Grāmatas tulkojums tiek izdots kā veltījums Ļeva Rubinšteina (1947–2024) piemiņai un kā atgādinājums par viņa neparasto dzeju – liecinājumu par apbrīnojami neordināru poētisko domāšanu un stingru totalitārisma piekoptā režīma nosodījumu.
Maskavā dzimušais literatūras pētnieks un publicists Ļevs Rubinšteins divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados kļuvis par vienu no krievu pagrīdes dzejas virziena konceptuālisma galvenajiem pārstāvjiem līdzās Dmitrijam Prigovam, Vsevolodam Ņekrasovam, Timuram Kibirovam un citiem.
Konceptuālisma dzejas valoda ir apzināti plakana, triviāla un mehāniska. Ietekmējušies no krievu oberiutiem, Daniila Harmsa dzejas un Mihaila Zoščenko prozas, konceptuālisti, atšķirībā no saviem literārajiem priekšgājējiem, netiecas konkretizēt masu apziņu noteiktos tipāžos un sociālo slāņu pārstāvjos. Viņi neraksta humoristiskus un ironiskus tekstus, bet gan cenšas iemiesot masu apziņu kā tādu.
Rubinšteina Tas esmu es (1995) ir viens no autora radikālākajiem darbiem, kuros liriskās balss suverenitāte un unikalitāte ir iznīdēta – bērnības atmiņu attēliem pa vidu jaucas bibliogrāfijas vienības, sazin kur noklausīti vai izdomāti ritmiski pantiņi ar atskaņām, triviālu sarunu driskas un fragmentāri novērojumi.
Rubinšteins studējis filoloģiju un strādājis par bibliogrāfu, un tieši šī pieredze viņu iedvesmojusi Rubinšteinu izstrādāt savdabīgu rakstības un priekšnesuma veidu – katra literārā vienība uzrakstīta uz atsevišķas bibliotēkas kataloga kartītes, tādēļ autora publiskie dzejas lasījumi atgādināja bibliotēkas kataloga šķirstīšanu un neitrālas, bezkaislīgas informācijas deklamēšanu.
Rubinšteina radošās darbības sākumā šādu „nepadomju” dzeju iespējams bija publicēt tikai pašizdotā veidā, vai Rietumos. Padomju Savienībā Rubinšteina darbus oficiāli sāka drukāt tikai 80. gadu beigās.
Krājuma sastādītājs un atdzejotājs Kārlis Vērdiņš stāsta: “Ļeva Rubinšteina dzejnieka gaitas ar Latviju saistītas jau vismaz kopš 1989. gada, kad Atmodas brīvdomība ļāva viņa dzejoļiem parādīties vietējos krievvalodīgajos literārajos žurnālos Rodņik un Daugava. 2013. gadā, tekstgrupas Orbīta uzaicināts, Rīgā uzstājās dzejas lasījumu cikla Dzejas sūtņi programmā, bet 2017. gadā piedalījies festivālā Dzeja bez robežām, kad pēc kopīgā lasījuma vienojāmies ar autoru par viņa grāmatas izdošanu latviešu valodā. Daži Rubinšteina dzejas latviskojumi jau iepriekš tikuši publicēti Latvijas periodikā – 2012. gadā žurnālā Latvju Teksti, pēc tam portālos Satori un Punctum, kā arī 2017. gadā izdotajā laikmetīgās krievu dzejas antoloģijā 12. Dažādu iemeslu dēļ Rubinšteina grāmatas projekts iekavējās. Tagad, kad dzejnieka vairs nav, šī grāmata iznāks kā veltījums viņa piemiņai.”
Rubinšteins savas dzīves laikā nevairījās paust savu pozīciju arī attiecībā uz politskām norisēm – viņš piedalījies vairākās akcijās, kas vērstas pret Putina-Medvedeva režīmu. 2012. gada maijā pēc Putina atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā Rubinšteins Maskavas centrā kopā ar citiem aktīvistiem tika aizturēts par piedalīšanos piketā. 2013. gadā dzejnieks pauda protestu pret grupas Pussy Riot dalībnieču Marijas Aļohinas un Nadeždas Tolkoņņikovas aizturēšanu, bet pēc Krimas un Ukrainas austrumu apgabalu aneksijas 2014. gadā Rubinšteins parakstīja atklātu vēstuli, kurā nosodīja krievijas varas melus. Autoritārās iekārtas pastiprināšanās rezultātā krievijā protestēt kļuva arvien grūtāk, taču 2022. gadā pēc krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Rubinšteins savā Facebook profilā dalījās ar imperiālo agresiju un dezinformāciju nosodošām karikatūrām.
2024. gada 8. janvārī Maskavā uz Obrazcova ielas septiņdesmit sešus gadus veco dzejnieku Ļevu Rubinšteinu notrieca kāds agresīvs autovadītājs, tā paša gada 14. janvārī dzejnieks no smagām traumām slimnīcā mira. Laikā, kad kremļa režīms izrēķinās ar daudziem režīma pretiniekiem, šī ziņa tika uztverta kā slepena politiska izrēķināšanās ar nevēlamu viedokļu līderi.
Latviešu izdevuma redaktors: Aleksandrs Zapoļs, korektore: Jana Taperte, dizains: Tom Mrazauskas, vāka māksliniece: Lote Vilma Vītiņa. Sērijas redaktors Aleksandrs Zapoļs.