Svešie vai savējie latviešu popkultūrā?!

Kopš Roberto Meloni vada TV3 šovu Sapņi piepildās un ir vienīgais Latvijas dziedātājs, kurš otrreiz pārstāvēs Latviju Eirovīzijas finālā, ir pamats domāt, ka latviešu sirdis sāk atsilt pret citādo. Protams, latvieši allaž klausījušies dziesmas svešās mēlēs un skatījušies eksotiskas dejas, jo tās bijušas un ir ausij, acij tīkamas, taču mūsos ir arī krietna deva neiecietības, ja svešādais ienāk mūsu sētās vai noiet gar galeriju Centrs… Tomēr gribas apgalvot, ka lielākā daļa latviešu ir jauki un iecietīgi. Mums patīk Roberto, un ne jau tāpēc, ka viņš ir itālis, bet tāpēc, ka jautrs. Mēs piedodam, ja Roberto pārsakās. Pat gribam, lai viņš kaut ko pasaka citādi.esi Zeltiņu gan "izvālēsim" komentāros internetā, ja būs sajaukusi "ka" un "kad" vai "Valērija" vietā pateiks "Varēlijs". Pret tautieti prasības ir augstākas, jo viņam taču sava valoda jāzina. Varbūt mēs ejam līdzi laikam? Kļūstam iecietīgāki? Demokrātiskāki? Varbūt producenti sen visu ir izrēķinājuši: vajag vienu labo, otru ļauno, vienu blondu, otru tumšu, lieliem pupiem, maziem pupiem, un - lai iet! - arī kaut ko krāsaināku! Lai citādi, lai raibāk. Kāds ir cittautiešu ietekmes faktors mūsu televīzijā? Modē nepareizais un dabiskais

Nenoliedzami šovos piedalās izskatīgi un talantīgi, nevis vienkārši izskatīgi - tam paredzēti modeļu konkursi. Niks Volmārs, LNT Zvaigžņu lietus producents, skaidro, ka noteicošais dalībnieku izvēlē ir spilgts raksturs un harisma, ne ādas vai matu krāsa. Jo dažādāki cilvēki, jo interesantāks šovs. "Ja kāds latvietis dejotu tik savdabīgi kā Šons, aicinātu piedalīties viņu. Šonu piesaistījām, jo pieļāvām, ka viņš varētu patikt jauniešiem," stāsta N.Volmārs. Cittautieši kļuvuši par mūsu ikdienu, un to nevarot ignorēt arī TV ekrāns. "Ļaujam pierast pie mūsu nākotnes. Parādot dažādību, mēs veicinām integrāciju." Laiki mainās. Kādreiz profesionālie standarti paredzēja, ka TV cilvēkam jābūt glīti sasukātiem matiem, nevainojami izgludinātu kreklu un perfektu valodu, tagad ekrānā var "būt nepareizāks cilvēks. Ja krekls būs saburzīts, tad tā tas domāts. Cilvēks nevar būt izrēķināts un kā ar lineālu nomērīts, jo, ja viņš ir tāds, kāds ir, tas piešķir foršumu un dabiskumu." N.Volmārs stāsta, ka ārzemju televīzijas šovos pat apzināti ievieš rūpīgi izrēķinātas kļūdas, lai radītu dabiskuma un realitātes sajūtu.

Arī producentu grupas Beta fakts producenti Juris Grave un Kristīne Anže apgalvo, ka svarīgākais izvēlē ir pats cilvēks. Uz raidījuma Sapņi piepildās vadītāja vietu bijuši vairāki pretendenti. "Neviena latvieša acīs nebija tāda mirdzuma kā Roberto. Kad viņš uzdeva jautājumu, viņam patiesi interesēja arī bērnu atbilde." Turklāt viņa pārteikšanās esot amizanta un tuvinot bērniem, kuriem arī viss neiet gludi. "Cilvēkiem nav jābūt perfektiem. Arī ekrānā," saka J.Grave.

***

Kā cittautieši jūtas mūsu TV ekrānos?

Roberto Meloni, mūziķis, TV3 raidījuma Sapņi piepildās vadītājs, piedalījies vairākos mūziklos un TV šovos, LTV vadījis raidījumu Nakts sarunas

Latvijā netrūkst labu dziedātāju, taču trūkst spēcīgu personību. Nu ir tā. Trūkst harismas, taču tā gan nav atkarīga no tautības. Nenoliedzami man ir cits temperaments, arī Aleksandrai Kurusovai - no viņas nāk dzirksteles! Cittautietis šovbiznesā Latvijā vēl ir jaunums, Itālijā televīzija ir ļoti kosmopolītiska.

Pirms katra raidījuma mācos tekstu, tomēr šo to nākas pārfilmēt. Svarīgāka par gramatikas kļūdām gan ir pareizā attieksme. Komunicēt var arī ar acu un ķermeņa valodu un galvenais - no sirds. Latviešu valoda man vēl ir svešvaloda, lai arī pēc izglītības esmu filologs, valodas padodas un patlaban studēju Latvijas Universitātes Eiropas Savienības tulku maģistrantūrā. Izrunāt "šaursliežu dzelzceļš" vēl ir sīkums, bet tie locījumi! Vai, vai! Ar akuzatīvu vēl kaut kā, bet ar ģenitīvu gan ir traki. Piemēram: kā? - ķiršu kastes, avīžu kioska! Latviešu valodu sāku mācīties, kad, dzīvojot latviešu ģimenē, sapratu - ir par maz ar "labdien", "labvakar", "man ir auksti", ja latvieši pret mani tik labi izturas. Es pat esmu nopircis dzīvokli Latvijā un vēlos te palikt. Cilvēki Latvijā ir fantastiski! Ja esi pozitīvs, agri vai vēlu arī apkārtējie kļūst tādi. Bet neslēpšu - ziemas ir briesmīgas, draņķīgas, štruntīgas, pelēkas.w

Šons, horeogrāfs un Šona deju studijas īpašnieks, piedalījās LNT šovā Zvaigžņu lietus

Latviešiem jāzina, ka situācija pasaulē ir mainījusies un katrs cilvēks var izvēlēties, kas viņš ir, no kurienes nāk. Patlaban nav svarīgi, no kurienes esi, bet ko tu jūti. Es jūtos kā latvietis, un būt latvietim - tas ir vairāk nekā ādas krāsa. Es no sirds mīlu Latviju! Tautībai nav nozīmes, ja šovs ir labs. Latvieši gan ir ļoti konservatīvi, un jēdzieni "konservatīvs" un "šovbizness" neiet kopā. Tomēr latvieši kļūst aizvien atvērtāki - nāk uz ielas klāt un interesējas, viņiem patīk cits temperaments, tāpēc TV ekrānā man nav grūti, jo ar to piesaistu. Pirms septiņiem gadiem bija citādi. Nācās sist, lai liek mani mierā un neaizskar. Labi, ka esmu mācījies militārajā skolā. Tomēr negatīvā ir ļoti maz, Latvijā ir īsti un neuzspēlēti cilvēki. Te ir vairāk labā nekā sliktā. Kad veikalā runāju latviski, pārdevēja priecājas: "Ho-ho, jā, jā, malacis! Smuki, forši, lieliski!" Ir gan tādi grūti vārdi, kurus nemācēju izrunāt: "apdrošināšana", "šķiņķītis", "Biķernieku mežs", "drusciņš".

Man Latvijā patīk. Nav tik karsts kā Āfrikā, nav jādušojas sešreiz dienā. No kurienes esmu? No Nigērijas. Tās galvaspilsēta Abudža ir milzīga, ar debesskrāpjiem. Kad aizbraucu mājās, mamma neļauj braukt pašam - sūta šoferi, ēst taisa pavārs. Tas tāpēc, ka viņa ir turīga, viņai pieder būvfirma. Es varēju dzīvot tur un nestrādāt, taču gribēju izaicinājumu. Latvijā ierados, jo biju iemīlējies meitenē - latvietē, taču mēs izšķīrāmies. Tagad man ir draudzene Emi, dziedātāja.

Činedu Kristofers Ejugbo, Los Amigos mūziķis un asociācijas Afrolat valdes priekšsēdētājs

Cittautiešu dalībai šovos ir pozitīva ietekme. Latvieši mācās redzēt citādi, tiek mazināti aizspriedumi. Ar dziesmām un dejām tas izdodas labāk nekā ar ko citu. Man patīk, kā darbojas Roberto Meloni. Viņš ir labs mākslinieks, un domāju, tā to uztver arī citi, nedomājot par viņa tautību. Kad pirms desmit gadiem Los Amigos sāka koncertēt Latvijā, cilvēki bija pārsteigti, jo mēs dziedājām latviski. Ļoti grūti bija iemācīties dziesmas vārdus, piemēram, šo: "Kam nauda ķešā skan, to sauc par lielu vīru, un kam tās naudas nav, to ķer uz mušpapīru." Grūti vārdi. Bet cilvēkus tik daudz pat neinteresēja, par ko dziedam, galvenais - bija jautri.