«Zirgi ir mans prieks katru dienu mosties, celties, iet. Kad atgriežos no zirgiem, es esmu mierīga un gandarīta,» apliecina Baldones pagasta Vārpu ciema Pūpolos pieejamās Zirguskolas vadītāja Anitra Eglīte. Pērn vasarā viņas vadītais uzņēmums Zirguprieks saņēma SEB bankas sociālās uzņēmējdarbības grantu Augšup, kas ļāvis pilnveidot un paplašināt vasaras nometnes arī tiem bērniem, kuri saskaras ar sociālās atstumtības riskiem. Projektā ietverta terapeitiska mijiedarbība ar zirgiem, kas vienlaikus sniedz emocionālu atbalstu, attīsta sociālās prasmes un mazina atstumtību – tā ir pieeja, kas Latvijā vēl nav plaši pieejama maznodrošinātiem bērniem. Un vēl Anitra ar saviem zirgiem piedalās filmēšanās.
Akciju zirgs
Anitra iepazīstina ar savu pirmo zirgu – rudo Doru, kurai rit jau 31. dzīves gads. Turpat ganās privātie zirgi, kas atvesti apmācībai – raibais tinkers un arābu ķēvīte. Pārējie aizvesti tālākās ganībās. Kopumā Anitrai ir 29 zirgi. Tie visu vasaru pavada ganībās, izņemot laiku, kad aktivizējas dunduri.
Anitra atceras, kā iepazinusies ar Doru: «Es biju jauna, man bija 22 gadi. Bērnībā biju jājusi ar zirgiem, bet tad šo vaļasprieku biju atstājusi novārtā. Studiju laikā piepelnījos, strādājot kazino, biju kasiere, un tā bija iespēja strādāt brīvdienās un naktīs. Studēju starptautiskā tūrisma vadību, man patika, tikai ne dienu neesmu strādājusi specialitātē. Dvēselei gribējās zirgus, un tā sāku braukt uz izjādēm Armanda lauku jātnieku klubā pie Salaspils. Tur uzradās Dora – viņu bija atvedis čigāns un pārdevis Armandam, kā tagad atceros, par 500 latiem. Dora bija ārkārtīgi satramdīta, viņa it kā godīgi visu dara, bet nekad nezini, kad sagaidīsi vētrainu, traku reakciju. Ļoti nervoza.»
Sākuši ar Doru strādāt un ielikuši daudzmaz rāmjos. Nu zirgu varēja tirgot, un Anitra pieteikusies. «Man kā jau studentei tādas naudas nebija, turklāt Dora, tagad apmācīta, bija kļuvusi dārgāka – par viņu prasīja 1200 latu. Man kā darbiniecei bija tiesības iegādāties kazino akcijas. Cik varēju sagrabināt, par 300 latiem tās nopirku un sagaidīju, kad akciju cena celsies. Tā sāka kāpt, un, tiklīdz uzkāpa līdz man nepieciešamajiem 1200 latiem, tā nopirku Doru,» par savu akciju tirgus pieredzi tagad smej Anitra. Dora kā vienīgais zirgs viņai bijusi ilgu laiku. «Jāju ar viņu, iemācījāmies ļoti daudz – Dora ir ļoti forša.»
Kamēr runājamies, pie zirgiem pozē trīs no četriem Anitras āra kaķiem. Starp tiem arī runcis Krišjānis uz trim kājām – zirgi tur nav pie vainas, kājiņu kaķis savainojis pats tā, ka to vajadzējis amputēt, bet tas viņam netraucējot laimīgi dzīvoties un arīdzan kāpt kokos. «No zirgiem kaķi mazliet baidās, caur aplokiem virzās uzmanīgi, bet tas arī labi, jo zirgi izklaides pēc mēdz paskriet tiem pakaļ,» noteic saimniece.
Mācīties vairāk
«Tajā brīdī, kad nopērc savu zirgu, vairs neviens cits nav atbildīgs par to, kā zirgs uzvedas. Nākas atbilstoši trenēt, lai zirgs būtu paklausīgs un saprastu savu darbiņu, lai nevienu neapdraudētu. Jāseko līdzi, lai augtu vesels. Man nācās mācīties par zirgiem daudz vairāk. Tolaik uz Latviju no Anglijas atbrauca zirgu trenere Ingela Larsone-Smita – viņa pastāstīja mums, zirgkopjiem, lietas par zirgu pasauli, pēc kurām atvērās pilnīgi cita domāšana par trenēšanu. Tās ir lietas, ko mācās visu mūžu. Tā ir sapratne par to, kas ir zirgs, kāda ir viņa uztvere un reakcijas, kas viņu motivē vai nemotivē nemaz, kāpēc rodas tik daudz pārpratumu ar zirgiem, arī par to, kāpēc zirgus nevajag cilvēciskot. To visu vajag pamanīt vissīkākajās detaļās, un tas ietekmē zirga trenēšanu un uzturēšanu. Bet pirms tam, nezinot no tā visa it nekā, man jau šķita, ka zinu visu,» stāsta Anitra. Drīz vien kopā ar kolēģi, kurai arī bija zirgs, abas braukušas pie treneres uz Angliju mācīties. Tas bijis sākums. Arī Latvijā abas bija sākušas vadīt apmācības, organizēt seminārus un jauniegūtās zināšanas par zirgu dabisko apmācīšanu nodot tālāk Latvijas zirgu mīļotājiem. Dora joprojām bijis Anitras vienīgais zirgs, ar kuru nu jau bija iespējams skatītājiem parādīt šovu.
«Tad man piedzima bērniņš un zirgu lietas uz kādu laiku atkal atstāju. Bērniņš diemžēl piedzima ļoti slims, ar cerebrālo trieku smagā formā. Mazais nekustējās gandrīz nemaz. Es visu savu laiku veltīju tikai bērnam, lai palīdzētu viņam attīstīties. Tā pagāja četri gadi – visa mana ikdiena bija viens vienīgs rehabilitācijas process ar bērnu,» atceras Anitra. Neslēpjot viņa turpina: «Kad bērnam bija divi gadi, ar viņa tēvu izšķīrāmies. Tā notiek, kad ir kāds satricinājums ģimenē, vecāki vairs nesaprotas. Likās – nu viss, esmu viena ar bērnu, kurš vēl aizvien ne runā, ne kustas, par spīti visām manām pūlēm. Nav man vairs ne zirgu, ne dzīves… Bēdīgi bija. Bet iepazinos ar tagadējo vīru Juri, kurš stallī bija mans darbabiedrs. Beigās apprecējāmies, un dzīve iekrāsojās jaukākās krāsās.»
Tolaik Doru Anitra bija atstājusi uzturēšanā kādai kundzei laukos. Juris teicis, ka ķēvīte jāved mājās, lai Anitra varētu mācīt Juri jāt. «Tā Doru atvedām un pa ceļam nopirkām vēl vienu zirgu – Roju, kas arī dzīvoja turpat laukos. Abus izmitinājām Ķekavā, kur noīrējām māju. Vīrs tur uztaisīja aplokus, stalli, viņš ir ļoti izdarīgs, mēs esam labs tandēms. Viņam ir zelta rokas, man ir zināšanas par zirgiem. Es ar abiem zirgiem sāku pasniegt nodarbības bērniem un pieaugušajiem. Man tas padodas, un pie manis sāka nākt uz apmācību cilvēki ar saviem zirgiem, kuriem radušies kādi uzvedības traucējumi,» stāsta Anitra. Nodibinājuši biedrību Zirguskola. Tā eksistē vēl aizvien.
Vēl gudrāk, vēl smalkāk
Anitrai palicis spilgtā atmiņā kāds Anglijā iepazīts zirgu treneris no Čehijas – Honza Blaha. «Tas nu ir Dieva dots meistars! Cilvēks, kuram zirgi skrien pakaļ kā sunīši. Man tas likās kā tāds liels brīnums. Tagad Honzu pazīstu ļoti labi, daudzas reizes esmu bijusi pie viņa Čehijā. Ap 2017. gadu sākām organizēt bērnu nometnes. Tolaik pati jau pratu diezgan labi strādāt ar zirgiem, arī jaunzirgus iestrādāt, bet tā doma visu laiku grozījās galvā – Honzas prasmes ir tās, ko arī es gribu darīt ar zirgiem. Bija darbs sabiedrības labā, kur varēju palīdzēt cilvēkiem, vesels piedzima mans otrs bērniņš, un bija sakārtota mājas dzīve, taču gribējās vairāk attīstīties pašai,» stāsta Anitra.
Uzaicinājuši Honzu uz Latviju – kolēģe speciāli aizbraukusi uz Vāciju, uz zirgu vārdotāja semināru, lai personiski viņu ielūgtu atbraukt ciemos, un zirgu speciālists piekritis. Pirmais seminārs noticis Ercenu zirgu stallī, ieradušies ap 50 cilvēku. «Pirmais virzītājspēks jaunībā man bija Ingela, Honza bija otrais. Sapratu, kā var vēl gudrāk, vēl smalkāk apieties ar zirgiem, lai viņi tevi uztvertu par kaut ko starp mammu un Dievu. Un sapratu, cik ļoti zirgi grib sadarboties ar cilvēku. Viņi arī var gaidīt katru treniņu, un nemaz nav jāpielieto kādi savaldīšanas paņēmieni. Tas ir darbs ar zirga prātu. Ja zini, kāda ir zirga daba, ko viņš domā, var projektēt, ko viņš domās,» Anitra pasmaida.
Ar Honzu viņi sadarbojas kopš 2016. gada, un nu jau čehu speciālists brauc uz Latviju vairākas reizes gadā. Anitra ir apguvusi čehu valodu un brauc ar zirgiem arī pie viņa. Tagad mīļākais no zirgiem – baltais Lotoss, pa pusei Andalūzijas, pa pusei Latvijas šķirnes zirgs – ir apmācīts tieši pēc čehu meistara metodes. «Tie zirgu šķirņu krustojumi ir spēcīgi, un arī raksturs ir foršs. Lotosam jūtīgums ir kā andalūzietim, bet prāts kā latvietim. Viņš ir stabils, bet nav smagnējs savā domāšanā, ar viņu es esmu ieguvusi to sajūtu, ka augu kā profesionāle un esmu labāka, nekā biju. Bet man aizvien ir, kur augt,» pasmaida zirgu trenere.
Ar misijas apziņu
Pērn Anitra ieguvusi ne tikai SEB bankas sociālās uzņēmējdarbības grantu Augšup. Zirguprieks kā sociālais uzņēmums sociālās uzņēmējdarbības atbalsta programmas ietvaros saņēmis arī Altum grantu. Iegūto finansējumu Anitra un Juris investējuši traktora un jāšanas aprīkojuma iegādē un izlietojuši kā apgrozāmos līdzekļus projekta Jāšana ar zirgu dzīves priekam norisei. Šī projekta mērķis bijis piesaistīt vēl 100 skolas vecuma bērnu nodarbībām ar zirgiem Zirguskolas stallī Baldones pagasta Pūpolos.
Anitra stāsta: «Ar Altum palīdzību nopirkām Pūpolus. Te bija dzīvojis kāds vientuļš kungs, māja nebija remontēta kopš uzcelšanas. Kādu laiku darbojāmies paralēli Ķekavā, bet tas bija grūti. To stalli pārņēma cita kundze, bet mēs ar saviem gandrīz 30 zirgiem pārcēlāmies uz šejieni, uz Pūpoliem. Daudzi pie mums brauc mācīt savus zirgus, esam te uzbūvējuši manēžu. Man jau ir tāda misijas apziņa – mācīt tos zirgus, kurus cilvēki nopirkuši un kuri izrādījušies «traki». Vēl arī redzēju, kā mainās tie bērni, kuri atnāk uz Zirguskolu mācīties jāt un darboties ar zirgiem. Faktiski tā ir sociālā uzņēmējdarbība – mēs palīdzam bērniem kļūt nosvērtākiem, atrast sev tīkamu nodarbi ārpus telefona un līdz ar to darām sabiedrībai labu. Katru vasaru turpinām organizēt bērniem vasaras nometnes. Tas ir tāds prieks un gandarījums!»
Par Lotosu Anitra teic – šis zirgs esot kā viņas pašas attīstības vektors: «Tā sajūta ir ārkārtīgi iedvesmojoša, it kā zirgs būtu piestiprināts pie mana ķermeņa un darītu visu, ko saimniece domā. Šīs sajūtas dēļ no rītiem ceļos un eju. Droši vien tas ir līdzīgi tam, kā citi brauc ar vējdēli.»
Bet kā ar kritieniem – vai tādi ir bijuši? «Nujā. Man bija zirdziņš Sindija, manēžas tad mums vēl nebija. Gribēju aizjāt līdz Baldonei, kur ir daudz staļļu un kur ir iespēja reizi nedēļā izjāt iekštelpās. Kopā ar draudzeni jājām un lēkšojām uz zirgiem cauri mežam, un tad mans zirgs laikam ieraudzīja spoku – es biju zemē! Šausmīgi sasitu muguru, trīs dienas gulēju uz gultas, sāpēja briesmīgi. Toties pa šīm trim dienām iemācījos spēlēt ukuleli, tagad arī šad tad uzspēlēju,» nosmej Anitra.