Pirmā Madonas novada Praulienas pagasta Kujasmūrniekos mūs sagaida bīgla jaunkundze Luna, šeit ieradusies socializēties uz dažām dienām. Tālumā pagalma voljērā rej beļģu aitu suns Diors, tas ir saimnieku mīlulis. Nākamais sagaidītājs ir borderkollijs Utuks, kuru šurp atved kā bērnudārznieku – no rīta ieved, vakarā izņem un tā katru dienu. Aija un Arnis Auzāni pērn jūnijā Kujasmūrniekos atvēruši jauna koncepta dzīvnieku viesnīcu Kujas ķepas. Šis ir viņu ģimenes sapnis, ko Auzāni cer paplašināt, nododoties tam pilnībā; tajā ar nākotnes perspektīvu iesaistījušās arī meitas.
Nebija gluži Hačiko
Kujas ķepas ir pilnīgi citāda suņu viesnīca, kas iekārtota Auzānu ģimenes dzimtas mājās Praulienas pusē. Tās izveides pamatā ir astoņu gadu veiksmīga pieredze darbā ar suņiem un vēlme nodrošināt tiem mierīgu un drošu vidi saimnieku prombūtnes laikā. Auzāni viesnīcu nav vis iekārtojuši āra voljēros, kaut tādi arī te ir, bet izbūvējuši pagaidām trīs, bet tuvākā nākotnē jau pabeigs vēl trīs suņiem paredzētas labiekārtotas istabiņas saimnieku dzīvojamā mājā. «Suņi, kuri cilvēkam nozīmē vairāk nekā dzīvnieki, ir pieraduši pie mājas vides. Mums māja milzīga, bērni izauguši un prom, tagad viesnīcai esam izremontējuši telpas arī ar atsevišķu ieeju,» stāsta Aija. Katram sunim – savs skats pa logu, lai gan Aija teic – pa dienu suņi tā piekūst, ka apkārtnes vērošana pa logu vairs nav aktuāla. Ir mīksta guļvieta un stiklotas durvis, ko noķepot prieka brīžos. Pie sienas dienas režīms kā bērnudārzā: plkst. 8.00 – celšanās, brokastis, no plkst. 10.00 līdz 12.00 – socializēšanās laiks, tad laiks snaudai, bet no plkst. 19.00 – gatavošanās naktsmieram. Kā smej Arnis: ziemā, kad sals un putenis, viņš labprātāk paliktu dīvānā pie televizora, bet Aijai rosība sagādā prieku – viņa ceļas no dīvāna un vēl pirms miega izved viesnīcēnus izskrieties divus hektārus plašajā teritorijā pie meža un gar Kujas upes krastiem. Vasarā te ir idille – suņiem upe ir spa, brīvība neierobežota, ir arī dīķis. Klienti to saucot par suņu peldēšanas nometni, pavasarī, vasarā Rīgas suņi te dzīvojoties nedēļām ilgi. Ārā ir tikai pagaidu voljēri īslaicīgam uzturēšanās laikam. «Strādāju būvniecībā, komandēju 30 vīru brigādi, bet tagad šis darbs ar suņiem šķiet īstens prieks un izklaide,» saka Arnis.
Aija iekārtojas istabā, kur ar visiem suņiem kopā skatās Panorāmu. Viņa stāsta, kā viss sācies: «Nu jau astoņus gadus dzīvojam suņu pasaulē. Viss sākās ar mūsu pirmo sunīti akita-inu Gerdu. Tas bija emocionāls pirkums pēc filmas Hačiko noskatīšanās. Domājām, ka mums būs tieši tāds sunītis kā filmā. Realitāte bija citāda – suns lec, kož, neļauj ieiet istabā, grauž un dara visas lietas, ko nevajadzētu. Devāmies uz Jēkabpili pie fantastiska kinologa Aleksandra Marjonova, kur ar Gerdu paveicām fenomenālas lietas. Mēs ļoti daudz mācījāmies. Kinologs mums iedeva pamatu, milzīgas zināšanas, ticību. Kā grūti apmācāmas šķirnes pārstāvim sunim iemācījām izcilu paklausību – mūsu meitas Agneta un Annija kopā ar Gerdu sāka nodarboties ar suņu sportu, sākumā ar kanikrosu, tad ar biatlonu. Patiesībā Gerda bija pirmā akita Latvijā, kura tika iesaistīta suņu sportā, jo šie suņi tam nav domāti.»
Pēc gada Auzāni sapratuši – suņu pasaule ir viņu pasaule. Pirms sešiem gadiem iegādājušies Beļģijas aitu suni Dioru. «Tieši tādu suni vēlējos – ļoti nopietnu. Var teikt – ja netiek audzināts, tas ir nāvējošs ierocis, bet mēs kārtīgi audzinājām. Tas stāsts ir par ātrumu – ja akita ir lēna, tad beļģis ir desmit reižu ātrāks. Meitas skrējēju suņu sportā, biatlonā ar suni sacensībās startēja ar augstiem rezultātiem. Seši, septiņi gadi pagāja vienās sacensībās katru nedēļas nogali. Šo laiku pakārtojām bērniem un viņu hobijiem, un tas arī veidoja sajūtu, ka esam suņu pasaulē iekšā,» atklāj Aija. Viņa turpina: «Tā pamazām pie mums sāka rasties pilnīgi nepazīstami cilvēki no Rīgas, kuri lūdza pieskatīt viņu sunīti. Pirmais klients bija amerikāņu stafiņš Bairons, kuru saimniece atveda mums te, meža vidū. Es biju nobijusies. Vīrs teju ar šķērēm bija izcirpis mauriņu, bet kā nu būs? Kā sunim piepildīt dienu? Mēs nepārtraukti sunim piedāvājām dažādas aktivitātes: vedām uz upi, iemācījām peldēt, spēlējāmies, apmācījām dažādās paklausības komandās. Suns pie mums sabija vispirms trīs, tad desmit dienas, un mēs tiešām viņā ieguldījām.» Tad Bairona pēdās pie Auzāniem ticis atvests Bairona brālis Bonis, tad Bucifels, sākuši rakstīt arī citi Rīgas klienti. «Radās sajūta, ka es šo lietu gribu turpināt un darīt to pareizi. Nevis tikai pieskatīt suni, bet darīt to, nodibinot uzņēmumu, ar likumisku segumu,» stāsta Aija.
Kam tas viss?
Aija domājusi – Pārtikas un veterinārā dienesta izvirzītās prasības suņu viesnīcas izveidei sakārtos mēneša laikā, tomēr formalitāšu kārtošana izvērsusies uz pusgadu. «Man tas bija ļoti svarīgi – izveidot savu uzņēmumu. Grūtākais bija to visu iekārtot dzīvojamā mājā, kas ir mūsu dzimtas īpašums,» piebilst Aija. Arnis turpina: «Šīs ir mana vecvectēva mājas, kuras viņš bija mantojis no sava tēva. Savācām dokumentus, lai vēsturi papētītu. Atklājās, ka lielā mūra ēka uzbūvēta 1898. gadā. Otrā pasaules kara laikā vecvectēvam tika piedāvāts vai nu atstāt šīs ēkas, vai – Sibīrija. Viņš devās prom no šīm mājām meklēt citu mitekli. 90. gados mamma pieteicās uz šo īpašumu, mēs to atguvām, bet te dzīvoja ceļu būves strādnieki, māja bija sadalīta četrās daļās. Mēs ar Aiju bijām jauni, nekādas intereses par to nebija, par laukiem vispār nedomājām, turklāt te bija briesmīgi slikts grantēts ceļš. Pāris reizes atbraucu – pilna māja svešu cilvēku, nožēlojami, nu nekādi nevarēju sevi ar to identificēt.»
Kad jau bija paaugusies vecākā meita, kādudien Aija ieminējusies – varbūt aizbraucam uz Arņa senču mājām? «Atbraucām – kaut kāds klikšķis notika! Tad te dzīvoja vairs tikai daži cilvēki, tas bija 2000. gadu sākums. Bet visur, kur pagriezāmies, apkārt bija izgāztuve – rokas nolaižas... Taču brīvdienās sākām īpašumu sakopt. Nopirkām vagoniņu, kas vēl tagad pagalmā stāv, un mūsu dzīve pamainījās. Līdz brīdim, kad uz tuvākā ceļa uzlēja asfaltu. Sapratām, ka tas brīdis ir pienācis, kad varam sākt domāt par īpašuma apdzīvošanu. Māja gan bija sliktā stāvoklī, to nācās nojaukt. Sākām visu pilnīgi no jauna. Vēl neesmu pabeidzis visu, kas jāizdara, bet tagad tam vismaz galu redz,» optimistisks ir Arnis. Taču viņš neslēpj: «Bērniem pabeidzot suņu sporta aktivitātes un aizejot savā dzīvē, es stipri pārdzīvoju to brīdi – kā pazaudējis sevi. Iestājās neomulīgs tukšums un klusums. Ko – pļaut zāli, trimmerēt mežu un tīrīt upes krastu sev un Aijai? Un kam tas lielais izraktais dīķis? Kam tas vajadzīgs? Doma par suņu viesnīcu mani izvilka no grūtsirdības.»
Vecākā meita tagad strādā Valsts policijā par kinoloģi. Jaunākā mācās Smiltenes tehnikumā par veterinārārsta asistenti un plāno veterinārmedicīnas studijas Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (bijušajā Latvijas Lauksaimniecības universitātē). «Mums šis ir ļoti ģimenisks uzņēmums,» saka Aija. Viesnīcu viņa atvērusi pērn jūnijā. «Tas bija milzīgs prieks, lepnums un gandarījums. Mēs redzam suni kā ģimenes locekli, un mūsu pakalpojums ir domāts tiem, kuriem suns ir svarīgs un kuriem ir svarīgi, lai mīlulis viesu mājā komfortabli justos lauku mierā. To arī viņi visaugstāk novērtē – dzīvot bez pavadas, iet garās pastaigās, mācīties komandas un vakarā paskatīties Panorāmu,» smaida Aija.
Disciplīna, puņķi un asaras
Annija stāsta, kā sākusi nodarboties ar suņu sportu: «Man bija kādi 12 gadi. Sākums bija ļoti neprofesionāls, ziemā skrēju ar lielajiem ziemas zābakiem un kombinezonu, man nebija ne jausmas, kā to dara pareizi. Sekoju māsas pēdās, un man ļoti gribējās kaut ko sasniegt sportā. Skrēju ar Gerdu – tā sacensību gaisotne man ļoti patika, vidēji mēs skrējām sešus, septiņus kilometrus, vēlāk arī 20 kilometrus. Man patika būt kopā ar ģimeni, mēs arī braucām kopā ar Aleksandra Marjonova biedrības K-9 pārstāvjiem, tā katrreiz bija liela diena. Bija disciplīna, bija jāprot uzvesties, reizēm gan bija arī puņķi un asaras. Aleksandrs bija ļoti stingrs. Adrenalīns, godalgas, emocijas, disciplīna! Tie bija mani mīļākie pieci gadi, kas man daudz ko iemācīja dzīvē. Piepildīts laiks. Tā izdomāju, ka jākļūst par veterinārārsti.»
Annija klēpī tur pundurpinčeru Baru. Aija stāsta: «Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, mēs te, Madonā, kopā ar Sandru Zariņu sākām vākt ziedojumus Ukrainas sunīšiem. Tur mūsu kontaktpersona bija sieviete ar lielu pundurpinčeru audzētavu, kara sākumā viņa no Irpiņas gāja kājām uz Kijivu divas nedēļas, daudzi sunīši pa ceļam nomira. Lai izglābtu, viņa vēlējās uz Latviju atsūtīt ciltsraksta labākos kucēnus. Viena no tām bija Bariņa. Tolaik busiņos evakuēja gan cilvēkus, gan dzīvniekus, arī Bariņu, kas bija ielikta mazā kaķu kastītē. Brauca viņi uz Latviju ļoti ilgi, un, kad Bariņa šeit ieradās, viņai bija lauztas abas priekškājas. Mēs ilgi, ilgi ārstējām, un tagad ir ziķerīgs suns!» Bara nu jau ir sešu kucēnu mamma, saimnieces lūgums 2023. gadā ir izpildīts.
Kurš Barai ir īstais saimnieks? Izrādās, Annijai ir Baras tetovējums, un arī sākotnēji, kad suns ieradies pie Auzāniem, Bara divas nedēļas gulējusi kopā ar Anniju, jo sunīte bijusi ļoti nobijusies. «Es nevarēju iedomāties, ka suns tik ļoti var baidīties no jebkāda trokšņa, no pāri lidojošas lidmašīnas skaņas, trīc pie visām miesām, kad dzird mednieku šāvienu skaņas mežā. Tas laikam sunītim saglabāsies līdz mūža galam,» noteic Arnis.
Savukārt Diors ir Aijas suņu suns: «Es to sunīti izaudzināju, un, ja man jautā, kā var izaudzināt tik gudru suni, tad teikšu – katru dienu pēc darba divas stundas dresēju, skoloju, audzināju. Diors ir ne tikai paklausīgs suns, bet arī augstā līmenī savās spējās uz figuranta aizturēšanu. Viņam nav mīļākas nodarbes par šo. Mums durvis ciet nav jāslēdz. Tas ir mans sapņu suns, paklausības un uzticības iemiesojums.» Jāteic, mūs ar fotogrāfu Aivaru Diors necentās aizturēt, pieskrēja, nolaizīja roku un prom pie saimnieces bija.