Vainaga nocelšana ar zobenu 1

Viestura VERSIJA

Ar Eviju iepazinos Zlēku pilskalnā jauniešu vasaras nometnē pirms gadiem sešiem. Tolaik vēl biju labi ja astoņpadsmit gadu vecs. Viņa arī tad bija ļoti skaista meitene, taču par attiecību veidošanu domu vēl nebija. Enerģiskums, acu mirdzums, skaistums un daudz kas cits pievilktu daudzus puišus, bet man vienlīdz būtiski bija saskatīt līdzīgu pasaulskatu, attieksmi pret vidi un apkārtējiem.

Pagāja vairāki gadi, kuru laikā kopīgi darbojāmies organizācijā Latviešu nacionālistu klubs. Tikāmies samērā bieži un bijām vienkārši labi draugi. Manā apziņā visu laiku eksistēja vairāki apstākļi, kuru dēļ prātā nebija pat domas par kopā būšanu. Viss pēkšņi izmainījās kāda kopīga projekta laikā Dienvidamerikā, Urugvajā — esam uzskatāms piemērs, ka reizēm, cilvēkam pametot ierasto vidi, zūd arī dažādas iedomātas robežas.

Eviju bildināju Līgo dienas pievakarē Jaunpiebalgā. Ārkārtīgi skaistā Latvijas nostūrī maza ezeriņa krastā divvientulībā pie ugunskura.

Lepojamies, ka kāzās 2008.gada 7.augustā uzdrīkstējāmies pierasto uzvalku un princešu kleitu vietā vilkt speciāli šūtus autentiskus latviešu tautastērpus. Arī kāzu viesi tika aicināti iespēju robežās ierasties tautastērpos. Patīkams pārsteigums, ka lielākā daļa viesu ar mājasdarbu bija tikuši galā, radīdami gan mums, gan paši sev īpašu atmosfēru. Mēs baznīcas vai dzimtsarakstu nodaļas vietā izvēlējāmies līdzināšanu. Tas tradicionāli bijis latviešu tautas garīgi un emocionāli piesātināts kāzu rituāls, kas parasti tiek noturēts latviešu svētvietās — pie īpašiem akmeņiem vai ozoliem. Mūsu līdzināšana notika pie Meļķītāru muldas akmens, un to vadīja Latvijas dievturu dižvadonis Valdis Celms ar sievu Guntu.

Evijas VERSIJA

Ar Viesturu iepazinos pirms kādiem septiņiem gadiem Latviešu nacionālistu kluba vasaras nometnē Zlēkās. Toreiz braucu uz nometni kopā ar ģimeni. Uz jautājumu, kā mēs atradīsim pilskalnu, māsa teica — tur būs puisis oranžā kreklā, kurš mums no kalna mās ar rokām. Kā jau meitene būdama, uzreiz izprašņāju visu sīkāk un aizsapņojos par šo mistisko puisi oranžā kreklā... Interese bija radusies, pat nezinot, kas viņš īsti tāds ir. Viesturs iepatikās uzreiz. Atceros, kā nometnes pirmajā vakarā Viesturs sēdēja pie ugunskura un meditēja. Man pat sākumā likās, ka viņš lasa cilvēku domas... Piesaistīja tieši šī noslēpumainība. Cik nu daudz vajag, lai tādā puisī iemīlētos! Simpātijas pret viņu nekad nezuda.

Bet pāris no mums izveidojās Urugvajā 2006.gada februārī. Kad sāku draudzēties ar Viesturu, māsai smaidot teicu — nu, ja es šo puisi palaidīšu vaļā, tad vienkārši esmu muļķe. Viesturā mīt neizmērāma mīlestība, kas ietver sevī visu — atklātību, rūpes, uzticību.

Bildinājumu saņēmu pagājušā gada 21.jūnijā — Vasaras saulgriežos. Kāzu datuma izvēle nebija sarežģīta — pēc Jēkabiem, tātad augustā.

Rakstījām ielūgumos, ka vedības būs 2008.gada rudzu mēneša 7.dienā. Kāzas agrāk svinēja tieši ceturtdien. Mūsu mērķis bija nosvinēt latviskas, tradīcijām bagātas kāzas mūsdienu apstākļos. Visspilgtāk atmiņā palikusi līdzināšana. Abi kāzu dienā bijām tautastērpos: es — Abrenes, Viesturs — Alūksnes. Arī lielākā daļa kāzu viesu bija tērpos, kas palīdzēja radīt šo senatnes sajūtu, sajūtu — esam latvieši un lepojamies ar to! Ļoti spilgti palikusi atmiņā fotografēšanās ar Lielvārdes jostu, vainaga nocelšana ar zobenu mičošanas laikā... Vislielākā pateicība mūsu vedējiem — Līgai un Jānim Siliem!

***

Nesen apprecējāties? Pastāstiet SestDienas lasītājiem,kā jūs iepazināties! Sūtiet savu kāzu foto un kontaktinformāciju uz jaunie@diena.lv