Zinu patiesību par tiem 5000 latiem — drīz pēc raksta Komunistu sponsors publicēšanas 15.februāra SestDienā daudzu citu atsauksmju starpā mūs sasniedza arī šāda ziņa. Ikšķiliete Lilija Hermīne Kalniņa vēstulē rakstīja: "Biju klāt Dzelzceļa policijas priekšnieka un Dzelzceļa aizsargu komandiera, sava onkuļa Jāņa Ozoliņa sarunā ar finanšu ministru un valsts kontrolieri: tas notika 1940.gada 15. vai 16.jūlijā."
Minētajā rakstā bija runa par vēstures zinātņu doktora Gata Krūmiņa arhīvā atrasto ar 1940.gada 12.jūliju datēto dokumentu, kurā Valsts prezidenta sekretariāts Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejai paziņo, ka "Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis, ievērojot Latvijas sarkanās palīdzības apgādājamo skaita pēkšņu pieaugumu, šodien iemaksājis šai vajadzībai Ls 5.000.-, uzdodot ieskaitīt šo summu Latvijas Komunistiskās partijas pasta tekošajā rēķinā Nr.12545". Tātad Ulmanis faktiski bija kļuvis par Latvijas komunistu lielāko privāto sponsoru.
Šis fakts un Krūmiņa raksta patoss, ka Latvijas valsts tika iznīcināta, izmantojot arī pašu latviešu institūcijas, un ka jautājums par latviešu kolaboracionisma pakāpi 1940.gadā nav izrunāts, izraisīja dzīvu diskusiju par vienu no mūsu vēstures "mūžīgajiem jautājumiem": vai un kā 1940.gadā vajadzēja pretoties padomju okupācijai.
ZĪMĪGĀ SARUNA
Ikšķilē savā mājā mūs sagaida sirma, moža kundze. Lilija Hermīne Kalniņa dzimusi 1923.gadā un nodzīvojusi raibu mūžu — bijusi gan komuniste, gan leģionāra sieva, gan "vācu spiedze" 1944.gadā Kuibiševas cietumā, vēlākajos gados — bērnudārza audzinātāja. Viņas vēstulē minētais onkulis mātes māsīcas vīrs pēc profesijas bijis teologs. "Dzelzceļa policijā uzraugi lielākoties bija teoloģijas studenti," atceras Kalniņas kundze.
Mazliet parunājušies par alternatīvajām ārstniecības metodēm, ķeramies pie lietas — 1940.gada notikumiem. 1938.gadā Kalniņa sāka strādāt LETA kioskā par preses pārdevēju. Šajā amatā esot nokļuvusi ar onkuļa paziņas LETA direktora Bērziņa ieteikumu. "Sākumā saņēmu 80 latu. Tā bija liela nauda, varēju mācīties," atceras Kalniņa. Drīz vien dabūjusi jau 120 latu.
Piektdienās Kalniņa vienmēr sagatavojusi avīžu un žurnālu paku un skrējusi uz Dzelzceļa pārvaldi, "kur tagad ministrija, Šlesers", pie sava onkuļa. "Es piektdienā varu brīvi iet pie onkuļa iekšā. Kas pie viņa būs, tas mani neinteresē. Nolieku žurnālus uz maza galdiņa labajā pusē, un projām." Arī zīmīgajā dienā viņa aiznesusi žurnālus un gribējusi iet prom, bet onkulis teicis: "Tu tur atsēdies, pagaidi, mums drīz saruna būs beigusies." Domādama, kāpēc onkulis liek gaidīt, meitene atsēdusies uz Vīnes krēsla un dzirdējusi, ko vīri runā.
Pie onkuļa bijuši divi kungi. "To vienu es pazinu, tas bija valsts kontrolieris, laikam Bērziņš. Viņš ar onkuli braukāja uz Ogri, kur viņam bija vasarnīca. Otru nepazinu. Kad viņi izgāja ārā, prasīju onkulim, kas tas bija. Viņš atbildēja: "Finanšu ministrs"," stāsta Kalniņa.
Saruna, ko viņa dzirdēja, bijusi par to, ka Ulmaņa ministri gribējuši, lai Ulmanis pārskaita Komunistiskajai partijai desmit tūkstošus latu. Par ko? Kā kompensāciju par to, ka Ulmanis pēc apvērsuma sociāldemokrātus un komunistu frakciju salicis cietumos, stāsta Kalniņa. "Brunīts* tur bija un vecais Kalniņš, un arī komunistu frakcija. Mana tēva draugs bija Atis Ķeniņš. Viņi bija no Nacionālās padomes, kas gribēja Latvijas brīvvalsti. Ulmanis vienā jaukā dienā, naktī krājkases vai bankas telpās sasauca visus kopā, tai skaitā 38 sociāldemokrātus, no kuriem vēlāk atdalījās septiņi vai astoņi sarkanie, ļeņinieši. Ar tiem izveidoja Tautas padomi un nodibināja Latvijas valsti. Pēc 1934.gada apvērsuma Ulmanis visus viņus aizsūtīja uz Liepājas koncentrācijas nometni. Ilgi gan viņi tur nepalika."
No sarunas varēja saprast, ka Ulmaņa sākotnējā nostāja bijusi noraidoša: viņš nekādā gadījumā naudu nedos. "Ulmanis teicis: starp tiem komunistiem ir noziedznieki," stāsta Kalniņa. "Daudzi noziedznieki tad pārvērtās par komunistiem." Finanšu ministrs savukārt teicis: skandāls jau tā ir briesmīgs, labāk viņiem iedot to naudu. Ulmanis: neparko Komunistisko partiju neatbalstīs. "Beigās no visas tās sarunas sapratu, ka pārgāja uz tiem piectūkstoš latiem. Tad Ulmani pierunājuši, ka tiks pārskaitīti 5000 latu."
Kad saruna beidzās un finanšu ministrs bija aizgājis, Kalniņa jautājusi onkulim, kāpēc viņš viņu tur nosēdinājis. "Onkulis paņēma veselu tāfeli šokolādes kvadrātiņu Led Šok, tie tolaik bija populāri, ļoti garšīgi — mutē kļuva auksti, un skaisti iepakotu smaržu pudeli Baltie ceriņi. Pareizi, 16.jūlijs, Hermīnes, mana vārdadiena! Onkulis teica, ka to vīru klātbūtnē viņam nebūtu pieklājīgi apsveikt, tāpēc viņš mani bija nosēdinājis, lai apsveiktu pēc tam."
Kalniņas kundze atklāj, ka viņas tēvs "kā jau vācu barona Vulfa ārlaulības dēls" gribējis viņai likt trīs vārdus — Lilija, Hermīne un Estere. Taču viņa māte gājusi pierakstīt un Esteri aizmirsusi. "Atnāca mājās un, kad tēvs prasīja, kāpēc viņa nav pierakstījusi trešo vārdu, atbildēja, ka pietiek ar diviem. Tikai kad man jau bija desmit gadu, viņa reiz atzinās, ka Esteri aizmirsusi," atceras Kalniņa.
NEĻAUŠU SAKAPĀT!
Par 1940.gada notikumiem Lilijai Hermīnei Kalniņai 60.gadu sākumā iznākusi saruna ar ģenerāli Jāni Balodi, kurš bija atgriezies no apcietinājuma Krievijā. "Eju pa Tērbatas ielu. Elizabetes ielas stūrī bija liels grāmatu veikals. Gāju gar veikalu uz Merķeļa ielas pusi, skatos — otrā pusē ģenerālis Balodis! Jau sirms. Apstājos, skatos. Pasmaidu. Viņš arī pasmaida. Žigli pārskrēju pāri ielai, viņš mani apķēra un nobučoja uz vaiga. Aizgājām Vērmaņdārzā pie lauvām parunāt — tā mūsu laikā bija pieņemts. Četras stundas runājām."
Ar Balodi Kalniņa pirms tam bija tikusies gan LETA kioskā, kur Balodis pircis Atpūtu, gan 1939.gadā ģenerāļa muižā Līvbērzē virsnieku ballē dziedājusi. "Tad abi nonācām vienā cietumā — Kuibiševā," Kalniņa arestēta 1944.gada pavasarī kā "vācu spiedze". Šajā cietumā bijis arī Balodis. "Viņam rādīja manu fotogrāfiju. Viņš esot domājis: par balli teikt nevar, bet par avīžu kiosku var. Jā, tā esot avīžu pārdevēja LETA kioskā. Izmeklētājs: tā ir vācu spiedze. Balodis esot teicis: tik dumjš skuķis nevar būt vācu spiedze".
Vērmaņdārzā Kalniņa jautājusi Balodim, kas noticis ar Ulmani. Viņš atbildējis: nezinu, bet viņam ir cits statuss. Runājuši arī par krievu ienākšanu 1940.gadā. "Balodis man stāstīja, ka Latvijas izlūkdienests jau zinājis, ka aiz robežas ir tanki un armija. Dienā, kad padomju karaspēks ienāca Lietuvā, ap vienpadsmitiem vakarā Ulmanis uzaicinājis pie sevis patriekto Balodi un ģenerāli Berķi. Kur viņi satikās, to viņš man neteica. Ulmanis ģenerāļiem jautājis, kādas ir Latvijas armijas iespējas. Balodis teicis, ka mobilizāciju mēs nevaram pagūt, Berķis piekritis. Ulmanis esot domājis, domājis un tad teicis: kad ir liela krusa, tad var sakapāt lapas līdz zemei. Pēc tam piecēlies, paņēmis abus ģenerāļus aiz rokas un teicis: "Es neļaušu, lai Latviju un mūsu tēvijas sargus sakapātu kā krusa." Tad sakrustojis rokas uz krūtīm un piebildis: "Kungi, šī mūsu saruna nekad nav bijusi, es visu uzņemos uz sevi."" Otrā dienā Latvija tika okupēta.
PRET ATMIŅĀM PIESARDZĪGI
Gatis Krūmiņš, jautāts, vai vēsturniekiem ir zināmi gadījumi, par kuriem stāsta L.H.Kalniņa, izstāstīja gadījumu ar tēlnieku Aivaru Gulbi. Kad tas Vosa laikos taisījis Viļa Lāča pieminekli, kāds viņam rādījis vēstuli, kuru it kā Ulmanis rakstījis no Krievijas savai bijušajai kalpotājai: pašlaik viņš esot Krievijā, bet drīz varēšot izceļot uz Rietumiem. "Nekādu apliecinājumu šādai vēstulei nav," saka Krūmiņš un piebilst, ka pret cilvēku atmiņām jāizturas ļoti piesardzīgi. Runājot par ģenerāli Balodi, Krūmiņš min Berijas ziņojumu Staļinam, kurā Balodis atzinīgi vērtēts kā cilvēks, kurš būtu ar mieru sadarboties ar PSRS, un Ulmaņa 1940.gada aprīlī veiktā Baloža atstādināšana vērtēta negatīvi. Ulmaņa un Baloža attiecības 1940.gadā bija saspīlētas, saka G.Krūmiņš. "Balodis bija otrs populārākais cilvēks tautā. Par viņa atstādināšanu prese klusēja, bet visa Rīga runāja divas nedēļas. To zinot, grūti iedomāties, ka šāda tikšanās varēja būt notikusi."
*sociāldemokrāts Bruno Kalniņš
Pievieno komentāru