Nav iespējams, lai kā ierēdņi un varas vīri censtos. Lai kādus līdzekļus no kaut kādiem fondiem atvēlētu un lai kā iepriekš to visu stimulētu ar reklāmām un pat prezidenta vadītu uvertīru pie Brīvības pieminekļa. No sirds apsveicot dedzīgos skrējiena dalībniekus, nākas bēdīgi konstatēt, ka atkārtojums nav nekas vairāk kā vājš oriģināla atdarinājums, ja šo pasākumu saista ar pagātnes Baltijas vienotības apliecinājumu, sadodoties rokās, kaut revizīti daudz iespaidīgāki un iespējas arī. Labi, ka vismaz nevienam neienāca prātā mēģināt pilnībā kopēt tā laika pasākumu un kaut kā saorganizēt burtisku kopiju.
Labi, ka nesadevās rokās, bet skrēja stafeti, labi, ka atradās entuzuiasti, kas aktīvi piedalījās, un labi, ka pasākums pilnībā neizgāzās, jo sirds siltums, kas toreiz ļaudis mudināja, nevar tā vienkārši izplēnēt, tas pastāv arī šodien. Vien sirdspukstus simbolizējošā emblēma dažu labu mulsināja, jo atgādināja ārsta kabinetā redzamos izglītojošos plakātus, kur sirds attēlota kā fizisks orgāns, kas sūknē asinis. Protams, ka vairums saprata - runa ir par sirds garīgo funkciju, tāpēc tas nav tik svarīgi, kāda bildīte. Tomēr daudz svarīgāk, ka visa pasākuma kopaina atgādināja diezgan vāji režisētu inscenējumu, kas, paldies Dievam, tomēr norisēja līdz beigām bez nopietniem misēkļiem.
Un atkal jāsaka - labi, ka tā, bet Zatlera kungs lai velti necer (ja lolo tādu ieceri) palikt vēsturiskā atmiņā, jo sildīts ir sildīts, lai kā šis atkārtojums sauktos. Sildīta maltīte nekad nav tik smeķīga kā svaigi gatavots ēdiens, ja neskaita šedevru - skābu kāpostu zupu. Tas nebija Vienības brauciens, tāpat kā tas nebija apliecinājums, sadodoties rokās, un pat ne ugunskuru virkne. Tas saucās citādāk, bet bija mēģinājums kaut ko atkārtot, cerot uz tikpat spēcīgu emocionālu vietu ļaužu dzīvē kā pagātnē notikušais, bet faktiski izvērtās par banālu pakaļdarinājumu, noslēdzot visu ar jau ierasti banālām mūsu prezidenta noslēguma frāzēm. Bet daudziem tomēr patika, un viņi saņēma kādu prieka porciju. Tas ir labi.
Pievieno komentāru