Performancei varēja sekot līdzi divarpus stundu, un tā joprojām ir skatāma ierakstā. Ja vēlaties to redzēt, sāciet no beigām – pēc kandidātu apliecinājumiem, ka katra pārstāvētajai partijai kultūra pilnīgi noteikti būs prioritāte, uz skatuves kāpa mūsu druvu kopjošie profesionāļi un īsu eseju formā piesardzīgi optimistisko skatu ieraka zemē, mazliet pieblietējot ar lāpstu.
Pirmā šo rakšanas darbu uzņēmās Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja Maija Pavlova. Pēc šādas uzrunas sirds nevar neraudāt – vidējais atalgojums kultūras nozarē ir 1450 eiro un "iezīmē kultūras nozares uzvarošo pozīciju starp strukturāli zemu atalgotajām nozarēm". Tika minēts, ka kultūras nozares finansējums attiecībā pret iekšzemes kopproduktu esot priekšpēdējā vietā (pieņemu, ka domāta Eiropas Savienība), – jūs jau saprotat runas noskaņu.
Pēc Maijas Pavlovas uz skatuves kāpa vairāki viņas kolēģi, kuri uzbūra līdzīgu ainu. Atceros, miera laikos partiju programmās mēdza parādīties ideja par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. Kā zināms, mums pat ir ārzemju arhitekta zvaigznes projekts šai ēkai. Nu muzeja sapnis ir nogrimis vēl neuzcelts, un mēs vēl ilgi būsim vienīgā valsts Eiropas Savienībā bez valsts mēroga mūsdienu mākslas muzeja; neviens par to pat vairs nealkst runāt, un šī tēma netika pieminēta.
Nesen ar drošām cerībām tika paziņots uzvarētājs Rīgas filharmonijas projekta konkursā, un ir izstrādāts grafiks, saskaņā ar kuru būtu jāsāk lauzt komunistu kongresu nama sienas. Tagad Finanšu ministrija ir paskaidrojusi, ka valsts budžetā šādu līdzekļu nav, turklāt nav aplēstas ēkas nākotnes uzturēšanas izmaksas. Lai maz neliktos, portāls Satori kā garnīru šai diskusijai vienlaikus palaida publikāciju ar virsrakstu, kas mēreni raudošo sirdi jau aizvelk līdz skaļām vaimanām. Tās nosaukums ir Uz izdegšanas robežas. Saruna par darbu mākslas un humanitārajās augstskolās. Tajā atzīti mācībspēki stāsta par savu Golgātas ceļu, piebilstot, ka "vienam pašam sisties cauri šai sistēmai ir pašnāvība".
Tā nu skatos uz kultūras ministra amata kandidātiem un nespēju saprast – kāda gan var būt motivācija ieņemt šo amatu?! Naudas būs tikai mazāk, algas tādas, ka pārējiem ģimenes locekļiem ir jāuztur šie dīvaiņi, par muzeju nesapņojam, Rīgas filharmonijas sapnis sāk pārvērsties murgā, pat uz Venēcijas biennāli ministrs nevar normāli aizbraukt un iedzert špricu kanāla malā. Varbūt šie kandidāti ir kaut kādi slēpti sadisti, kuri izbauda to, cik sāpīgi var griezt atbalsta programmas, atņemt naudu remontam vai slēgt kādu muzeju. Varbūt gluži otrādi – viņi ir mazohisti, kuri izbauda to, cik nikna ir publika par zemajām algām un hronisku izaugsmes trūkumu. Tas nu gan ir noskaidrojies – ministram būs sadistiski jāgriež un jācērt, vienlaikus saņemot pātagu šaustus no nozares.
'Mēģiniet nevis visiem pa drusciņai griezt, bet pieņemiet šos sāpīgos lēmumus," diskusijas noslēgumā iedrošināja Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena. Publika pēc viņas vārdiem aplaudēja.