«Mans mērķis ir līdzsvarot savu dzīvi, palīdzēt atklāt līdzsvaru citiem un dzīvot saskaņā ar dabu, mācoties dzīves plūsmas dabisko ritējumu,» saka Uģis Čakars, dēkainis, viens no slackline sporta virzītājiem Latvijā, riginga eksperts un piedzīvojumu pasākumu rīkotājs. Pirms četriem gadiem viņš ar dzīvesbiedri Kristiānu iegādājies Ēdas dzirnavu kompleksu Kuldīgas novada Rumbas pagastā. Tas ir sens vietējās nozīmes kultūrvēsturisks objekts. «Te vienmēr ir, ko darīt, – un ar prieku. Te ir tāds miers! Un nodarbes, kas necieš steigu,» apliecina Uģis. Dabas pārņemto teritoriju viņš sācis veidot par vidi piedzīvojumiem un pasākumiem.
Starp manufaktūras liecībām
«Ēdas dzirnavām ir saistoša vēsture – te bijusi Kurzemes hercogistes lielākā dzelzs manufaktūra, kur lieti lielgabali un lodes. Vienu lodi esmu atradis un varu parādīt. Vēlāk te ierīkota vara kalve, ik pa laikam zemē var atrast kādus interesantus artefaktus. Te ir viss, ko es vēlos, – liela māja, ūdens tuvumā un daudz neskartas dabas. Es neesmu pilsētas cilvēks,» atklāj Uģis.
Kad pirms četriem gadiem, būdams rīdzinieks, meklējis nostūri tuvāk pie dabas, caur sludinājumiem atradis šo vietu. Atbraukuši, apskatījušies un ātri sapratuši, ka Ēdas dzirnavās varēs izpausties, ne tikai saimniekojot un tās atjaunojot (un darba te ir pamatīgi daudz), bet arī radoši, organizējot piedzīvojumus dabā. «Tos organizēju savējiem un savējo savējiem,» noteic Uģis. Reljefā platība te ir liela, deviņi hektāri, vietām īsti džungļi, bet saimnieks tos necenšas atkarot dabai, vien izpļauj un izcērt takas, šur tur ierīkojis īpašas atpūtas saliņas. «Ar lauksaimniecību te nevar nodarboties, arī malkas te īsti nav un nav, kur stādīt. Gribēju atrast vietu, kur radoši izpausties, organizējot piedzīvojumu aktivitātes dabā, lai tās sniegtu terapeitisku efektu. Tie ir pārgājieni, braucieni pa Ēdas upīti ar laivu vai SUP dēli, virvju elementu izmantošana,» stāsta Uģis un ved mūs pa veco dzirnavu kompleksa teritoriju.
«Katru gadu jāliek laipiņa jauna, jo pavasara palos upes līmenis mēdz uzaugt līdz dambja augšai, tad ūdens aiztek pa veco slūžu vietu, un tā ir tāda nopietna straume. Šogad gan šī laipiņa izdzīvoja. Un šis ir tīkls – kādā brīdī aizrāvos, paeksperimentēju ar tīklu siešanu. Šo tīklu uztapināju izrādei, kas notika kopā ar dejotājiem. Gaisa šovi ir viena no manām nodarbēm,» Uģis rāda virs upes nosieto tīklu, pa kuru pats pārvietojas kā tāds zirnekļcilvēks. Viņš parāda arī akmeni, kurā iekalts metāla fragments, kura uzraksts pilnībā nav saglabājies, bet Uģis lēš, ka tas varētu būt no aptuveni XVIII gs. 50. gadiem. Esot ļoti ticams, ka vecās dzirnavas nodegušas un tajos laikos pēc tam taisītas jaunām vajadzībām. Nonākam vietā, kur kādreiz bijusi domna – metāla manufaktūras sirds. Te pilns ar sakušņiem, ziliem akmeņiem. Atrodamas arī kara liecības – uz taciņas Uģis uzgājis šauteni, kas acīmredzot bijusi iemesta dambja ūdeņos. «Te uz katra soļa var redzēt, ka cilvēks šeit visu laiku ir saimniekojis. It īpaši pavasaros, kad atklājas ūdens augstuma līmeņi, kad redzams, kur bijis dambis, kur ceļš vai grāvītis taisīts. Vēsturisko liecību slāņu te ir ļoti daudz. Paziņas ar metāldetektoru šurp brauc un tad spļaudās, jo, kā jau bijušajā metālmanufaktūrā, te pīkst visa zeme, te ir pilns ar rūdu, pilns ar padomju laika liecībām, bet ik pa laikam izdodas uziet arī kādu pērli, monētas vai lielgabala lodi,» stāsta saimnieks.
Taciņas viņš savā īpašumā veidojis, lai maksimāli saglabātu dabisko vidi, un negrasās šo vietu komercializēt. Dabas nostūros instalētas dažādas uz fizisko aktivitāti rosinošas konstrukcijas. Kā tapusi taciņa? Uģis izdomājis uztaisīt pastaigu dabā ar cirka elementiem, gar upi izzāģējis un iztīrījis vairākas vietiņas, kas ierīkotas staigāšanai pa virvēm, trapecei, žonglēšanai.
Nonākam pie tipi telts, kādreiz šai vietā esot bijis ezers. Tipi ir somiem raksturīgs vigvams ar gar sienām izkārtotiem matračiem, spilveniem un ugunskura vietu centrā ar gaisa pieplūdi no ārpuses. Telts Uģim atdota un patlaban atrodas restaurācijas procesā. Vēl te ir arī t. s. čigānu pirts, kur upes krastā var plunčāties, – vannā brīvā dabā ar krāsni uzsildītā ūdenī. Uģis parāda vietu, kurā abi ar Kristiānu ievākušies vispirms – laikā, kad iepriekšējie dzirnavu saimnieki īpašumu vēl nebija paspējuši atbrīvot. Te tolaik organizējuši slackline sezonas atklāšanu ar kokos augstumā iesietu līdzsvara lenti, pa kuru staigājuši. Te, brīvā dabā, aprīlī pat bez teltīm nodzīvojuši veselu nedēļu. «Mūsu mērķis ir iekārtot vietu, kur vienkārši būt pie dabas, veidot tuvas un cieņpilnas attiecības ar dabu gan pašiem, gan tiem, kas atbrauc ciemos. Te ir ļoti interesanti vērot, kā daba mainās dažādās sezonās, dažādos laikapstākļos. Mums tā ir bauda – mācīties un izprast to, kas ir daba.»
Karinājis gaisā Džekiju Čanu
Slackline ir sporta veids, kas ietver staigāšanu, balansēšanu pa lielā augstumā nostieptu lenti, iespējami garāku lenšu vilkšanu, kā arī triku rādīšanu uz stingri nospriegotām lentēm. Savulaik tā bijusi cirka disciplīna, bet plašāk pazīstama kļuvusi XX gs. 70. un 80. gados, kad ASV klinšu kāpēji sākuši siet plakanas lentes un pa tām staigāt, trenēties. Tā ir gan atslodze, gan treniņš līdzsvara izjūtai. Slackline iemantojis popularitāti visā pasaulē.
Savukārt riginga eksperts ir drošības speciālists darbam lielā augstumā, tas nozīmē darbošanos ar virvēm, drošības sistēmām un citu alpīnisma ekipējumu. Uģis sien virves, stiprina tās, iekarina un drošina cilvēkus virvēs. Darbs jāveic tehniski precīzi, jo te ir runa par triku veicēju drošību.
Uģis stāsta, kā šīs nodarbes viņam aizsākušās: «Pēc vidusskolas beigšanas Rīgā sāku mācīties par kalēju Brīvdabas muzejā pie meistara. Patika, taču ātri vien nonācu apstākļos, kad steidzami vajadzēja naudu. Sapratu, ka kalēja arodā par ienākumiem būs jācīnās vairākus gadus. Sāku strādāt industriālajā alpīnismā, ko ieteica paziņa. Kaut kā tas alpīnisms mani ir ievilcis uz visu dzīvi, apguvu arvien specifiskākas jomas. Sākumā, protams, bija bailes no augstuma. Patiesībā tās ir instinktīvas pašsaglabāšanās bailes – ja to nav, tas jau ir bīstami. Bailes palīdz visu izdarīt pareizi. Sākums ir tas, kurā notiek visvairāk neziņas vadītu kļūmju, bet 10 gadi ir laiks, kad sāc aizmirst pamatlietas. Bailes atgriež pie tā, lai visu pārbaudītu un izdarītu pareizi pamatprincipos – vai drošība pielikta, karabīne aizskrūvēta.»
Uģis strādājis uzņēmumā Falkors, kas ir vecākais Latvijas augstumdarbu uzņēmums, pie leģendārā skolotāja Ērika Ruģēna. «Ļoti daudz ko no viņa mācījos. Tur arī ir tas sākums. Pastrādāju divus gadus, bet tad jau paralēli nodarbojos ar āra dzīvi, bērnu nometnēm. Faktiski tas viss ir saistīts ar dzīvi dabā – pārgājieni, piedzīvojumi ārā, komandu veidošanas spēles. Ar laiku man darbs sāka vairāk traucēt nekā palīdzēt, bet sarunājot paralēli darbojos arī industriālajā alpīnismā, pamazām sākot strādāt arī individuāli. Pārsvarā visu dzīvi iesaistos dažādos projektos dažādās sfērās un dažādās valstīs, tagad man nav pastāvīgas darbavietas,» stāsta Uģis.
Starp citu, kad dzīvojis Nepālā, viņš kopā ar dzīvesbiedri izgājis loku apkārt Anapurnai un sapratis, ka tie augstie kalni, kur piemeklē augstuma slimība, nemaz neiet pie sirds. «Protams, tas skaistums un pārgājieni man ļoti patīk, bet es sevi varu mocīt dažādos citos veidos,» nosmej Uģis.
Pusgadu viņš nostrādājis kā gumijlēkšanas instruktors. Regulāri dodas uz Eiropu uzstādīt skaņu un gaismas aparatūru, brauc ar filmēšanas kompānijām uzstādīt, piemēram, lidojošās kameras. Uģis strādājis arī kinoindustrijā, pazīstamākā filma, kura uzņemta Latvijā un kurā sanācis darboties, ir Ķīniešu zodiaks. «Filmas veidotāji Latvijā meklēja alpīnistus, atzina par labiem mūsu slackline un riginga profesionāļus, un man bija tas gods karināt gaisā un drošināt pašu Džekiju Čanu. Tā bija aina, kurā aktieris ar izpletni izlec no lidmašīnas. Viņš bija mana pirmā un lielākā slavenība, tas arī ievilka mani kino un kaskadierismā.»
Uģis piedalījies arī laikmetīgās gaisa dejas izrādes Laika nospiedumi tapšanā, kurā dejotāji izmantoja ne tikai zemi, bet arī sienas, kokus, tīklus gaisā. «Laika nospiedumi apvieno gaisa akrobātiku, laikmetīgo un vertikālo deju, elektronisko mūziku. Es šajās izrādēs uzstādīju slackline lentes un drošināju dejotājus ar virvēm. Šo projektu turpinām. Ir ļoti interesanti, tā brīvība, kas tiek iedota ar virvēm dejotājam pie sienas, izskatās fantastiski,» gandarīts ir Uģis. Rutīnas viņa dzīvē nav, jo pats sev ir saimnieks un var lemt, kā attīstīties tālāk, ko piedāvāt citiem.
Gaisa šovi un bites
«Man bieži vien pat neinteresē, uz kurieni jādodas, – man piezvana, saka, lai darām to un to, un es braucu un daru. Mani vairāk interesē pats process un nodarbe nekā tas, kam es to daru. Darbs ir mobils, daudz laika pavadu ceļā, bet ir forši nobāzēties kaut kur klusumā pie dabas,» atzīst Uģis un saka – visu varot iemācīties tikai darot. Tāpat kā iemācījies eksperimentēt savā īpašumā, piemēram, ar čigānu pirti, siltajām vannām vai palēnām restaurējot dzirnavu māju. «Mans pamats ir industriālais alpīnisms, kur esmu apguvis pamatus par drošības ekipējumu, viss pārējais rodas ar laiku un pieredzi, projektos, kuros iesaistos. Projektu spektrs ir plašs. Esmu piedalījies Buenosairesā ielas atklāšanas svētkos, demonstrējot staigāšanu pa lenti lielā augstumā. Ar slackline sportu sāku nodarboties, kad biju kādu laiciņu padzīvojis Gruzijā. Atgriezos Latvijā un pamanīju, ka arī šeit paziņas parkos velk lentes. Sākām kopā trenēties, un mani sāka dīdīt organizatoriskā puse. Taisām organizāciju! Tā varam piesaistīt vairāk resursu. Sākām braukāt apkārt pa Latviju uz dažādiem pasākumiem – sataisām mazu virvju parku, cilvēki mācās staigāt augstumā, mēs parādām, kā to darīt. Tā no viena maza parciņa viss veidojies līdz šoviem augstumā. Man viens kolēģis, labs draugs, taisa šos gaisa šovus, un mans darbs savukārt ir viss ar to saistītais spektrs pa vidu. Tagad Kuldīgā organizēju šādus treniņus. Mūsu misija ir dot iespējas atklāt līdzsvaru ar slackline palīdzību,» atklāj Uģis, viens no Slackline.lv dibinātājiem.
Un vēl Ēdas dzirnavu saimnieks ir ieguvis biškopja sertifikātu. «Mantojām 100 bišu saimes. Izmācījos, tad sapratu, ka pensionāram tas ir liels darbs, bet tāds, kurš uztur pie dzīvības. Simts saimes ir kaut kur starp biznesu un dārgu hobiju, biznesam saimju skaits būtu jāpalielina līdz trim vai pieciem simtiem. Sapratām, ka mums piemērotākas būs pāris bišu saimes pie mājām. Biškopība ir ļoti interesants, ar lielu baudu novērojams process. Tur ir ļoti daudz, ko mācīties, un savējiem tiek medus. Manuprāt, biškopība ir, neteiksim, ka viena no slinkākajām, bet mierīgākajām nodarbēm. Citi prasa, varbūt ieviesīsim, piemēram, aitas, bet nē – mums pietiek ar bitēm.»