Lai cik vienkārši būtu visu dižķibeles vainu novelt uz politiķiem vai ASV finanšu tirgus sabrukumu, valsts sociāli ekonomisko karkasu veido neviens cits kā cilvēki un viņu darbošanās dažādās organizācijās. Ar organizāciju te saprotot visas iespējamās cilvēku sadarbības formas - sākot ar individuāliem uzņēmumiem un noslēdzot ar ministrijām un pašvaldību iestādēm. Ja mēs uzdoto jautājumu šīm organizācijām, kāds ir to pastāvēšanas mērķis, domāju mēs saņemtu neviennozīmīgas vai neskaidras atbildes.
Virkne uzņēmumu noteikti atbildētu, ka pastāvēšanas mērķis nav nekas cits, kā peļņas radīšana. Valsts un pašvaldību iestādēm varētu būt problēmas vispār atbildēt uz šādu jautājumu. Šķiet, mūsu kopējā problēma ir izpratnes trūkums par to, kas ir organizācija un kas ir tās fundamentālais pastāvēšanas mērķis.
Cilvēki sadarbojas kopā organizācijās tieši viena iemesla dēļ, lai kopā radītu vērtību, kura būtu lielāka par katra indivīda atsevišķi radīto kopsummu. Vērtība nav nekas abstrakts – tie ir produkti vai pakalpojumi. Cik lielu šo vērtību mēs radīsim, tik – varēsim atļauties tērēt. Vērtību rada gan uzņēmumi, gan nevalstiskās un valstiskās organizācijas. Mūsu problēma ir tā, ka šī gala vērtība nekalpo par "izejas punktu" mūsu katra ikdienas darbā.
Pirmkārt, mēs fokusējamies uz instrumentiem, nevis nepieciešamo vērtību. Nevienam nav vajadzīgs urbis, bet gan caurums sienā. Nevienam nav vajadzīga skola, bet gan ir nepieciešami izglītoti jaunieši. Otrkārt, mēs fokusējamies uz atalgojumu, nevis uz to kā radīt vērtību, par kuru kāds mums materiāli pateiksies.
Šo iemeslu rezultātā rodas situācijas, kad uzņēmumi tiecas pēc peļņas, mēģinot "apčakarēt" visus pēc kārtas, nevis domājot, kā radīt vērtību, kura klientam vajadzīga. Savukārt, saņemot pakalpojumus valsts un pašvaldību iestādēs, nav sajūtas, ka esi ilgi gaidīts klients, kuram tūlīt tiks sniegts kāds pakalpojums, turklāt, ar saprotamu vērtību.
Mēs runājam, ka mums vajag saprotamu valsts attīstības stratēģiju, kas kalpotu kā ikdienas lietotāja rokasgrāmata katram valsts iedzīvotājam. Par ļaunu tā noteikti nenāktu. Taču, vai tiešām domājam, ka katrs iedzīvotājs to spēs sev iztulkot, ja nesaprotam, kāpēc vispār strādājam?
Skan kā atsildīts ēdiens, tomēr es atsaukšos uz Dž.F.Kenediju: " Neprasiet ko jums var dot valsts, prasiet – ko jūs varat dot valstij". Uzdodiet sev, savai organizācijai jautājumu – kas ir tā vērtība, kuru jūs radāt. Vai tiešām tā ir vērtība nevis burbulis? Veidojiet savu ikdienas darbu tā, lai jūsu klienti šo vērtību atzītu un novērtētu. Kā jūs strādātu tad, ja klients jums par izdarīto darbu atmaksātu ar ziedojumu palīdzību?
Esmu pārliecināts, daudzi šos jautājumus sev spēj uzdot paši. Tomēr cik daudzi līdz tiem pat neaizdomājas. Palīdziet uzdot pareizos jautājumus! Ilgtermiņā gan jāsaprot, ka šo domāšanas procesu ir jāatbalsta mūsu izglītības sistēmai. Kā teica Izraēlas prezidents Š. Peress (un šajā valstī izglītībai ir pievērsta liela uzmanība) šī gada ekonomikas kongresā Davosā "Kabatas maks galvu nepiepilda, galva piepilda maku".
Pievieno komentāru