Budžets, kura apspriešana ir prasījusi veselas 12 stundas intensīva (?) darba, nu ir pieņemts īstenošanai. Protams, ka kāds algādzis, kas cīnās par ģimenes eksistenci, teiktu, ka tikai 12 stundas, bet tas tā subjektīvi. Kas vienam daudz, citam - maz. Tieši tā kā ar ienākumiem. Arī par kāda mudinājumu paātrināt darbu kāda cita deputāta saslimšanas dēļ var būt atšķirīgs viedoklis. Kāds padomāja: nu nāksies sasteigt svarīgus lēmumus.
Tas viss, protams, ir nieki, jo labs ir viss, kas labi beidzas. Par to, protams arī viedokļi jau ir atšķirīgi, daudziem - ļoti skeptiski, maigi sakot. Bet tas arī nekas, jo, kā zināms, skeptiķi aktīvi stimulē progresu. Daudz būtiskāk šķiet noskaidrot, kāpēc, visu to vērojot, pavīd sen redzēta mākslinieka Gunta Strupuļa gleznota bilde. Glezna, kurā redzams, kā boļševiku vadoņi negribīgi, acis nodūruši, tomēr balso par nepatīkamu, taču, viņuprāt, absolūti nepieciešamu sarkano teroru. Nez kāpēc šī vēstures epizode ienāk prātā, kad dzird dažu labu sakām - budžets ir slikts, ka nepiekrīt tam, bet tomēr par to balsos. Nav svarīgi, tikai interesanti, kam pirmajam ienāca prātā tāds dīvains formulējums, bet skaidrs, ka tiem teicējiem un arī tāpat klusībā domājošajiem kaut kas smagi nav kārtībā ar sirdsapziņu. Tieši tāpēc, ka tā (sirdsapziņa) viņiem ļauj rīkoties - balsot pretēji pārliecībai. Nez kā tādu rīcību sauc?
Pievieno komentāru