Venēcijas kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs Kventins Tarantīno ir efektīgs «zīmols» - viņa klātbūtne vienmēr «uzbudina» žurnālistus. Turklāt Tarantīno nav iesācējs festivālu lauciņā. Pats viņš, būdams aizrautīgs kā bērns, vienmēr ir stāstījis, cik aizkustināts savulaik bijis, pirmo reizi nonākot pasaules nozīmes festivālā - Kannu kinofestivālā, kuram Tarantīno lielā mērā var pateikties par tramplīnu savai karjerai. Pēc Zelta palmas zara amerikāņu autodidakta Tarantīno filmai Lubene (1994) viņš kļuva par pasaules nozīmes zvaigzni. Kannās ir pirmizrādīts - gan konkursā, gan ārpus tā - vairākums no Tarantīno darbiem (pēdējā - Bēdīgi slavenie mērgļi). Viņš ir bijis arī Kannu kinofestivāla žūrijas vadībā, taču Venēcijas festivāls Tarantīno būs jauna teritorija un izaicinājums - gluži tāpat kā Venēcijai - Tarantīno. Kad Tarantīno rosījās Kannu festivāla žūrijā, viņš Zelta palmas zaru atdeva Maikla Mūra dokumentālajai filmai Fārenheits 9/11, radot izņēmumu pasaules kinovēsturē - dokumentālās lentes pasaules festivālu trijnieka konkursos tiek iekļautas ļoti reti, vēl retāk tās saņem godalgas. Līdzīgu «gājienu» Tarantīno Venēcijā neizdosies atkārtot - pamatkonkursa programmā nav iekļauta neviena dokumentālā filma, un tas nav nekas neparasts.
Tarantīno kolēģi Venēcijas festivāla žūrijā ir lietuviešu aktrise ar starptautisku karjeru Ingeborga Dapkunaite, meksikāņu rakstnieks Giljermo Arriaga (filmu 21 grams, Bābele scenārists u. c.), franču režisors Arno Deplešēns, amerikāņu mūziķis Denijs Elfmens (Tima Bērtona filmu komponists), kā arī itāļu režisori Luka Gvadanjīno un Gabriēle Salvatoress.
Pievieno komentāru