem, kas aicināti reflektēt par dažādām izdzīvošanas stratēģijām māk­slas projektā Survival Kit jeb Izdzīvošanas komplekts, kas Rīgas pilsētvidē sākās mūsdienu kultūras forumā Baltā nakts (no 12. uz 13.septembri), ir lasāms arī Rūdolfa Šorno vārds. Šoreiz gan mākslinieka dalība ir vairāk virtuāla — internetā turpināsies viņa ekspedīcija Kā kļūt par latvieti, tomēr Rūdolfs pats noteikti būs viens no tiem, kas Baltās nakts aizsegā klīdīs pa norišu vietām. Un nebūs brīnums, ja arī šajā naktī viņš meklēs iemeslus, kāpēc jākļūst par latvieti.

Mākslinieka dzīve tieši vai netieši ar Latviju un Rīgu ir saistīta jau vairāk nekā sešus gadus. Darbības jomas ir plašas: ilustrācijas, grafikas dizains, fotogrāfijas, projekti un publikācijas, ko var apskatīt mākslinieka portfolio internetā Ruedischorno.ch. Viņš ir sadarbojies ar Jauno Rīgas teātri, ilustrējis bērnu grāmatu Resnais svešinieks, kas nominēta skaistākās grāmatas balvai Zelta ābele 2008.gadā. "Vēl šogad es strādāju par dizaineru Cīrihē, bet tad radās ideja par šo mākslas projektu, uzteicu darbu un uz dažiem mēnešiem atbraucu uz Rīgu. Sapratu, ka vēlos būt atvērts dažādām iespējām."

Rūdolfs iemīlējās Latvijā 1998.gadā, kad uz pāris nedēļām ieradās amatierteātru apmaiņas projektā. "Kad gan dienu, gan nakti esi kopā ar cilvēkiem no citas valsts (dzīvojām Limbažu tautas teātra aktieru ģimenēs), saites ar vietējiem izveidojas daudz ciešākas nekā tad, ja esi tūrists. Kad pēc sešiem gadiem atgriezos Limbažos, jutu, ka esmu atradis mazu savas sirds daļiņu kaut kur mežā pa ceļam uz Lielezeru, kur savulaik saulainās pievakarēs ar limbažniekiem svinējām mūsu draudzību." Teātri Rūdolfs vairs nespēlē, bet ik pa laikam izmēģinājis dziedāšanu rokgrupās un vairākos mūzikas projektos. "2004.gadā Rīgā bija tāds pankroka projekts Ansambļis dī Gliklihe Štunde. Mums bija tikai četri mēģinājumi un tad pabriesmīgs koncerts ar tādām dziesmām kā Ļeņina iela, Krievu blūzs vai latviski pārtulkota Igija Popa dziesma Dzīvesprieks."

"Līdz oktobra vidum strādāju Rīgā," vēsta Rūdolfa mājaslapa internetā. Pēc tam viņš atgriezīsies Cīrihē.

Rūdis — mazliet smieklīgi

Atsaucība projektam Kā kļūt par latvieti esot liela. "Cilvēki man seko. Saņēmu ziņas no kāda skota un grieķa, kas arī runā latviski, tā ka neesmu vienīgais, kurš grib mācīties šo valodu un apgūt kultūru. Valoda ir atslēga uz saprašanu, uz kultūru." Internetā (www.kaklutparlatvieti.lv) īsos blogos, filmiņās, intervijās un fotogrāfijās var sekot Rūdolfam viņa ceļā uz latvietību. Pagaidām neviena slikta komentāra, izņemot aizrādījumus, ka sēnes mežā ir jāgriež ar nazi, nevis jāizceļ ar visu kātu no zemes. "Es no sirds atvainojos. Mani mežā mācīja sēņot, jo arī tas esot jādara īstam latvietim. Tā bija vienīgā sēne, ko nenogriezu ar nazi."

Rūdolfs savā projektā iemiesojies Rūda tēlā — puisī ar bārdu un zilu naģeni galvā. Viņš atvērtām acīm un ausīm izzina latvieša pasauli, sazīmē lietas, par kurām runāt publiski, un pats meklē atbildes. "Tas ir mākslas projekts, tādēļ nevēlos to politizēt. Kaut gan noteikti nāksies runāt ne tikai par pozitīvām lietām. Tomēr uz to vajadzētu skatīties tāpat kā uz manu latviešu valodu — pilnu ar jaukām kļūdām. Projekts nav supernopietns, tajā ir arī sava humora deva."

Rūdolfs Latvijā sevi sauc par Rūdi arī ikdienā, to sācis darīt pēc kādas ciemošanās Latvijā. Tā kā sākumā draugu bijis pamaz un latviski arī nav runājis, Rūdolfs kādu dienu sajuties vientuļš: "Sagribējās iedzert vienu alutiņu." Veikala plauktā bijuši visādi — gaišie, tumšie, stiprie. Pārsteigums bijis, ieraugot Stipro Rūdi. Atradusies arī tostermaize Rūdis. Alus gan neesot garšīgs, plastmasas pudelē un lēts: "Tas ir jautri — lēts Rūdis! Un cilvēkiem par vārdu Rūdis jau ir gatavs priekšstats — arī Blaumanim Skroderdienās Silmačos ir Rūdis, viņš tāds bišķi smieklīgs," Rūdolfs saka un atkal sāk garšīgi smieties.

"Tiekamies šašliku krogā Centrāltirgū?" Rūdolfs pa telefonu ierosināja intervijas vietu. Tomēr galu galā izlēmām par labu klusākajai Andrejsalas Bufetei. Uz peldošas padomju laika darbnīcas daži galdiņi ir tieši uz atvērtā klāja ar skatu uz Daugavu. "Te ir forši, laikam mana mīļākā vieta Rīgā," saka Rūdolfs. Garām cienīgi paslīd lielais prāmis uz Stokholmu, no ostas izpeld jahta, un tās braucēji draudzīgi pamāj sveicienus, blakus makšķernieks ķer zivis. Laimējas arī piemīlīgajam kaķim, kas vēl nupat glaudās mums gar kājām, — makšķernieks, stāvēdams pie savas no vecām durvīm uzmeistarotās nojumes, pamet dzīvnieciņam sīkzivi. "Ja es tagad nofotografētu vīrieti pie paštaisītās nojumes — tas bildē varbūt izskatītos smagi. Bet es domāju, ka viņš ir laimīgs, jo pats to šķūnīti ir radījis," tā beidzas mūsu diskusija par makšķernieku Daugavas krastā.

Rūdolfs runā gan latviski, gan angliski. "Ahh, tas ir tik stulbi," viņš neapmierināti nosaka, ja nav sapratis jautājumu. "Esmu atkal noguris." Tad pārejam uz angļu valodu. Viņa latviešu valoda izklausās burvīgi jauka, it īpaši, kad atskan kāds latviešu runā reti lietots vārds, piemēram, "alutiņš".

Rūdolfs salīdzina latviešu valodu ar puķi. "Ieliec vārdu zemē, tas dzen saknes un tad iznāk atkal virs zemes kā puķe. Piemēram, R-ū-ū-ū-ū-dis, vārda galotne burtiski izsprāgst virs zemes!" Viņam latviešu valoda ir iepatikusies jau no pirmās reizes, kad to izdzirdējis. Viņš kāri to klausījies arī 1998.gadā Limbažu tautas teātrī. Toreiz apmaiņas projektā Rūdolfam izrādē bijis jāsaka tikai viens, bet ļoti "smags" vārds latviski — "uzdrošināties". "Es tik tikko to spēju izrunāt!"

Tik ļoti gribējies pašam saprast un runāt ar draugiem, ka sācis mācīties latviešu valodu. "Klausījos mūziku — kad dzirdu grupas Jauns mēness dziesmu Pazudušais dēls, man joprojām pārskrien skudriņas, dziesmas mistiskais skaistums manī nostiprināja domu, ka gribu uzzināt vairāk gan par latviešu valodu, gan latviešu mūziku. Kad atkal atbraucu uz Rīgu, sapratu, ka uz ielas nedzirdu to, ko mācījos, — latviešu runā ik pēc dažiem vārdiem kāds vārds ir krieviski."

Rūdolfu ļoti iespaidojusi latviešu dziedāšanas kultūra un tās nozīme politiskajās pārmaiņās. Studiju laikā viņam bijusi iespēja piedalīties etnomuzikologa Valda Muktupāvela lekcijās. Tajā laikā tapusi Rūdolfa eseja Dziesmotā revolūcija un tautas mūzika par folkloras kustību Latvijā, Padomju Savienības ietekmi un neatkarības atgūšanu. "Cik daudz mūzika un dziedāšana nozīmē latviešiem! Visas politiskās pārmaiņas bija samērā vieglas. Tas ir ļoti iespaidīgi! Cilvēki atvērās pēc atbrīvošanās no Padomju Savienības. Šodien latviešiem var jautāt par nacionālismu — ko tas nozīmē? Kas pēc 20 gadiem ir mainījies?" Rūdolfs ar nožēlu atzīst, ka pretēji tam, lai atvērtu sevi jaunām situācijām, cilvēki noslēdzas. Piemēram, viņam nācies satikt cilvēkus, kas uzskata — Eiropas Savienība ir jauna Padomju Savienība, tāpēc tagad rūpēšos tikai par savu dārziņu.

Rūdolfu dziļi iespaidojis arī pirmais praida pasākums 2005.gada vasarā Rīgā. Tajā pašā vasarā Šveices balsotāji referendumā apstiprinājuši tiesības reģistrēt partnerattiecības viendzimuma pāriem. "Šveicē šo likumu pieņēma, pateicoties lielas daļas konservatīvo un reliģiozo vēlētāju atbalstam, bet tikmēr Latvijā pret miermīlīgiem cilvēkiem lidoja ekskrementi un politiķi sāka mainīt savu viedokli kā karogi vējā. Te būtu iemesls nokaunēties."

NOPLUKUŠAIS, DZĪVAIS SKAISTUMS

"Iespaidus darbiem es gūstu ikdienas dzīvē. Izeju uz ielas un skatos. Vai braucu ar autobusu ārā no pilsētas centra un mēģinu saprast, kas apkārt notiek. Vienalga, vai Bolderāja vai Vecmīlgrāvis, vai Sarkandaugava, vai Centrāltirgus (tur ir tik daudz krāsu!). Tirgus šašliku ēstuvē var dabūt lētu un garšīgu šašliku, to cep viens ļoti ī-ī-ī-sts, liels krievu pavārs. Šādās vietās varu atpūsties no sevis, to nevaru izdarīt kafijotavās Rīgas centrā."

Rūdis priecājas par Bolderājas plašumiem un skaisto pludmali, kas ne ar ko neatpaliek no Jūrmalas. Viņš saskata skaistumu necilā puķu dobē pie padomju blokmājas, sētas kaķiem noliktos ēdienu traukos vai kādā Purvciema dzīvoklī vecīšu pagatavotā rasolā. "Tie ir personīgi stāsti, varbūt tur nav superlaimes, bet šovakar, šodien viņi ir laimīgi. Viss ir kontrastos, realitātē, kompozīcijā." Rūdis to saka no sirds, viņam var noticēt. Viņš vēro un fiksē, kā pilsēta ietekmē tās iedzīvotāju dzīvi un domāšanu.

Viens no spilgtākajiem Rūdolfa darbiem tapis pirms diviem gadiem mākslas simpozijā Rojaraku. Rūdolfs tā rīkotāju mākslinieku Māri Grosbahu saticis, kad kā grafiskais dizainers un fotogrāfs sadarbojies ar Jauno Rīgas teātri Elīnas Cērpas izrādē Maigums. Māris simpozijā ar dažādu valstu māksliniekiem vēlējies radīt grāmatu par piejūras ciemata ikdienas dzīvi. "Satiku Veinbergu ģimeni. Ojāram un Ilgai abiem bija krietni pāri 70. Runājāmies par vēsturi, viņi stāstīja, kā bija pēc kara, kad gar mežmalu gājuši sieviešu silueti ar ieročiem uz pleca. Viņi zināja, ka tās nav sievietes, bet mežabrāļi, kas cīnījās pret padomju varu. Satikām arī Oļģerta māti, kura pēc diviem mēnešiem gaidīja savu 100. dzimšanas dienu. Viņa atcerējās dzejoli un dziesmas, ko mācījusies skolas laikā! Vai vari iedomāties? Visa šī ģimene un it īpaši viņa bija kā dzīvā vēsture! Man ir liela cieņa pret šiem cilvēkiem, kas ir daudz pārcietuši un tomēr priecīgi skatās dzīvē."

SIRDS, DRAUGI UN DRAUDZENE

"Es patiešām Latvijā atgriezos valodas dēļ un arī draugu dēļ. Es meklēju iespējas šeit būt. 2004.gadā man kā apmaiņas studentam bija iespēja mācīties Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Kad esi apjautis sevi, pienāk brīdis, kad esi gatavs dot. Tu atveries — un iemīlies. Jā, mana draudzene ir latviete! Mēs iepazināmies togad, kad mācījos šeit."

Rūdolfs beidzot ir pateicis to, no kā visu interviju ir izvairījies, un atplaukst lielā smaidā. "Visu laiku domāju, vai to, ka atradu ģimeni Latvijā, nevarētu izmantot savā projektā," viņš smejas.

Rūdolfs kopā ar mākslinieci ilustratori Aneti Meleci (26) dzīvo un strādā Cīrihē un iesaistās arī Latvijas projektos. "Mācības Rīgā beidzās, un man bija jādodas atpakaļ. Ar Aneti tikāmies reizi trijos mēnešos, mēs bijām no tā noguruši. Kad viņa atrada darbu Cīrihē, mums beidzot bija iespēja dzīvot kopā un sarunāties trijās valodās — latviski, vāciski un angliski. Lai gan visbiežāk tomēr runājam angliski, jo šīs valodas zināšanas mums ir vienādā līmenī."

Rūdolfs atkal smaida, jo jau nākamajā rītā arī Anete būs Rīgā, lai gatavotos mākslas projektam Survival Kit. "Iespējams, nākotnē mēs varētu ne tikai strādāt Latvijai, bet strādāt tieši Latvijā." Anetes vecāki, kas dzīvo Mālpilī, Rūdolfam palīdzējuši projektā Kā kļūt par latvieti — mācījuši sēņot un stāstījuši par lauku dzīvi. "Tā ir jauka un pretimnākoša ģimene, kas man Latvijā liek justies kā mājās."