Bricis punktu karjerai grib pielikt Vankūverā

Biatlonistam Ilmāram Bricim pēdējās sezonas pa priekšu tekalē melns kaķis. Saaukstēšanās slimības mijas ar kritieniem trasēs, un pirms pagājušā pasaules čempionāta līdz šim neizprotamu iemeslu dēļ asinīs paaugstinājās hemoglobīna līmenis, un Ilmārs varēja startēt tikai stafetē. Arī 2008.gada pasaules čempionātu, kas 9.februārī sāksies Zviedrijas pilsētiņā Estersundā, Bricis sagaida ar sarežģījumiem — diviem pampumiem uz labās rokas plaukstas, taču vienlaikus apņēmības pilns priekšlaikus plinti krūmos nemest. Sarunu Igaunijas ziemas sporta centrā Otepē, kur Ilmārs aizvadīja pēdējo īso sagatavošanās ciklu pirms čempionāta, sākām ar sliktajām ziņām.
Veselība pieviļ
Šķiet, ka veselības likstas tevi negrib atstāt?
Nopietnākās problēmas pašlaik sagādā roka. Biju arī saķēris iesnas.
Kas īsti noticis ar roku?
Roka ir salauzta, turklāt pirms pāris dienām (saruna notika trešdien — aut.) vārīgo vietu vēlreiz uzsitu. Izskatījās pavisam nelabi, bet laikam jau nebūs tik traki. Divās vietās saites izspiedušās uz āru (divi palieli pampumi ir acīm redzami — aut.).
Ko saka ārsti?
Normālā situācijā sešas nedēļas būtu jāstaigā ar ieģipsētu plaukstu. Līdz februāra vidum neko nopietnu nevarētu darīt, un sezona tad būtu beigusies. Pirms gada ar salauztu roku mēģināju startēt, bet nekas labs nesanāca. Šoreiz sliktākais bija tas, ka, startējot divos Pasaules kausa izcīņas posmos, roka uzsila. Tas liecināja par iekaisumu, temperatūra paaugstinājās līdz 37 grādiem, un uzkrātā fiziskā kondīcija pamazām izdzisa.
Pieredzējušam bukam vairs nevajadzētu krist?
Nokrist var, arī kāpjot pa trepēm. Manā gadījumā trasē trenējās amatieri. Līkumā kāds bija nokritis, un tajā vietā stāvēja cilvēku bariņš, un brīnījās. Vairīdamies no sadursmes, nokritu trases malā uz mākslīgā sniega sadzīta ledus blāķa.
Pēdējās sezonas bieži nākas dzirdēt, ka Ilmāram atkal vīruss vai saaukstējies…
Ar dzelzs veselību nekad neesmu lepojies. Šoruden gan bija cita kaite. Septembra beigās iesāpējās zobs. Ārsti apskatījās un konstatēja, ka apakšā ir strutas un zobs jārauj ārā. Drošības nolūkos pēc tam pāris dienu ieteica padzert antibiotikas. Nodomāju, kas gan slikts var notikt... Bet sākās iekaisums, un uz antibiotikām nosēdēju desmit dienas.
Dzirdētas arī tādas runas, ka ar slodzēm esi sevi tā samocījis, ka organisms ir pamatīgi novājināts?
Teorētiski tā varētu būt. Tomēr, no otras puses, arī jauniešu un junioru vecums man pagāja gandrīz vienā slimošanā.
Neveiksmīgs sākums
Kāda ir funkcionālā gatavība pusotru nedēļu pirms čempionāta?
Grūti spriest. Par pēdējo atskaites punktu varētu kalpot sacensības Antholcā, bet tur man nebija nekādas kondīcijas. Plāns situācijas uzlabošanai ir izstrādāts, bet, kas būs iznācis, redzēsim tikai pašā čempionātā. Ļoti svarīga ir izejas sākumpozīcija, no kuras sāk pēdējo sagatavošanās ciklu. Ja bāze ir līmenī, ar trijām nedēļām pilnīgi pietiek kondīcijas atjaunošanai. Nelielas cerības ir, bet apsolīt neko nevaru.
Sagatavošanās ciklā it kā esat ieguldījuši lielāku darbu nekā citus gadus.
Uz mani tas mazāk attiecināms, bet uz pārējiem gan. Rudenī jau likās, ka vajadzētu būt labi, bet novembrī strauji gājām uz leju.
Vai bija kaut neliela nojauta, ka līdz pasaules čempionātam nedabūsi nevienu punktu Pasaules kausa izcīņā?
Ja es to būtu zinājis, šo sezonu izlaistu un gatavotos nākamajai. Ir pieņēmumi, kāpēc tā ir noticis, bet skaidras atbildes tomēr nav.
Vai arī treneris Vitālijs Urbanovičs nezina atbildi?
Kad izturētas lielas slodzes, parasti ir divi varianti — vai nu ļoti labi, vai arī ļoti slikti. Šoreiz sanāca otrais.
Vai tad līdz Jaungadam nebija pietiekami laika, lai trūkumus novērstu? Vismaz kādam no komandas taču vajadzēja ieskrieties.
Jā, bet neviens no dziļās bedres ārā nav ticis. Man pašam likās, ka ap Jaungadu sāku iekustēties, bet, piemēram, Hohfilcenē katastrofālā līmenī bija šaušana.
Trenera problēma
Varbūt treneris jāmaina?
Bet vai tad ir varianti? Latvijā neredzu nevienu kandidatūru. Pārējām valstīm ir pa trim četriem treneriem: viens atbild par šaušanu, otrs par slēpošanu, bet vēl kāds visu darbu koordinē. Vitālijs visus šos gadus ir viens pats.
Kāpēc netiek pieaicināts kaut vai konsultants, piemēram, no Norvēģijas.
Es būtu tikai par vēl kāda speciālista pieaicināšanu.
Kurā virzienā varētu lūkoties pēc palīga treneru korpusā?
Igauņiem ir labi slēpošanas treneri. Nav jau obligāti jābūt biatlona speciālistam. Ir iecere uz pavasari piesaistīt šaušanas treneri tepat no Latvijas. Meiteņu izlases treneris Māris Čakars sācis sarunas ar vāciešiem. It kā varētu palīdzēt bijušā biatlonista Pihlera brālis.
Vai taviem bijušajiem ieroču biedriem — Maļuhinam, Upeniekam vai Nākumam — nav intereses par trenera darbu?
Oļegs Maļuhins jau Daugavpilī strādā ar jaunietēm.
Zinot, ka viņam savulaik domas bieži vien ar Urbanoviču dalījās, šāds treneru tandēms laikam nebūtu iespējams?
Droši vien. Grūti gan tā spriest.
Jēkabs Nākums izmēģināja spēkus federācijas ģenerālsekretāra amatā, bet nu jau pāris mēnešu viņš ir prom no biatlona. Vai zini, kāpēc tā notika?
Jēkabs varētu būt treneris, bet viņš skaidri pateica, ka grib zināt, kas notiks pārskatāmā nākotnē — kāds būs atalgojums un vai pēc gada biatlons Latvijā nebeigsies. Mums lielākā daļa finansējuma nāk no olimpiskās vienības. Arī treneris naudu saņem LOV. Ja neviens neiekļūst A sastāvā, ar naudu var būt gaužām bēdīgi.
Cik būtu jāsaņem biatlona izlases trenerim?
Ne jau astronomiskas summas, bet katrā ziņā tik daudz, lai ģimene būtu paēdusi un pietiktu dzīvošanai.
Ar 1000 latiem pietiktu?
Es domāju, ka pilnīgi noteikti. Bet viena gada laikā trenerim ir grūti kaut ko mainīt, kur nu vēl izturības sporta veidā. Ja komandā ir jauni sportisti, pat ar pieciem gadiem var nepietikt, lai situāciju mainītu.
Savulaik izteicies, ka vecumā no 18 līdz 21 gadam jaunajiem biatlonistiem ir jāraujas vaiga sviedros, lai ieliktu kārtīgu fizisko bāzi. Pēcāk atgūt iekavēto būšot ļoti sarežģīti.
Tā arī ir. Noteikti tas ir viens no iemesliem, kāpēc šosezon fiziskās kondīcijas bedre jaunajiem biatlonistiem ir tik dziļa. Bāzes kilometrāžu palielinot no 6000 līdz 8500 kilometriem, apjoms palielinās par 25 procentiem. Tas ir daudz. Teorētiski aprēķināts, ka slodzes bez nopietnām sekām var palielināt par 10 procentiem.
Pie jaunajiem no pamatsastāva tā īsti taču var pieskaitīt tikai Kasparu Dumbri?
Edgars Piksons jau arī nemaz tik ilgi nav ar mums kopā. Viņam tāda kilometrāža ir pirmo reizi. Jānim Bērziņam šādi skaitļi nekad nav bijuši. Veselības problēmu dēļ viņš lielāko daļu sagatavošanas posma ir izlaidis.
Vai tādā gadījumā nav jāpieņem skarbs lēmums?
Piekrītu, bet nav līdzvērtīgu aizstājēju. Normāli būtu, ja, vienam buksējot, vietā nāk cits. Bet mums pusi sezonas noslimojušais Bērziņš tik un tā ir stiprāks par pārējiem.
Vai netrūkst vienotas sistēmas jauno biatlonistu sagatavošanā?
Jā, bet kurš piespiedīs trenerus strādāt pēc kopēja plāna?
Paši gudri?
Arī tas, bet galvenais — vajag rezultātus tagad, nevis ilgtermiņā. Gribas prēmijas un olimpiskās vienības statusu.
Cik kilometru pasaules klases biatlonistam sezonā jānoslēpo?
9000. Kādam sanāks desmit tūkstoši, un arī tas nav ļoti daudz.
Vai treneris Urbanovičs pa šiem gadiem metodiku ir būtiski mainījis?
Kaut kas jau ir mainījies. Ne jau kā diena pret nakti, bet ir. Mainījušies ir arī cilvēki.
Svarcēlājs Viktors Ščerbatihs uzsver: kā treneris teiks, tā arī viņš darīšot. Citi pieredzējuši sportisti vadās pēc pašu pieredzes. Kādu principu piekopj Bricis?
Lielākoties klausu paša izjūtām. Pakonsultējos ar Vitāliju un dakteri Aldi Cīruli.
Vai trenera izstrādātais plāns vienmēr ir pa prātam?
Parasti jau kopīgi izrunājam, kā būtu labāk. Sezonas gaitā plānus neizbēgami nākas koriģēt. Kaut vai slimību dēļ. Tas nav gudrākais variants — akli sekot pirms sezonas izstrādātajam plānam.
Medicīnas māksla
Vai pēc diviem vai trijiem gadiem mums būs biatlonisti, kas pelnīs punktus Pasaules kausa ieskaitē?
Dumbrim un Piksonam vajadzētu būt labāko trīsdesmitniekā. No Edgara Piksona labus rezultātus gaidīja jau pagājušajā sezonā. Vasarā un rudenī viņš ir spēcīgs, bet tad neaiziet vienos, otrajos, trešajos mačos, un stop!
Ir dzirdēts arī tāds viedoklis: savulaik biatlonistiem bijis labāks medicīniskais nodrošinājums, tāpēc arī šie dzīvojušies pa augstām vietām…
Ar krieviem, vāciešiem un norvēģiem mūs nekad nevarēs salīdzināt. Viņi vispār ne no viena nebaidās.
Kā tas ir iespējams!?
Vācieši dzīvo pēc principa — mēs darīsim, kā uzskatām par labāku, un pamēģiniet mums kaut ko izdarīt. Viņi var sacīt tā: ja gremdēsiet mūs, parausim jūs visus līdzi. Protams, tā būtu visvienkāršāk atrunāties, bet tāda ir īstenība. Kam ir sponsori un lielā nauda, tie arī pasūta mūziku.
Aldis Cīrulis strādā ar Vācijas riteņbraucējiem. Vācu virtuve viņam šķiet labi zināma?
Sūdzēties par dakteriem būtu pats dumjākais, ko mēs varētu darīt. Vaina noteikti nav meklējama medicīniskajā nodrošinājumā.
Vai arī tagad varat lietot tos pašus atjaunošanās līdzekļus, kurus pirms četriem vai sešiem gadiem?
Nekad neesam varējuši īpaši riskēt. Ne tagad, ne arī agrāk. Par sevi droši varu teikt, ka medicīna nav pie vainas, kāpēc šosezon neskrienas.
Esi ticis skaidrībā, kāpēc pirms 2007.gada pasaules čempionāta mainījās hemoglobīna līmenis asinīs?
Diezgan liela mistika. No 16,7 līdz 17,0 mēdz uzlēkt. Bet kā varēja būt 17,7 un nākamajā dienā atkal 16,5 — nekad laikam nekļūs zināms.
Varbūt pārlieku sanervozējies?
Kaut arī tā bija pasaules čempionāta pirmā diena, jutos pilnīgi mierīgs. Pat pajokoju, ka sen viņi mani nav pārbaudījuši.
Cik bieži tevi pārbauda?
Kādas reizes piecas sezonā.
Varbūt šosezon iedvesmas pietrūkst. Radošus cilvēkus jauna mīlestība vai dēla piedzimšana spārno jauniem darbiem. Tev tas nepalīdz?
Acīmredzot nē (smejas).
Līdz Vankūverai jāiztur
Neveiksmēm turpinoties, līdz sezonas beigām no tevis varam gaidīt arī radikālu lēmumu?
Brīžiem jau sliecos tajā virzienā. Tas gan būtu pats vienkāršākais — dusmās pateikt: viss, es beidzu! Gribas gan izdarīt līdz galam, cik nu es spēju. Ja sapratīšu, ka vairāk neko nevaru, tad arī šāds lēmums būs jāpieņem.
Cik gadiem apetītes pēc biatlona vēl pietiks?
Brīžiem jau šķiet, ka tās vairs nav.
Gribi ieiet vēsturē kā vecākais biatlonists?
Noteikti nebūšu vecākais. Pagaidām par mani vecāki ir austrietis Gredlers un norvēģis Hanevolds. Vienaudzis ir čehs Dostāls.
Ko nozīmē visu izdarīt līdz galam?
Cerību startēt Vankūveras spēlēs neesmu atmetis.
Kad meita Anete (16 gadu) startēs olimpiskajās spēlēs?
Domāju, ka nākamajās. Tikai slēpošanā, nevis biatlonā.