RĪGAS DOME

RĪGAS DOMES PIEMINEKĻU PADOME

Rātslaukums 1, Rīgā, LV-1539, tālrunis 7105517, fakss 7105551 

SĒDES    PROTOKOLS

 

13.06.2007.                                            Rīgā                                                       Nr.15 

Sēdi vada:   padomes priekšsēdētājs O.Spārītis 

Protokolē:   sekretāre                         I.Šmite 

Piedalās Padomes priekšsēdētāja vietniece: I.Štamgute

Padomes locekļi: J.Krastiņš, A.Cinis, H.Stalte, G.Asaris, J.Stradiņš, E.Upmanis, M.Stefane, I.Pimenovs, V.Rafaļskis, S.Vasiļjeva, E.Butlere, D.Īvāns   

Nepiedalās: Ģ.Burvis, J.Birks, I.Butulis, J.Zaržeckis, L.Laganovskis 

Uzaicināti: G.Michele – Okupācijas muzeja direktore, Nolendorfs, A.Bugajevs - mākslinieks, O.Šilova -  tēlniece, E.Vjaters 

Sēdi atklāj 12.05

DARBA   KĀRTĪBA 
 

1. Pieminekļu padomes 10.05.2007. sēdes protokola apstiprināšana.

 

2. Par  priekšlikumiem Uzvaras pieminekļa restaurācijai un pārveidei.

Ziņo: G.Asaris, E.Upmanis

Uzaicināts: N.Ušakovs

3) Par priekšlikumiem Latviešu strēlnieku laukumam piegulošās teritorijas attīstībai.

Ziņo: A.Cinis

Uzaicināta: G.Michele 

4. Par priekšlikumu uzstādīt O.Šilovas skulptūru „Vērotājs” augstceltnes Hansabanka teritorijā.

Ziņo O.Spārītis

Uzaicināts: SIA „Hansabanka” pārstāvis 

5. Informācija.

 

O.Spārītis ierosina papildināt darba kārtību ar 5.punktu „Par piemiņas plāksnes uzstādīšanu zemūdenes „Ronis” komandkapteinim Hugo Legzdiņam pie ēkas Bezdelīgu ielā 1”. 

Padome vienbalsīgi nolemj iekļaut darba kārtībā 5. punktu. 

1. Pieminekļu padomes 10.05.2007. sēdes protokola apstiprināšana

 

Pieminekļu padome vienbalsīgi apstiprina padomes 10.05.2007. sēdes protokolu.  

2. Par  priekšlikumiem Uzvaras pieminekļa restaurācijai un pārveidei

 

O.Spārītis informē, ka Pieminekļu padomē saņemta Krievijas vēstnieka Latvijā V.Kaļužnija vēstule, kurā ierosināts:

1. Atjaunot oriģinālo tekstu uz Uzvaras pieminekļa;

2. jautājums saistīts ar būtisku ansambļa papildinājumu ar jaunu objektu – akmeni, kurā būtu īpašs teksts ar īpašu nozīmi;

3. ierosinājuma līmenī ansambli papildināt ar 105 Padomju Savienības varoņu vārdiem, kuri krituši Latvijas teritorijā II Pasaules kara laikā.

Šis jautājums ir ierosināts noteiktā politiskā kontekstā. Šādi ierosinājumi nav bijuši līdz notikumiem Tallinā. Tas nozīmē, ka mūsu sabiedrība nav tik konsolidēta un šis jautājums ir ar noteiktām pretrunām un noteiktu politisku zemtekstu. Aicina padomi būt objektīvai un izvairīties padarīt apspriedi par politiskām batālijām, bet spriest atbilstoši lietas būtībai.

Uzaicina par šo jautājumu ziņot G.Asarim, kurš Uzvaras pieminekļa tapšanas laikā bija pilsētas galvenais arhitekts un E.Upmani, kurš kā arhitekts arī var pārstāvēt kādu viedokli. 

G.Asaris Iesnieguma  materiālos nav projekta autoru viedokļa. Krievijas vēstnieka vēstulē ir atsauce ”..pēc pieminekļa autoru priekšlikuma…”. Nav skaidrs kāds ir bijis arhitektu priekšlikums. Es aizstāvu to tēzi, ka pieminekļiem ir jābūt tādiem, kādi viņi ir būvēti un laika gaitā nedrīkst pieļaut nekādas interpretācijas un falsifikācijas. Protams tas, kas voluntāri bija noņemts ir jāatjauno tādā pašā perfektā izskatā kā viņš ir bijis, jo tas ir sava laika piemineklis. Zinot pārējos pieminekļus Latvijā, rodas jautājums par Padomju Savienības varoņu vārdiem – cik citos pieminekļos Latvijā ir minēti šie Padomju Savienības varoņi?  

E.Upmanis Pirms kāda laika ir skatīti vairāki priekšlikumi saistībā ar šo pieminekli: sākot no visradikālākajiem – demontēt pieminekli - līdz tādiem, kuri bija ar zināmu racionālu kodolu – sniegt šim pieminekli paskaidrojumu, lai šodienas cilvēks labāku orientētos mūsu zemes vēsturē un precīzi saprastu,  ko nozīmē vārdi pieminekļa formālajā nosaukumā: „Padomju kareivjiem - Latvijas un Rīgas pilsētas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, ko nozīmē šie vārdi   toreizējā izpratnē un pašreizējā kontekstā.

Neviens nešaubās par to, ka mēs nevaram izvairīties no atgriešanās pie šī pieminekļa tematikas izskatīšanas un viņas papildināšanas šodienas politiskajā kontekstā. Piemineklis, kurš pabeigts 1985. gadā ir tēlnieku Bukovska, Gulbja, arhitektu Bāliņa, Vecumnieka, Zilgalvja  mākslinieka Bugajeva un paliela inženieru kolektīva radīts veidojums. Radīts savā laikmetā un sava laikmeta arhitektoniski mākslinieciskajās formās. Līdz ar to apskatot šādu objektu, kura autori ir dzīvi (izņemot divus) mums pieklājības dēļ vajadzētu vispirms konsultēties ar autoriem vai viņi uzskata par pieņemamu šī ansambļa papildināšanu ar kādu jaunu elementu. Ja viņi atzītu to par iespējamu, tad protams ne jau voluntāri mums nosakot, kurā vietā mēs kaut ko izvietojam, bet lūdzot viņiem izvirzīt profesionālus arhitektoniskos risinājumus. Tas ir būtiski, ka mūsu rīcībā nav šādas informācijas. Cik es zinu, autoru vidū nav vienotības par pieminekļa pašreizējo uzturēšanas veidu un papildināšanas iespējām. Šobrīd sēdē piedalās tikai viens no sešiem vai septiņiem autoriem. Piekrīt G.Asarim, ka ir ārkārtīgi problemātiski un diez vai nepieciešams papildināt pieminekļus 20 - 25 gadus pēc to izveides ar kādām atsevišķām detaļām, kas būtībā pirmkārt nav skaidras attiecībā pret kopējo pieminekļa tēlu  un otrkārt ir apšaubāmas tīri no idejiskā pamatojuma viedokļa. Kaut vai viena frāze, kuru ir piedāvāts izvietot  akmenī un, kuras patiesumu mēs paši varam novērtēt –„piemineklis ir veidots no brīvprātīgiem ziedojumiem”. Mēs ļoti labi zinām kā radās šie brīvprātīgie ziedojumi.   Nevar likt vienādības zīmi starp brīvprātīgiem ziedojumiem, kuri savulaik un 90-to gadu beigās tika doti Brīvības pieminekļa atjaunošanai un veidu kā tika vākti tā sauktie „brīvprātīgie ziedojumi” šim piemineklim. Šeit ne tuvu nevar likt vienādības zīmi un šāda frāze būtu klaja falsifikācija.

Attiecībā uz Padomju Savienības varoņu vārdu minēšanu piemineklī var skatīties dažādi. Jebkura konkretizācija uz konkrētiem vārdiem, pulkiem vai konkrētām kaujām, vai vienībām pārāk sasmalcina kopējo ideju piemineklim, kuram ir vispārēja  idejiska nozīme. Tā neatbilst pieminekļa koncepcijai.   No šī viedokļa vien neatbalsta priekšlikumu.  Vēl jo vairāk, ka šīm personām ir konkrētas apbedījumu vietas un kā jau G.Asara kungs minēja šīs personas minētas citos pieminekļos. Mēģinājums šos vārdus ienest piemineklī ir cieši saistīts ar karā kritušo personu līguma noslēgšanas apstākļiem starp Latvijas Republiku un Krievijas federāciju. Līgums  izskata kapa vietas un tad tā vai savādāk šo personāliju pieminēšana varētu tikt piesaistīta līdzvērtīgu kapu vietām. Uzvaras pieminekļa aizsardzību nosaka vienošanās 13.pants, kas minēts vēstulē. Neatbalsta minētos priekšlikumus.

Attiecībā par piedāvājumu teksta atjaunošanai: teksts ir zudis metāla vandālisma rezultātā. Tajā pat laikā rodas jautājums vai šis teksts ir viennozīmīgi, bez papildus skaidrojumiem mūsdienu situācijā saprotams. Šinī brīdī neatbalsta arī šo priekšlikumu, uzskatot, ka to vēsturnieku kopums vienalga vai tas ir vēstures institūts pie Latvijas Universitātes  vai vēsturnieku komisija pie Prezidenta kancelejas varētu dot skaidrojumu vai šodienas apstākļos bez papildus komentāriem mums būtu lietderīgi šo tekstu, lai arī sākotnējo,  uz pieminekļa atjaunot, ņemot vērā skaidri tendēto politisko ievirzi.

Visādā citā ziņā Rīgas pašvaldība šobrīd izpilda savas funkcijas atbilstoši minētajam līguma 13.pantam  - uztur objektu tajā pienācīgajā minimālajā kārtībā kādu šī panta nosacījumi paredz. 

I.Pimenovs  Informē, ka sēdē piedalās viens no autoriem - mākslinieks Aleksandrs Bugajevs. Nesaista vēstnieka vēstuli ar Tallinas notikumiem, jo vēstule ir rakstīta  4.aprīlī, bet notikumi Tallinā sākās 27.aprīlī.

Šaubās vai ir nepieciešams pieminekli papildināt ar papildus vērtību – jauno apakšpieminekli – ar Padomju Savienības varoņu vārdu iemūžināšanu tieši šajā vietā. Šajā gadījumā būtu kultūrvēsturiski pareizi  un loģiski atjaunot pieminekli tā sākotnējā veidolā. Burtiski atjaunot gan šo pilno ansambli, gan baseinu, gan stēlu, kas tur  5 zvaigznes, gan arī uzrakstu, kas bija 2 valodās. Es saprotu, ka šim uzrakstam ir politisks noskaņojums, sava laikmeta izteiksmes veidā, taču tāds tas bija. Varētu tikt pievienots kāds komentārs, kuru sagatavojuši vēsturnieki. Sākotnējā uzraksta bronzas burti ir saglabājušies. Tad, kad sākās uzraksta zādzība, tad personām, kurām bija iespēja atlikušos burtus paņemt, ir tos saglabājuši un vēlas atdot atpakaļ Rīgas domei.

Iestājas par to, lai atjaunotu pieminekli tā sākotnējā izskatā. 

H.Stalte Runājot par primāro pieminekļa ieceri, informē, ka  ir uzņemta dokumentāla filma „Akmens”, kurā mākslinieks Gulbis stāsta par savu ideju.  Bija iecerēts veidot sievieti ar bērniņu un nevis karavīrus. Faktiski pieminekļa ideja tika izkropļota jau pašā pamatā.  Neizprot kāpēc autors neprotestēja ne toreiz, ne tagad. Atbalsta pieminekļa atjaunošanu tā sākotnējā idejā bez agresīvajiem  šāvējiem. Māte ar bērniņu simbolizē cerību Latvijai, kad mūsu zemi atņēma un mūsu brāļus un tēvus izsūtīja. 

A.Bugajevs Manuprāt pieminekli vajag atjaunot tā sākotnējā veidolā, bet nekādus papildinājumus nevajag veidot. Pa šiem gadiem ir bijuši dažādi priekšlikumi, bet piemineklim jāpaliek nepārveidotam. 

V.Rafaļskis Kolēģi padomē iebilst pret pieminekļa papildināšanu. No diskusijas saprata, ka pret ideju atjaunot šo pieminekli, iebildumu nav. Taču ideja atjaunot uzrakstus padomes locekļiem nepatīk.  

J.Krastiņš  Šis jautājums izsauc veselu virkni emociju. Pievērš uzmanību Kaļužnija kunga vēstulei. Tās datējums pierāda to, ka Tallinas notikumi nebija spontāna nejaušība, bet notika pēc sagatavota scenārija, kurā ietilpst arī šis priekšlikums. Igauņi laboja vēsturisku pilsētbūvniecisku kļūdu – pārvietoja nevietā novietotu monumentālu ansambli. Šis kļūdas labojums tika politizēts. Tas nenotika pēkšņi - par pieminekļa pārvietošanu bija zināms jau pirms gada. Līdz ar to, tas ir pilnīgi aplami domāt, ka mums iesniegtajam priekšlikumam nav nekāda konteksta. Pēc klasiskajiem padomju demagoģijas paņēmieniem tiek izvērsta demagoģiska, šovinistiska kampaņa, lai kaut kādā veidā sakurinātu nacionālo naidu, jo šobrīd tas neeksistē.

    Absolūti pievienojas tam ko teica G.Asaris un E.Upmanis. Katram profesionālim ir acīm redzams, ka tajā vietā kur ir vispārējas nozīmes piemineklis, kurš radās vairāku konkursu rezultātā ar plašām sabiedriskām apspriešanām, kur skaidri bija zināma ideja, vienīgi nedaudz transformējās konkrēto tēlniecisko darbu izpildījuma forma, neiederas minētais piedāvājums. Tālnieciskā forma manuprāt ir ļoti laba, tā šodien parāda pieminekļa patieso jēgu. Tad kad piemineklis tapa, manam dēlam bija kādi 7-8 gadi, viņš teica: „Tēti, kāpēc zaldāts šauj uz pieminekli?” Bērna uztverē ir vērts ieklausīties. Viss politiskais fons šim piemineklim ir nepārprotams un tāds  tas uztverams arī šodien.  Ļoti simptomātiska ir viena frāze - Kaļužnija kungs nosaucis pieminekli tā kā viņš arī oficiāli saucās – „ Piemineklis padomju karavīriem, kuri atbrīvoja Latviju un Rīgas pilsētu”. Mūsu vietējie iztapoņas to nosaukuši par Uzvaras pieminekli - šiem padomju tā saucamajiem „atbrīvotājiem”, kuri paši sev piešķīra šo titulu. Būtībā vieni iekarotāji nomainīja otrus, bet viņi nodēvēja sevi par atbrīvotājiem. Šis uzraksts šobrīd jau ir nepārprotams un pats par sevi jau izskaidro tā jēgu.

    Uzvaras laukums ieguva savu nosaukumu 30-tajos gados un šis nosaukums simbolizē pavisam citu uzvaru ar pavisam citu politisko un sabiedrisko zemtekstu. Šajā vietā ieviest vienu kapa pieminekli jau pēc būtības un jēgas ir pilnīgi aplami. Konkrētais piedāvājums ir pilnīgi neveikls, kas izkropļo visu ideju.   Divas skulpturālās grupas bieži ir kritizētas, ka tās pēc tēlnieciskā izpildījuma ir savstarpēji nesaderīgas. Priekšlikums paredz ieviest trešo nesaderīgo elementu.

    Līdz ar to priekšlikums ir pilnībā noraidāms. Un tas būtu vēl viens demagoģisks gājiens, ja Pieminekļu padomes negatīvu lēmumu iztulkotu ar politisku zemtekstu.

Pilnībā piekrīt kolēģu teiktajam un atbalsta pieminekļa atjaunošanu tā sākotnējā izskatā. 

E.Upmanis tēžu veidā vēlreiz izteiks savu viedokli:

1. Vairākus gadu desmitus pēc pieminekļa izveidošanas tas nav jāpapildina.

2. Var izskatīt pieminekļu papildināšanu tikai tad ja to piedāvā autori, ja tie ir dzīvi, lai profesionālais risinājums ir saskaņā ar kopējo ideju.

3. Pieminekļa uzraksta atjaunošana ir pieļaujama.

4. Ņemot vērā kopējo situāciju šī uzraksta atjaunošana ir saistāma kopā ar pieminekļa paskaidrojuma teksta izvietošanu.

5. Paskaidrojuma tekstu jāizstrādā profesionāliem vēsturniekiem. 

Paskaidrojuma tekstu nevar uztvert kā pieminekļa papildinājumu, bet gan tas ir saistāms ar  koncepciju, par kuru padome jau pirms diviem gadiem ir lēmusi. Respektīvi pie pieminekļiem ir izvietojamas plāksnes ar paskaidrojošo  tekstu, lai tūristi varētu izprast kādai personai vai notikumam piemineklis ir veltīts. 

V.Rafaļskis  Vēlas atgādināt klātesošajiem, ka pirms trim gadiem tika izteikts līdzīgs priekšlikums, kurš arī tika noraidīts, un tobrīd nekāda Tallinas notikumu konteksta nemaz nebija.  

I.Pimenovs Atbalsta E.Upmaņa priekšlikumu visos piecos punktos. Nepiekrīt J.Krastiņa viedoklim par to, ka šī pieminekļa atjaunošana un retorika, kuru izmanto vēstnieks savā vēstulē, kurina nacionālo naidu. Aicina atturēties no etniska rakstura piešķiršanas vienam vai otram piemineklim. Šis piemineklis nekādā gadījumā nav krievu piemineklis tāpat kā Brīvības piemineklis nav latviešu piemineklis. Daudzi krievu kopienai piederoši cilvēki ziedoja naudu Brīvības piemineklim gan pirms kara, kad to cēla, gan arī atjaunošanai 90-tajos gados. II. Pasaules kara laikā Padomju armijas rindās krita arī daudzi latvieši un arī viņiem ir piemineklis Uzvaras parkā.  

O.Spārītis Mums šobrīd nav autoru kolektīva viedokļa, viņi nav izteikuši domu, ka piemineklis būtu papildināms. Uz vēstuli Saeimai mēs varēsim atbildēt, ka jaundarinājumu, kas nav bijuši konceptuāli sākotnēji ar monumentu saistīti, veidošanu mēs noraidām, bet civilizēta sabiedrība prasa, lai vandālisma rezultātā norautos uzrakstus atjaunotu un šis jautājums  risinām kompleksi  ar pieminekļa labiekārtošanu; remontu, restaurāciju un visiem pārējiem uzkopšanas jautājumiem. 

Padome ar  12 balsīm „par”, ”pret”- 0, „atturas”- 2 (H.Stalte, M.Stefane) 

Pieminekļu padome nolemj:

1. Noraidīt pieminekļa „Padomju armijas karavīriem, kas atbrīvojuši Rīgas pilsētu un Latviju” papildināšanu ar jauniem objektiem.
2. Pieļaujama zudušo uzrakstu atjaunošana, vienlaicīgi risinot jautājumu par teritorijas labiekārtojumu un paskaidrojošās plāksnes izvietošanu.

 

V.Rafaļskis atstāj sēdi

3.Par priekšlikumiem Latviešu strēlnieku laukumam

piegulošās teritorijas attīstībai 
 

A.Cinis Rīgas pilsētas Būvvalde izsludina sabiedrisko apspriešana par Strēlnieku laukuma tālāko attīstību. Izstrādājot detālplānojumu vajadzētu saprast kādas idejas ir attiecībā uz Latviešu strēlnieku pieminekļa novietojumu. Šajā laukumā paredzēts ierīkot vienu no pazemes stāvvietām, kas ir aktuāli nepieciešama un ir jārespektē pieminekļa klātbūtne vai arī jāparedz, ka viņa nav. Šobrīd aktīvi notiek darbs pie represēto piemiņas vietas izveides. Saistībā ar šo ideju jāizskata dažādas iespējas – vai piemineklis paliek esošajā vietā, vai tiek pārvietots. Vēstule Pieminekļu padomei ir aicinājums padomei izteikt savu viedokli.

Zeme zem pieminekļa ir pilsētas īpašums, bet Okupācijas muzejs ir nodots valstij. No juridiskā viedokļa šie zemes gabali nav saistīti. 

J.Krastiņš  Pieminekļa novietojums nav uzskatāms par pabeigtu un viennozīmīgi par optimālāko. To bija paredzēts novietot tuvāk muzeja apjomam,  bija pat ielikti pamati. Pirms galīgās uzstādīšanas notika maketēšana. Komisija vērtēja apmēram  3 līdz 4 novietnes, taču vienmēr komisijas locekļi to vērtēja tikai frontāli - caur pieminekļa asij perpendikulāri uzceltajam muzeja ēkas apjomam. Netika vērtēts kā piemineklis izskatās kopējā laukuma telpā. Detalplānojumā ir jāuzlūko iespēja ne tikai izbūvēt pazemes autostāvvietas, kas ir vitāli nepieciešamas, bet  arī izvērtēt vai skulpturālais veidojums var tikt optimālāk novietots telpā muzeja priekšā. Strēlnieku laukuma attīstība jāskata kopsakarībā ar Rātslaukumu. Teritorija starp Okupācijas muzeja ēkas galu un Tehniskās universitātes ēku ir jānoslēdz, tad Rātslaukums būtu noslēgts. Jāizvērtē kā varētu attīstīties telpa ap Strēlnieku pieminekli. Tieši telpa un nevis laukums, jo tas pēc definīcijas nemaz nav laukums. 1939.gada beigās šis laukums tika atbrīvots no apbūves un sagatavoti pamati domes ēkas celtniecībai. Sākoties karam, būvbedri aizbēra. Jāveido telpa atbilstoši Vecrīgas mērogam, neizslēdzot iespēju veidot  perimetrālu apbūvi pret Kaļķu un Grēcinieku ielu. Šobrīd ir pārsteidzīgi lemt par Okupācijas muzeja piebūvi tādā veidā kā pašreiz tas tiek piedāvāts – mehāniski pielipināt vienu galu, kas ir savstarpēji nesaderīgs ar esošo apjomu, un nevērtējot tā kopskatu ne pret iespējamo Grēcinieku ielas apbūves reģenerāciju,  ne  Rātslaukuma telpas noslēgšanu. 

Šobrīd likvidēta ideja palielināt Okupācijas muzeja ēku Tehniskās universitātes virzienā. Taču tur ir nepieciešama apbūve.  

G.Asaris Jūs visi atceraties to gadījumu, kad notika gandrīz gatavā pieminekļa ugunsgrēks. Autori lūdza, lai nelej ūdeni uz sakarsušā granīta. Tas saplaisāja un zināmā mērā mainījās koncepcija, tika mainīta pieminekļa forma. Līdz ar to arī šodien nevajadzētu uzskatīt, ka šeit neko nevar mainīt. Piekrīt J.Krastiņam uzskata, ka detālplānojuma robežas nav pareizas. Detālplānojums jārisina visa kompleksa ietvaros. Katrai ēkai ir divas puses – fasāde un pagalma puse un tādēļ viss areāls jārisina detālplānojumā.  Detālplānojuma varianti jāskata saistībā ar pieminekļa skulpturālās daļas izvietojumu. 

O.Spārītis Jautājums ir sarežģīts ar to, ka ir notikusi represēto personu vienas daļas iniciētā represēto upuru pieminekļa izveides konkursa viena kārta un šobrīd Kultūras ministrija rosina nākamo konkursa kārtu. Piemiņas objektam arī vajadzētu būt ansamblī ar muzeju. 

E.Upmanis Piekrīt tam, ko teica J.Krastiņš un G.Asaris gan par Rātslaukuma noslēgšanu, gan detālplānojuma robežas palielināšanu. Mēs apzināti izvairāmies un nerunājam par vienu jautājumu, jo nevienam nav skaidra risinājuma. Tas ir jautājums par represēto pieminekli kontekstā ar muzeja apjomu un kas notiek ar Strēlnieku pieminekli šajā sakarā. Uzskata, ka represēto piemineklim jābūt novietotam pilsētas centrā. Represēto piemineklis ir tieši saistīts idejiskā plāksnē ar Okupācijas muzeju un tāpēc tam jāatrodas pie  muzeja. Tas atrisinātu represēto personu diskusijas par to, kurš tad ir centrālais piemineklis. Represētie jau kopš to biedrības pirmsākumiem pulcējas pie Okupācijas muzeja piemiņas dienās dodoties gājienā uz Brīvības pieminekli. Ir sāpīgs jautājums attiecībā pret autoru, jo muzeja un pieminekļa konteksts tiek izjaukts un jautājums par pieminekļa pārvietošanu kļūst aktuāls. Šobrīd nepiedāvā nekādus risinājumus, tas jāaplūko tālākā detālplānojuma izstrādes gaitā.  

J.Krastiņš jautā vai šajā laukumā ir iespējams izvietot vēl vienu tik ideoloģiski piesātinātu pieminekli?

E.Upmanis uzskata, ka Strēlnieku piemineklis ir jāpārvieto ārpus šī laukuma telpas.  

I.Pimenovs Šī teritorija ir viens no Rīgas dārgumiem: t.i. Rīgas panorāma, ko mēs atceramies no bērnības. Jautā vai ir iespējams atjaunot to apbūvi, kas šeit bija pirms II. Pasaules kara – bez muzeja, bez pieminekļa, tikai Rātsnams, kurš jau ir atjaunots un Melngalvju nams un tās ēkas, kas šeit bija, lai arī tām varbūt nebija nekādas vērtības, tomēr tās veidoja Rīgas panorāmas daļu. 

A.Cinis jautājums ir pavisam vienkāršs – attieksme pret pieminekļa pārvietošanu. No diskusijām mēs dzirdējām dažādus viedokļus pat to, ka pieminekli var pārvietot projām, nerēķinoties ar to, ka tas ir ansambļa sastāvdaļa.

No šodienas viedokļa raugoties, atjaunot vēsturisko apbūvi nav ieteicams. Uzceļot Okupācijas muzeja ēku, laukums ir sadalīts un jārisina tā attīstība kā atsevišķam laukumam, kurš ir atvērts pret Daugavu. Jāņem vērā konkrētajā vēsturiskajā brīdī radusies īpatnība kāda ir Vecrīgai šajā vietā. Pārvietojoties pa Akmens tiltu, mums paveras perspektīva, kuras galā ir redzams Pēterbaznīcas tornis un Okupācijas muzeja ēka un tagad arī daļēji Melngalvju nama celtne. Tā ir vēsturisko uzslāņojumu virkne, kas tur ir radusies un nav nemazākā nepieciešamība ar drastiskiem paņēmieniem šo pilsētas telpu pārveidot kā plastilīna skulptūru, kurā varam izveidot visu, ko gribam. Šai vietai ir sava vēsturiskā tradīcija. Okupācijas muzeja celtne pati par sevi ar savu vēsturi un rašanos parāda vēsturiskos uzslāņojumus. Manā izpratnē šis laukums ir par šauru diviem pieminekļiem  Ja mums izdotos atrisināt represēto piemiņas vietas izvēli kontekstā ar esošām celtnēm un esošo vēsturisko slodzi, tad šī vieta tikai iegūtu un tā būtu daudz pilnvērtīgāka. Ārzemju viesiem stāstot šo objektu rašanos vēsturi, viņi to izprot un nerodas nekādas domas, ka šī vieta ir pārāk sablīvēta. Protams katram ir savs viedoklis un mēs šeit neradīsim atrisinājumu, jo diskusija ir pašā sākumā. Savulaik, kad runāja par muzeja nojaukšanu, avīžu rakstos paustie viedokļi gan par, gan pret bija līdzsvarā. Puse no iedzīvotājiem uzskata, ka Okupācijas muzeja ēka ir nojaucam un šeit jāatjauno brīnišķīgu Disnejlendas pilsētiņu un otra puse tur saskata citu vērtību un nozīmi. Līdz ar to diskusija nekad nebeigsies, bet mans viedoklis ir, ka nevajag nodarboties ar pieminekļu pārvietošanu, bet ievērot konsekvences. Nevajag mētāties pēc konjunktūras, bet pieiet visam profesionāli un ar dziļu atbildību, izprotot vēsturisko nozīmi. 

O.Spārītis vaicā vai izbūvējot autostāvvietu, piemineklis uz laiku ir jāpārvieto.

A.Cinis Nē. Stāvvieta nav jābūvē tieši zem pieminekļa, tiks zaudētas tikai 2, 3 automašīnu vietas. 

J.Krastiņš papildinot A.Ciņa teikto: idejas pret Okupācijas muzeja ēku ir to cilvēku uztverē, kuri skatoties uz atjaunoto krāšņo Melngalvju namu un tam cieši blakus Okupācijas muzeja apjomu redz, ka šīs celtnes ir objektīvi savstarpēji nesaderīgas un tas izraisa pretišķību. Tas tikai pierāda, to ko es iepriekš teicu, ka muzejs noteikti jāpaplašina Kaļķu ielas virzienā sakārtojot laukumu. Vēsturiskā tradīcija ir tāda, ka nāk viens uzslāņojums virs otra. Savulaik Okupācijas muzeja ēkas autors Dzintars Riba bija pret Melngalvju nama atjaunošanu, jo starp Pēterbaznīcas torni un muzeju parādītos Melngalvju nama kores līnija. Bet šodien mēs redzam cik organiski šis uzslāņojums papildina ainavu, tā vairs nav tik primitīva kā agrāk. Arī 11. novembra krastmalas apbūves atjaunošana papildinātu šos daudzos uzslāņojumus un sakārtotu telpu.

      Atgādina, ka pirms gada mēs izskatījām profesora Strautmaņa priekšlikumu, kas bija ļoti interesants, radikāli atšķīrās no tradicionālām piemiņas zīmēm un organiski iekļāvās muzeja ansamblī. Pieminekļu padome to diezgan vienprātīgi atbalstīja. Citas institūcijas to nav akceptējušas. Izstrādājot detālplānojumu būtu ļoti lietderīgi izsludināt jaunu konkursu Strēlnieku laukuma areāla apbūvei ar precīzāk definētiem noteikumiem, kur nebūtu jautājums Okupācijas muzeju nojaukt vai nē. Šis apjoms ir jāsaglabā esošā veidā, integrējot to jaunā apbūvē. 

O.Spārītis Vērtējot pirmskara laikā veiktos fotouzņēmumus tieši šai vietai, jāsecina, ka apbūve bija estētiski neviendabīga.  Kāds apjoms bija pacelts, kāds horizontāls, bija izrāvumi un iekritumi. No pilsētas silueta viedokļa tā bija vismazāk vērtīgākā pilsētas panorāmas daļa. Ne par velti pilsētas dome toreiz plānoja jaunu pilsētas valdes nama celtniecību un jau pirms Otrā pasaules kara bija sākusi apbūvi šajā vietā likvidēt.  

Mūsu viedokļi ir bijusi pietiekami atšķirīgi un daudz, lai protokolu varētu iesniegt Būvvaldei kā zināmus priekšlikumus attiecībā uz ansambli – Okupācijas muzejs un Strēlnieku piemineklis. Mūsos nevar būt vienprātība, ka Strēlnieku piemineklis galīgi nav pārvietojams, bet ja tādu priekšlikumu dzīve izvirzīs, tad pacelsies virkne citu jautājumu – kur, kāda vieta tā varētu būtu, kāda ir vēsturiskā sasaiste ar šādu pieminekli. 

4. Par priekšlikumu uzstādīt O.Šilovas skulptūru „Vērotājs” augstceltnes Hansabanka teritorijā 
 

O.Spārītis informē,  ka A/S „Hansabanka” vēlas izvietot O.Šilovas skulptūru „Vērotājs” skvērā pie bankas centrālās ēkas Balasta dambī 1a. 

Padome vienbalsīgi nolemj:

1. Atbalstīt O.Šilovas skulptūras „Vērotājs” izvietošanu skvērā pie Hansabankas ēkas Rīgā, Balasta dambī 1a.

2. Skulptūras uzstādīšanu saskaņot normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. 

A.Cinis atstāj sēdi 

5. Par piemiņas plāksnes uzstādīšanu zemūdenes „Ronis” komandkapteinim Hugo Legzdiņam pie ēkas Bezdelīgu ielā 1 
 
 

O.Spārītis Ierosinājumu pie ēkas Bezdelīgu ielā 1 uzstādīt piemiņas plāksni komandkapteinim Hugo Legzdiņam mēs jau esam skatījuši agrāk. I.Štamgute jau toreiz bija kontaktējusies ar kādām personām un veikusi labojumus piedāvātajā plāksnes tekstā. 

I.Štamgute informē, ka kopā ar Ilze Bernsoni ir veikusi izmaiņas tekstā un kādas kļūdas pēc līdz iesniedzējiem informācija nav nonākusi. Lēmums par piemiņas plāksnes veidošanu jau toreiz bija pozitīvs. 

Sēdi slēdz 13.40 

Padomes priekšsēdētājs                                                                              O.Spārīts 

Sekretāre                                                                                                     I.Šmite