«Latvijas nacionālās valūtas lata devalvācija Eiropai varētu izrādīties tikpat bīstama kā Austrijas bankas «Kreditanstalt» bankrots 1931.gadā vai ASV investīciju bankas «Lehman Brothers» sabrukums pagājušā gada septembrī,» - tā Pītersona ekonomikas institūta profesors Aslunds.
Latvija dzīvo starp šīm atziņām, kas konstatē faktus, bet ignorē tautas nākotni. Vai Latvijai jābūt upura jēram uz ES finanšu stabilitātes altāra? Kas tā ir par stabilitāti, kas ir tiesīga balstīties uz vienas valsts iedzīvotāju izdzīšanu trimdā vai pašnāvībās?
Sabiedrībā nav skaidrības par kredītu atdošanas iespējamību, ja notiktu lata devalvācija, jo tad, lūk, kredītu apjoms eiro pieaugtu. Tiem, kuri sapņo par kredīta atdošanas iespējamību, derētu vienkāršā, bet drūmā atziņa, ka vairumam tas nebūs iespējams IK samazināšanās apstākļos, jo vairāk tik katastrofālas, kā tas notiek šogad. Kritums deflācijas dēļ turpināsies arī nākamgad, un Latvijas tirgus turpinās tērēt eiro vairāk nekā eksportētāji nopelnīt, tikai tagad lata kursa uzturēšanai aizņemas valsts. Šādos apstākļos parādu atdošanai būs maz iespēju.
Krīze gūst aizvien nepievilcīgākas izpausmes. Tie, kuri centās caur medijiem ietekmēt valdību un pārliecināt sabiedrību par deflācijas postošo dabu, tagad gūst sava viedokļa apstiprinājumu dramatiskajā realitātē. Naudas apritē trūkst aizvien vairāk, valsts parādi aug, bet, kā tos atdot, nav zināms. Diskusijās publiskajā telpā bieži šo jautājumu vispār apiet, bet valsts ekonomiskajai telpai būs jāspēj ģenerēt desmitus miljardu «apēstās» naudas. Pārskatot piecpadsmit gadu periodu atpakaļ, saimniekots tā, ka nekas nav pāri palicis. Visus šos gadus ārējās tirdzniecības bilance ir bijusi nepieklājīgi negatīva, sākot ar 1994.gadu, vai katastrofāli negatīva, kā TP un Kalvīša valdīšanas treknajos gados. Parādi ir krājušies gadiem ilgi.
Kas vainīgs? Valsts ekonomisko politiku rada un nosaka valdības, cits to izdarīt nevar. Latvijai neatkarības gados ir bijušas 15 valdības, bet saprotamas ekonomiskās politikas nav bijis, tajā skaitā arī TP, kas nu solās nākt kā «īstie» ar ierindas biedru priekšgalā. Ir bijusi tikai budžeta patēriņu veidošanas politika, kas nepavisam nav viens un tas pats, turklāt šī politika ir bijusi izšķērdīga, neatbilstoša reālās ekonomikas attīstībai valstī. Valdības vadījušās no principa, ka brīvais tirgus visu nokārtos, bet tas nenotiek, nerespektējot ekonomikas likumus. Atliek piekrist Financial Times nesenā pagātnē izteiktam slēdzienam par Latvijas ekonomiku, ka Latvijas galvenās problēmas ir korumpēta, nekompetenta valsts pārvalde un pārvērtēts lats.
Pašreizējā valdība sākusi cīņu ar birokrātiju valsts pārvaldē un, šķiet, ar kaut kādām sekmēm, taču bez lata problēmas atzīšanas sekmes ekonomiskās aktivitātes atjaunošanā nav ceramas. Latvijā ļoti vāja rūpniecisko preču ražošana. Iekšējais tirgus pilnīgā importa preču varā un pie pašreizējā lata kursa nevar cerēt, ka kāds Latvijā spētu ražot kaut putekļu sūcēju par 35 latiem. Vienkārši neatmaksājas ražot. Tā ir ar vairumu preču. Tāpēc mazā biznesa atbalsta idejas nenesīs jūtamus rezultātus. Piedauzīgi uz neattīstītās preču ražošanas fona skan no ES nesen dzirdētais ieteikums Latvijā likvidēt arī atlikušo tekstilrūpniecību, kas par spīti nelabvēlīgajai politikai vēl turas. Atcerēsimies cukura rūpniecību, sagrieztos zvejas kuģus u.c. ES direktīvas. Tie bija triecieni krīzes padziļināšanas virzienā.
Secinājums. ES mūs uztver nevis kā patstāvīgu valsti, kam ir savas intereses, bet gan kā noieta tirgu un darbaspēka nomas punktu, kur nekādu ražošanu nevajag vispār, jo tad darbaspēks būs lētāks. Un nevajadzētu vainot tautas mentalitāti, cilvēku neuzņēmību vai sazini ko vēl, ja valsts radītie ekonomiskie nosacījumi nodokļu politikas dēļ, kā arī ļoti lielā mērā pateicoties pārvērtētajam latam, ir ražošanai ļoti nelabvēlīgi. Politiķi aizvien ignorējuši elementāros ekonomikas likumus. Arī patlaban valdība neuzskata par svarīgu kaut kādā mērā piepildīt iekšējo tirgu ar pašu ražotajām precēm. Kāda tad ir iespējamā atbilde uz jautājumu par tirdzniecības bilances līdzsvarošanu? Atbildes nav. Par inovatīvām tehnoloģijām runāts tukši jau vairāk nekā desmit gadu. Pat vienkāršu preču ražošanas attīstīšana tagad ir ļoti smags uzdevums, jo prasa jaunu ražošanas kapitāla uzkrāšanu nesaimnieciski iznīcinātā kapitāla vietā, bet valstij naudas nav.
Devalvācijai, šim «briesmīgajam bubulim», pašreiz ir skatāms piemērs. Tūrisma braucieni uz Poliju iepirkšanās nolūkos, kur viss ir daudz lētāks nekā Latvijā. Ko tas rāda? Vienkāršoti runājot, pašreiz Latvijas valsts aizņemtos eiro tās iedzīvotāji aizved uz Poliju. To nosaka augstais lata kurss. Bet kas Polijā, kur tauta samierinājusies ar dzīves līmeņa kritumu, ko radījusi vietējās valūtas devalvēšanās? Tur aktivizējies iekšējais tirgus un līdz ar to ekonomika atgūstas no krīzes ar reālu IK pieaugumu. Nu, jā, bet dzīves līmenis krities! Bet vai tad mūsu dzīves līmenis no deflācijas nekrīt, tikai perspektīvas nekādas?
Latvijas «pārvaldnieks» no ES, Almunja, kam ir galavārds valdības lēmumu pieņemšanā, par devalvācijas idejām dzirdēt negrib. Eiropai Latvijas preču ražošana nav vajadzīga. Almunjam ir vienalga, kas notiks ar Latviju. Viņš dod naudu un viņš komandē parādi, bet sabiedrībā degošajam jautājumam par tautas nākotni atbildes nav. Almunjas reliģija ir Eiropas finanšu sistēmas stabilitāte, bet mūsu politiķu domāšana sniedzas tikai līdz Saeimas vēlēšanām. Atliek šausmināties par tik bezatbildīgu valsts pārvaldes sistēmu, ko paši politiķi gan nu nekā negrib mainīt. Šogad sāktais aizņemšanās ceļš ir patēriņa vājprāta turpinājuma ceļš ar progresējoši dramatiskām sekām visiem.
Ja ES gribētu Latvijai palīdzēt, ņemot vērā nespējīgos politiķus, tad vienīgā iespēja ir ES stingra nostāja ekonomikas likumu ievērošanā, bez kā nekāda nauda no ES šeit nedrīkstētu ienākt. Tas piespiestu politiķus atbildīgāk rīkoties, nevis naudu dalīt savējiem. Ekonomikas likumi darbojas autonomi, tikai nedrīkst ļaut aprobežotiem politiķiem tos pārkāpt. Taču Almunjas kungs tieši spiež uz ekonomikas likumu pārkāpšanu. Latvija saņem no aizdevējiem naudu, lai vājinātu savu ekonomiku un vēl būtu par to pateicību parādā. Tas nekas, ka atkal daudzi tūkstoši būs spiesti aizbraukt uz citām valstīm strādāt, un tas ir neizbēgami. Ja gribiet naudu, tad dariet tā, kā liek «brīvprātīgi», bet ja nē – naudas nebūs. Kā to nosaukt?
Nesen lasīju interviju ar kādu Saeimas deputātu no pirmās neatkarības dienas līdz šim brīdim, kurš, runājot par pielaistajām valsts pastāvēšanas smagajām kļūdām aizvadītajos gados, taisnojās, ka toreiz notiekošo nesaprata. Arī par šobrīd notiekošajām aplamībām politiķi līdzīgi varēs teikt tuvā nākotnē, kad sekas jau būs iestājušās - mēs nesapratām. No tā cilvēkam, kam vajadzīgs darbs vai sociālā aizsardzība, vai arī jābrauc prom, nekļūst vieglāk, kaut viņš pats šos deputātus ievēlējis, jo viņi solīja... Dievs zina, ko. Vai nebūtu tikai mazliet godīgi, ja šie deputāti paši aizietu un vairs nekandidētu, jo viņu pienesums ir bijis redzami negatīvs? Taču tā nebūs, pie mums politiķi tā neaiziet.
Nopietnākie pārdzīvojumi vēl priekšā. Atbilde uz parādu atdošanas jautājumu būs jāatrod. Un tas būs ļoti grūti. Tas nevar notikt bez visas sabiedrības iesaistīšanas smagajā cīņā par izdzīvošanu. Tā vietā tagad ir cita cīņa, cīņa ar sasietām rokām, cīņa par aizņemtās naudas tērēšanas iespēju, kas tikai novājina valsti, un pavisam tuvā nākotnē Latvijai būs jāieķīlā gan valsts meži, gan spēkstacijas, turklāt par stipri pazeminātu vērtību, lai apmierinātu starptautisko kreditoru prasības, jo valsts ekonomika nespēs pelnīt vajadzīgo naudu. Tam visam pieskaitot latviešu sabiedrības aktīvās daļas aizbraukšanu no valsts, kas pieņemsies spēkā līdz ar pārējās Eiropas atkopšanos no krīzes, manuprāt, iezīmējas latviešu nācijas traģiskā nākotne.
Pievieno komentāru