Fokačas saknes meklējamas jau Senajā Romā, kur vienkāršu mīklu cepa uz karstiem akmeņiem vai pelnos. Nosaukums cēlies no latīņu vārda «focus», kas nozīmē ‘uguns pavards’. Sākotnēji tā bija nabadzīgo ļaužu maize – ātri pagatavojama, sātīga un pieejama no dažām sastāvdaļām.
Laika gaitā fokačas receptes pilnveidojās dažādos Itālijas reģionos, īpaši Ligūrijā, kur tā kļuva par kulinārijas simbolu. Tur joprojām tiek gatavota klasiskā versija – vienkārša, ar sāli un olīveļļu, bet perfekti sabalansēta.
Fokaču īpašu padara tekstūras un aromāta saspēle. Tās virspuse ir viegli kraukšķīga, iekšpuse – gaisīga un mīksta. Raksturīgās iedobītes mīklā ne tikai izskatās pievilcīgi, bet arī uzkrāj olīveļļu un garšvielas, piešķirot maizei bagātīgu garšu.
Tās panākumu atslēga ir kvalitatīvas sastāvdaļas: milti, ūdens, raugs, sāls un laba olīveļļa. Tieši šī vienkāršība ļauj izcelt katras sastāvdaļas kvalitāti.
Fokaču viegli var pagatavot arī mājas virtuvē.
Sastāvdaļas:
500 g kviešu miltu
350 ml silta ūdens
7 g sausā rauga
2 tējk. sāls
3–4 ēdamk. olīveļļas
Pagatavošana:
Sajauc ūdeni ar raugu un ļauj aktivizēties. Pievieno miltus, sāli un olīveļļu, samīca mīklu. Atstāj uzrūgt apmēram 1–2 stundas.
Izklāj mīklu pannā, ar pirkstiem izveidojot iedobītes. Pārlej ar olīveļļu, uzkaisa sāli. Cep 200 grādos apmēram 20–25 minūtes līdz zeltainam brūnumam.
Rezultāts – aromātiska maize, kas piepilda māju ar Vidusjūras noskaņu.
Piedevas uz maizes var likt dažnedažādas – fokača ir «audekls» kulināram radošumam. Populārākās piedevas ir rozmarīns un jūras sāls, ķiršu tomāti, olīvas, sīpoli, ķiploki, siers vai vīģes saldākām versijām.
Katrā reģionā un mājā recepte var atšķirties, padarot fokaču par ļoti personisku ēdienu.
Fokača mūsdienās ir populāra ne tikai Itālijā, bet arī citur pasaulē. Popularitātei ir vairāki iemesli. Pirmkārt – tā ir vienkārša, bet garšīga. Otrkārt – universāla, jo to var ēst kā uzkodu, piedevu vai pat izmantot kā sviestmaizes pamatu. Treškārt – tā iemieso to, ko mūsdienās novērtējam visvairāk – autentiskumu un lēnu, apzinātu gatavošanu.
Turklāt fokača lieliski iederas arī mūsdienu dzīves ritmā – to var pagatavot mājās bez sarežģītām tehnikām, bet rezultāts vienmēr šķiet īpašs.
Itālijā fokača bieži ir ikdienas maize, līdzīgi kā citur baltmaize vai rupjmaize. To ēd brokastīs ar olīveļļu vai sieru, pusdienās kā piedevu zupām un salātiem, kā ātru uzkodu dienas laikā.
Dažos reģionos to pērk svaigu no rīta maiznīcā un ēd vēl siltu. Itālijā to bieži pasniedz arī kā uzkodu pirms pamatēdiena (antipasto).