Laika ziņas
Šodien
Migla

Patriotiskie žesti

Teikt vai neteikt? Tāds, šķiet, krietni bieži izrādās tas mūžīgais jautājums. Par to, kā "pareizi" paust kritiku un runāt par problēmām, nevienu neaizskarot, tomēr vienlaikus panākot, ka teiktajam tiešām tiek pievērsta uzmanība, gan tūkstošiem grāmatu sarakstīts, gan īpaši treniņi tiek organizēti. Tomēr nez kāpēc konkrētajā situācijā tas vienalga vienmēr izrādās grūtāk, nekā šķitis. Kāds vienalga apvainosies. Kāds nevis atzīs kļūdas, bet saskatīs slēptas intereses un minēs "kam tas ir izdevīgi". Un vēl grūtāk, ja tas ir par lietām, kas pašam sāp, un rezultāts tiešām svarīgs.

Tiem, kas rāpo un kas lido

Padziedāsim! – tā par Latvijas bardu ciltsmāti dēvētajai Austrai Pumpurei patika iesākt koncertus. Viņa vārda vistiešākajā nozīmē šķita nemirstīga, arī pati par saviem 88 gadiem esot teikusi – tāds labs cipars, kā divas bezgalības. Arī dziesmās viņa, šķiet, izdziedāja bezgalību – nenopucēti, vienkārši, bet tieši tāpēc tik trāpīgi un īsti. Viņa dziedāja un uz dziesmu aicināja visus. Nešķirojot.

Personīgi Jums

Kāds Jums bija gads? Ja ļoti personīgi, man darba, protams, bija par daudz, iedvesmas par maz, sāpīgie mirkļi atnāca pārāk negaidīti un pēkšņi, priecīgie – vienmēr bija par īsu. Nācās atvadīties no ļoti īpašiem un lieliem cilvēkiem. Pabiju mūžīgo sniegu neatsaldējamos ledājos un arī saules izdedzinātos tuksnešos – tiešā un pārnestā nozīmē. Galējībās grūti dzīvot, teiksiet? Jā, nebija viegli, toties interesanti. Bija skaisti. Bija neaizmirstami.

Apēst tevi(9)

Sen atpakaļ, kur tie gadi, es reiz vienā vīriešu žurnālā uzrakstīju, kā tagad teiktu, feiko ziņu, ka varēs iegūt gaļu, nenogalinot mājdzīvniekus.

Mūžīgā vēlme pēc(2)

Man nav ko teikt – godīgi atzīst aktieris Ivo Martinsons, skaidrodams, kāpēc nevarētu šobrīd strādāt par režisoru. Otrs iemesls – tad būtu jātaisa tikai tāds darbs, ko pats spēj sagremot. Divas it kā vienkāršas atziņas, kuras absolūti atbruņo ar savu godīgumu, līdz pēkšņi tu saproti, cik patiesībā reti ko tādu mūsdienās kāds atzīst.

Mazās un lielās revolūcijas

Vista vai ola. Kurš var atbildēt – ne tikai kas pirmais, bet arī kas svarīgāks? Tieši tāpat nebeidzama diskusija vienmēr bijusi par to, kas vēsturi ietekmē vairāk – konkrētas personības, kuras maina notikumu virzību, vai notikumi, kuru dēļ noteiktiem cilvēkiem paveras tāda iespēja.

Joks vai politika(6)

Cik tālu var iet? Melos, tukšos solījumos, populismā, sabiedrības pacietības pārbaudē? Mums patīk par to cepties un vārīties, sevišķi, domājot par politiķiem un pie valsts varas esošajiem, bet tik bieži tālāk par virtuves sarunām tā arī netiekam. Tik bieži iztvaikojam savos burbuļos, līdz katla vāka pacelšanai tā arī neaizsniedzoties. Kaut atbilde uz jautājumu ir pavisam vienkārša – tik tālu, cik ļaujam. Izrādās – ļaujam tālu. Turklāt bieži, pat ļoti labi apzinoties, ka varētu arī citādi.

Govis un vējdzirnavas(5)

Ko domājam par savu valsti? Vai vispār domājam? Ko īsti tā mums nozīmē?

Sāpes nevar salīdzināt(11)

Kas ir vēsture? Fakti un skaitļi? Nē, vārdi un cipari, biezi sējumi ir tikai laika plūduma pieraksts. Īstā vēsture ir cilvēki. Un viņu stāsti. Aiz katras vismaznozīmīgākās statistikas ailes stāv dzīvesstāsts, mirklis no mūžības, ko var noķert tikai tobrīd vai drusku vēlāk, esot blakus. Un tā veidojas jau atkal nākamais stāsts – par to, ko nozīmē fiksēt laiku. Jo kas gan cits ir atmiņas? Laika ietērpšana zilbēs un tēlos, kas ļauj jau citiem citā brīdī un citos apstākļos to izdzīvot no jauna.

Pats tāds!(1)

Muļķis! Pats tāds! – tā pavisam īsi un, protams, galēji vienkāršoti, tomēr, šķiet, diezgan precīzi varētu raksturot šā gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu vai vismaz sajūtu, kas lielākajai daļai "vienkāršo" interesentu paliks no tās atmiņā, sekojot līdzi abu kandidātu – bijušās ASV pirmās lēdijas Klintones un nekustamo īpašumu magnāta Trampa – dueļiem un to atreferējumiem.

Kā seriālā(1)

Tas ir fenomens. Sakiet, ko gribat, bet seriāli ir fenomens. Tehnoloģiju un straujā skrējiena pasaulē, kur it kā taču mums nekad nekam nav laika, vienmēr viss notiek, "garām ejot" un "pa ceļam", tomēr izbrīvējam mirkli, lai vairāk vai mazāk regulāri sekotu līdzi kādai svešai un pat ne īstai dzīvei.

Starazburivkas mums apkārt(1)

Kā stāsts par pīļu zagļiem, sadzīvisku ķildu risinātājiem un sīku riebeklību novērsējiem var pārtapt simboliskā veselas valsts dzīves un pašreizējās situācijas attēlojumā? Ļoti vienkārši – vajag sakrist laikam un vietai, un cilvēkiem, kas ne tikai stāstu pamana, bet arī nolemj to iemūžināt filmā.

Šonedēļ SestDienā: Visuresošais Jā

Svarīgs ir pirmais teikums. Bet arī galu vajag zināt. Tā varētu divos teikumos kopā salikt divus Ziedoņus – Imantu un Rimantu. Tēvs esot teicis par to pirmo, dēlam svarīgi zināt, uz ko tas viss iet. Pa vidu tad var visādi. Varbūt arī pie gleznu rāmju griešanas atgriezties, saviem kādreizējiem skolasbiedriem kļūstot par mācekli.

Šonedēļ SestDienā: Smalkais un skaistais(3)

Pasaka. Reiz Ādams sastrīdējās ar Ievu… Kas varētu notikt tālāk? Viss iespējamais patiesībā. Drāma, traģēdija, komēdija. Kā jau dzīvē. Un ja mēs Ādama un Ievas vietā liktu citus vārdus, cilvēkus vai valstis? Starpības jau nekādas.

Šonedēļ SestDienā: Laid, lai iet

Laid, lai pulkstenis iet, neturi viņu ciet, – savulaik dziedāja Līvi, un atceros – kad biju maza, katru reizi iztēlojos, ka varētu mēģināt tomēr saķert pulksteņa rādītājus, neļaujot tiem pakustēt. Bet, redz, mūsdienās pēc ne viena vien pētījuma un augstu un mācītu speciālistu novērojumiem izrādās – tas laiks tomēr tāds stiepjams jēdziens.

Šonedēļ SestDienā: Nedzīvot tikai sev(38)

Tikpat vienkārši, cik šokējoši. Vai vienkārši šokējoši. Vai šokējoši vienkārši. Atceraties senās spēles ar pieturzīmēm, kuru trūkums vai, tieši otrādi, lietojums maina domu uz pretējo?

Šonedēļ SestDienā: Punkti uz i(15)

Ko jūs darītu, ja jūs ieliktu cietumā? Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs tādā gadījumā krāsotu sienas un būvētu kuģus. Taču, ja viņu cietumā neieliks, viņa "valdīšanas" gals, kas daudziem šķitis gandrīz neiespējams, tomēr samanāms. Proti, par Nemirstīgo Kašķeju dēvētā amatpersona, kas pašreizējā krēslā cieti sēž jau veselu pilngadību – 18 gadu –, šo gadu gatavs noslēgt ar iešanu pensijā. Jeb, kā pats saka, "tīties prom". Vismaz tā viņš apgalvo intervijā SestDienai.

Šonedēļ SestDienā: Nebēdziet no lāčiem

Senie, laika pārbaudi izturējušie teicieni nav tāpat vien radušies. Ja izglītības ministrs Kārlis Šadurskis būtu dzirdējis to, kurā par vilkiem, lāčiem un bēgšanu runa, visticamāk, nebūtu vis vairījies no viena, zinādams, ka tādēļ otram tik un tā nāksies uzskriet. Vēl vairāk, ja viņš būtu bijis Kamčatkā vai jau lasījis SestDienas ceļojumstāstu, zinātu, ka no lāčiem, piemēram, vispār labāk nebēgt – tik un tā viņi skrien ātrāk.

Šonedēļ SestDienā: Svarīgais un sīkais(1)

Lai tiktu pie godalgām un varētu nevis sevi dedzināt ar neiespējamiem sapņiem, bet mērķtiecīgi iet uz augstākajām virsotnēm, redz, svarīgi arī, pie kāda vīra meitene tiek. Tā vismaz saka pieredzējušais pludmales volejbola treneris Aigars Birzulis. Nekādi nevar nepiekrist – jo kāda gan tur olimpiāde un zelta spožums, ja mājās strīdi par trauku mazgāšanu vai piedegušām vakariņām?