Uz slimnīcu kā uz mājām

Ik nedēļu divas nakts dežūras un vēl otrs darbs pamatskolā Kauguros - noskriešanās pamatīga! Taču, ja Ivetai Rēpiņai piedāvātu citu, daudz vieglāku un labāk atalgotu darbu, viņa teiktu nē. Smaidīgā Vaivaru rehabilitācijas centra medmāsiņa stāsta, ka grūti iedomāties citu darbu, kur var piedzīvot tik daudz prieka. Redzot, kā mazie slimnieciņi pamazām atveseļojas un priecīgi dodas mājās, viņai šķiet, ka kaut kas priecīgs un ļoti labs noticis arī pašas dzīvē. Par medmāsu I.Rēpiņa strādā jau astoņpadsmit gadu. Divas trešdaļas šī laika - Vaivaros.

"Mūsu nodaļa Vaivaros ir tāda kā Jūrmalas bērnu slimnīca. Pie mums ārstē plaušu karsoni, laringītu, bronhītu. Pacientus uzņemam visu diennakti," I.Rēpiņa paskaidro.

Sāka gandrīz vēl bērns

Nopietnas pārdomas, kādu profesiju izvēlēties, I.Rēpiņai gājušas secen. Viņa pieder trīsdesmitgadnieku paaudzei, kuri profesiju izvēlējās nevis pēc vidusskolas, bet jau pēc 8.klases 14 gadu vecumā. Tā arī tagadējā Vaivaru sirsdmāsiņa nokļuva Rīgas 2.medicīnas skolā uzreiz pēc pamatskolas. Mācību laikā viņa, lai labāk izprastu mediķu darbu, piestrādājusi par sanitāri Stradiņos. Tā bija laba iespēja vērot, analizēt, saprast. Pēc skolas beigšanas I.Rēpiņa palika strādāt šajā pašā slimnīcā par medmāsu. Sāka tieši ķirurģijā. Tagad viņa smaidot atceras, ka pirmoreiz ar medicīnu "kā māsiņa" saskārusies jau desmit gadu vecumā, kad kaimiņiene, pieredzējusi mediķe, palūgusi veikt injekciju. "Tu nebaidies, Ivetiņ, ņem un dur, viņa man teica." Bail nav bijis, ģībonis arī gājis secen.

Iespējams, I.Rēpiņa pieaugušo medicīnā nostrādātu visu mūžu, pat neaizdomājoties, ka viņas īstā sirdslieta ir strādāt ar bērniem. Ja ne nejaušība. "Ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi Jūrmalā. Sāku domāt, kaut varētu atrast darbavietu tuvāk mājām," I.Rēpiņa atceras. Kādu dienu, ar vīru pastaigājoties, iegājusi Vaivaros. Sagadījies, ka pirmās atvērusi tieši bērnu nodaļas durvis. "Apvaicājos, vai nevajag darbiniekus. Tas laikam bija likteņa pirksts, jo man teica: mums tieši vajag medmāsiņu, laipni gaidīta!" Iepriekš viņa nekad nebūtu domājusi, ka kādreiz strādās ar bērniem. "Sākumā bija grūti, bet pie visa pierod."

Viens no I.Rēpiņas jaunības sapņiem bijis izmācīties par zobārsti. Tagad tā ir viena no ļoti labi atalgotajām medicīnas jomām Latvijā. "Varbūt vajadzēja, bet visu dzīvē nevar gribēt," Vaivaru medmāsiņa saka. Viņai arī grūti iedomāties, kā būtu strādāt citviet. "Vaivaros man ir ļoti labi kolēģi, uz darbu iet tik patīkami, kā uz mājām pie savējiem. Bērniem palīdzēt, tā ir tik laba sajūta. Nu kur tad citur! Labi ir tepat," viņa atzīst.

Kā var bērnam iedurt?

Ne reizi vien I.Rēpiņai no draugiem, kuri nav saistīti ar medicīnu, nācies dzirdēt šausmināšanos: nu kā tu vari bērnam iedurt? "Es padomāju, bet es taču negribu neko sliktu. Viss tiek darīts bērnu labā, lai viņiem veselība atgrieztos." I.Rēpiņai ir daži "medmāsiņas burvju triki", kā novērst pašu mazāko uzmanību no biedējošās injekcijas. Noder jautājumi par mazo interesējošām tēmām un norāde - re, paskaties, kas tur! Kamēr mazais aizrautīgi pēta, medmāsiņa savu darbu jau izdarījusi. I.Rēpiņa stāsta, ka nekad nemainītu mazos pacientus pret lielajiem. Ar bērniem darbs grūtāks tāpēc, ka sanāk strādāt dubultā: skaidrot, kas tiks darīts gan pašam mazajam viņam saprotamā valodā, gan arī satrauktajiem vecākiem. "Taču bērni ir tik mīļi," I.Rēpiņa smaida. Nākas ārstēt ne tikai mazos, bet arī piecpadsmit, septiņpadsmit gadu vecus jauniešus. Viņiem vajadzīga pavisam citāda pieeja. Gan Vaivaros, gan otrā darbavietā - sākumskolā Kauguros, kur piestrādā par skolas medmāsu, - I.Rēpiņa pārliecinājusies, ka labākais ceļš, kā saprasties ar pusaudžiem un jauniešiem, ir sarunas. "Reizēm viņiem nekas nesāp un nav vajadzīgs, bet viņi ienāk pie manis parunāties," sirdsmāsiņa atklāj. Dažreiz aiz "māsiņ man sāp galva!" slēpjas vienkārši vēlēšanās izkratīt sirdi. I.Rēpiņai lielākos pacientus palīdz saprast pašas abi pusaudži. Lieli trakumi ar ārstējamiem nekad nav gadījušies. "Ja nu vienreiz," I.Rēpiņa iesmejas un izstāsta, kā reiz noķērusi savus pacientus teju pie nodaļas sliekšņa, kad viņi bija ceļā uz ballīti Jūrmalā. "Sataisījuši lupatu lelles uz spilveniem, un pirmajā brīdī liekas, ka viss ir kārtībā," viņa atzīst. Lai arī bērni mainās: kļūst aizvien pašapzinīgāki, sirdsmāsiņa Iveta ir pārliecināta, ka visu var sarunāt pa labam. "Vajag tikai mīlēt šo darbu.