Mūsdienās atkal un atkal izvēršas diskusijas par to, vai un kā salīdzināt šolaiku sabiedrisko dzīvi ar pagātni, kā izturēties pret senlaiku mākslas veidotājiem, kas vēstures izpratnē, kādā tās interpretācijā, vairs nav ideoloģiski pieņemami. Dzērvju dziedājums ir vēsturisku fantāziju romāns par XX gadsimta pirmās puses latviešu literatūrā intriģējošāko dzejnieku pāri – Eriku Ādamsonu un Mirdzu Ķempi –, par viņu pieredzi laikā, kad cita pēc citas uz skatuves nāca neapstrīdamās varas, nostādot radošu garu neiespējamas izvēles priekšā: viena vai otra, bet diktatūra, viena vai otra, bet okupācija. Jā, viņi, iespējams, rūgti vīlās savos sapņos un cerībās, bet vai principiāli varam salīdzināties ar tā laika domāšanu? Un – vai paši domājam par savu atbildību nākotnes priekšā?
Literatūrzinātnieks Jānis Zālītis par Andra Zeibota jauno romānu raksta: "Dzērvju dziedājums sākas biogrāfiskiem darbiem tradicionālā ievirzē – cilvēkam tuvas un jau zemapziņā iekodētas nāves priekšā kavējoties atmiņās un pārdomās par aizvadīto mūžu. Tomēr itin drīz vēstījums, kura centrā likts dzejnieku Erika Ādamsona un Mirdzas Ķempes attiecību stāsts, pāraug autora būvētā fantāzijas pasaulē. Kā līdzīgs ar līdzīgu tajā sadzīvo gan iztēles radīti tēli, gan Latvijas kultūras un politiskās dzīves vēsturē pazīstamas personas kā Edvarts Virza, Kārlis Skalbe, Aleksandrs Čaks, Romans Suta, Eduards Berklavs, gleznotāja Kārļa Padega atraitne un Erika Ādamsona mūža izskaņas līdzgaitniece Elvīra Padega. "Sava ceļa gājēja" Erika Ādamsona balss brīvi un dabiski ieplūst Andra Zeibota uzskaņotajā "dzērvju dziedājumā" un apliecina mākslinieka spēku vienmēr palikt pašam un "smalko kaišu" neuzveiktam."
Rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs Andris Zeibots (1950) gan savos romānos Okeāniskais Es (2013; Dzintara Soduma balvas laureāts), Krauklis (2020; par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku sērijā Es esmu…), Lēngaitis (2021; par domātājiem Konstantinu Raudivi un Zentu Mauriņu) un Pneuma (2023; par cilvēku MI slazdā), gan prozas krājumos Stāsti un teikas Laika vecim (2022) un Kundziņsalas teikas (2025) kā primāro allaž izvirzījis psiholoģiskus un filozofiskus jautājumus, tomēr arvien ļaujot vaļu arī vēstījuma plūdumam, labam stāstam.