Sitaminstrumentu vilinājums slēpjas daudzveidībā – saka Guntars Freibergs, kurš būs solists speciāli viņam un Liepājas simfoniskajam orķestrim komponētā Andra Dzenīša Dienvidu koncerta pasaules pirmatskaņojumā. Tas notiks Liepājas simfoniskā orķestra 145. sezonas noslēguma koncertā, kuru Guntis Kuzma diriģēs Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 16. maijā.
Andris Dzenītis Dienvidu koncertu raksturo kā vienu no saviem sarežģītākajiem un izaicinošākajiem opusiem. Autors sola, ka "tā būs teju puse stundas dinamiskas, ekvatora saules pielietas mūzikas Rietumu gamelānistam Guntaram Freibergam". Dienvidu koncertam komponists iedvesmojies no Bali salas bagātīgajām muzikālajām un rituālajām tradīcijām, kuras viņš padziļināti iepazinis, īstenojot sen lolotu sapni apmeklēt Bali. Koncerta solopartija veidota, izmantojot tikai metāla sitaminstrumentus, tādējādi tiek atdarinātas gamelānam raksturīgās skaņas ar Rietumu instrumentiem.
"Cita kultūra, citi tembri, kaut kas mūsdienu koncertzālēm neierasts un mazliet nepieradināts," gatavojoties pirmatskaņojumam, saka Guntars Freibergs, viens no spilgtākajiem Latvijas mūsdienu mūziķiem. Par Andra Dzenīša jauno darbu viņš saka: "Košs, spilgts, svinīgs. Mani tajā visvairāk piesaista svētku atmosfēra, raksturs, ko rada šis darbs. Brīžam sajūtas ir kā kādā gamelāna festivālā Indonēzijā, kur instrumentu skaņas mijas ar ikdienas dunu."
Kādas ir jūsu attiecības un pieredze ar eksotiskajiem instrumentiem no citu tautu kultūrām?
Ir tādi mūziķi, kuri šos instrumentus fanātiski vāc un daudz izmanto. Es neesmu no tiem, kas specializējas uz šiem instrumentiem, taču koncertējošam sitaminstrumentālistam neizbēgami nākas ar tiem saskarties. Esmu tiem atvērts un ar prieku tos izmantoju, īpaši, ja tas atbilst komponista idejai.
Aizraujoši ir tas, ka Andra Dzenīša Dienvidu koncertā līdzās vibrofonam tiek izmantoti daudzi nekonvencionālie instrumenti – eksotiski skaņurīki un sadzīviski objekti. Solista partijā ir tikai metāla sitaminstrumenti – temperētie Thai gongi, metāla puķpodi ar interesantu skaņu un mašīnbremžu diski. Tie ir pavisam īsti un glauni, bez rūsējuma, mēs tos aizņēmāmies no Nissan Norde. Šī nav pirmā reize, kad izmantoju Thai gongus un bremžu diskus, taču šis ir specifisks darbs Latvijas sitaminstrumentu mūzikas vēsturē.
Kā tiekat pie reti sastopamiem, unikāliem skaņurīkiem?
Tie pašam ir jāmeklē. Thai gongi, piemēram, ir Ventspils Mūzikas vidusskolā. Esmu aizņēmies instrumentus arī no kolēģiem Lietuvā. Mājās es neveidoju kolekciju. Mana treniņu bāzes vieta ir Mārupes Mūzikas un mākslas skola Jaunmārupē.
Tikko sitaminstrumentālistu seminārā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā sapulcējāt vairāk nekā četrdesmit dalībnieku no astoņām valstīm. Tas ir jauns sākums?
Tas ir saistīts ar manu pedagoģisko darbu Ventspils Mūzikas vidusskolā un nu jau divus gadus arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pagājušā gada maijā notika pirmais sitaminstrumentu festivāls un meistarklases Percussion Sound Ventspilī, savukārt šā gada pavasarī – seminārs Sound of Percussion Latvijas Mūzikas akadēmijā, kurā es vadu sitaminstrumentu klasi. Ideja ir katru pavasari Latvijā rīkot šādu notikumu – semināru, meistarklases un festivālu. Vienu gadu tas notiek Ventspilī, citu gadu – Rīgā. Kamēr vien visas puses atbalstīs šo ideju, šāds notikums būs. Lai ventspilnieki neaizmirstu šo tradīciju, arī tajā gadā, kad seminārs notiek Rīgā, plānots viens izbraukuma koncerts Ventspils koncertzālē Latvija.
Šopavasar Ventspilī uzstājās viens no labākajiem sitaminstrumentālistiem pasaulē Emīls Kujumdžujans – turku izcelmes mūziķis, kurš dzīvo Vācijā. Viņš ir pieprasīts mākslinieks ar savu rokrakstu, kurā savijas austrumnieciski folkloristiskais un Rietumu akadēmiskais. Koncerta otrajā daļā mēs ar latviešu un lietuviešu kolēģiem atskaņojām divus amerikāņu komponista Stīva Reiha darbus – Kvartetu diviem vibrofoniem un divām klavierēm un Sekstetu četriem sitaminstrumentālistiem un diviem pianistiem. Tas bija fantastisks koncerts. Emīls Kujumdžujans spēlēja paša radītu autobiogrāfisku programmu, kurā mūzikas valodā stāsta par sevi, savu bērnību un jaunību.
Vai jums arī patiktu kādreiz autobiogrāfiskā programmā izspēlēt savu dzīvi – sitaminstrumentālista ceļu, atklāsmes, piedzīvojumus, komiskus atgadījumus?
Kāpēc ne? Arī citi sitaminstrumentālisti ir izveidojuši līdzīgas programmas. Arī man tāda ideja ik pa laikam ir gruzdējusi, bet es nejūtu sevī komponista gēnu. Vismaz šajā dzīves posmā ne.
Varbūt ir vērts pamēģināt? Jūsu amatbrāļi Rihards Zaļupe un Ernests Mediņš ir izveidojušies par spilgtiem komponistiem.
Jaunībā esmu rakstījis teju visos iespējamos stilos no atonālas, eksperimentālas mūzikas līdz tonālai neoromantiskai mūzikai.
Tikko aprīlī nosvinējāt savu 35. dzimšanas dienu. Vai tas ir labs vecums mūziķim?
Jā, labs. Ja atliktu vairāk laika par to domāt, es varētu atbildēt pamatīgāk. Ja atskatos uz laiku, kad biju divdesmitgadnieks, man šķiet, ka kaut kādā ziņā tad biju labāka sevis versija. Taču, no citiem aspektiem raugoties, es noteikti sev labāk patīku tagad. Gribas domāt, ka nākotnē viss būs arvien labāk. Atskatoties uz saviem pēdējiem studiju gadiem, varu teikt, ka radošajā un spēlēšanas ziņā tolaik droši vien biju jaudīgāks, toties šodien ir lielāks viedums.
Vai jums patīk pedagoģiskais darbs?
Ļoti patīk. Latvijas Mūzikas akadēmijā pasniedzu tikai otro gadu, savukārt Ventspilī desmit gadu esmu pasniedzējs gan Mūzikas vidusskolā, gan skolā. Jau vienpadsmit gadu strādāju Mārupes Mūzikas un mākslas skolā. Tā bija mana pirmā darbavieta, kad atgriezos no studijām ārzemēs, un tā arī esmu tur palicis. Gan Mārupes Mūzikas un mākslas skola, gan Ventspils Mūzikas vidusskola ir brīnišķīgas mācību iestādes, kurās jūtos kā mājās.
Vai braukāšana jūs nenogurdina? Mums taču ir mūzikas skolas Rīgas centrā!
Milzīga daudzu norišu centralizēšana Rīgā ir Latvijas nelaime. Reģioni iznīkst, skolas tiek slēgtas, cilvēki aizbrauc. Pašvaldības, uz kurām cilvēki brauc no Rīgas, ir liela svētība. Ventspilī strādā daudz pasniedzēju no Rīgas, to vidū ir komponisti Andris Dzenītis un Rihards Dubra, kā arī džeza mūziķi Kaspars Kurdeko, Toms Poišs un Renārs Lācis.
Kā to visu iespējams savienot ar koncertmākslinieka dzīvi?
Nemelošu – apvienot ir grūti. Ir brīži kā šobrīd, kad galva kūp un arī miega daudzums nav pietiekams. Ja patīk tas, ko dari, tad var. Pedagoģija man ļoti patīk. Ir milzīgs gandarījums, kad redzu, ka manas zināšanas kalpo ne tikai man, bet arī citiem. Esmu cilvēks, kuram vajag mērķi, vajag jēgu. Ir bezjēdzīgi dzīvot tikai sev, savam komfortam un naudas makam. Man ir svarīgi dot pienesumu sabiedrībai, šajā gadījumā – sitaminstrumentālistu sabiedrībai.
Protams, dzīve nesastāv tikai no skaistiem mirkļiem. Gadās, ka, strādājot ar audzēkni, domāju: ko es šeit daru?! Ir grūti, ja nav ieinteresētības. Ja redzu, ka audzēknis progresē un attīstās, tas sniedz milzīgu piepildījumu. Darbs Latvijas Mūzikas akadēmijā ir devis vēl citu perspektīvu. Mana atbildība tagad ir arī valstiskā līmenī, jo galu galā tā mums ir vienīgā mūzikas akadēmija. Atzīšos – tas bija mans neliels sapnis. Es ilgi biju domājis, ka vēlētos tur strādāt. Man ir ilgtermiņa mērķi, kurus vēlos sasniegt.
Kādi ir jūsu ilgtermiņa mērķi?
Izveidot spēcīgu Latvijas instrumentālistu saimi. Tik spēcīgu, lai ārzemēs zinātu: "Latvija? Rīga? Jā, tur ir ļoti labi sitaminstrumentālisti!" Gribas, lai mūs zinātu un ar mums rēķinātos, lai Latvija būtu uz pasaules sitaminstrumentālistu kartes.
Kuri tagad ir redzamākie punkti pieminētajā kartē, un kas to nosaka – spilgti talanti, līderi, skola?
Viss kopā. Sitaminstrumentālistu meka ir Centrāleiropa. To nosaka pirmām kārtām spoži izpildītāji un tas, no kādām skolām viņi nāk, cik daudz viņu nāk no konkrētām vietām. Ir dažas skolas, no kurām nākuši nevis viens vai divi, bet vairāki izcili izpildītāji. Tas liecina, ka tur kopējais līmenis ir augsts. Vāciski un franciski runājošo valstu sitaminstrumentālistu, kā arī pūtēju, kompozīcijas un instrumentācijas skolas tiešām ir kā divas dažādas pasaules. Tie, kuri ir pieprasīti mūziķi Centrāleiropā, nebūt tik bieži neuzstājas Francijā, Spānijā un Itālijā, un otrādi. Kā pozitīvus piemērus no postsociālisma valstīm varu izcelt Poliju un Bulgāriju. Ir daudz izcilu bulgāru izcelsmes sitaminstrumentālistu, piemēram, Vivi Vasiļeva, kura 2024. gadā Rīgā uzstājās ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga.
Kādu skolu pats pārstāvat?
Esmu diezgan miksēts gadījums. Bakalaura studijas pabeidzu Strasbūras Mūzikas konservatorijā. Tā ir franču skola, bet ne visradikālākā. Maģistra grādu ieguvu Lincas Antona Bruknera universitātē pie Martina Grūbingera. Pateicoties Martinam Grūbingeram, viņa pasniedzējiem un audzēkņiem, Linca ir viena no labākajām skolām. Martins Grūbingers ir dzīva leģenda, viņam drīz apritēs 43 gadi, taču viņš jau ir noslēdzis koncertmākslinieka karjeru.
Jāpriecājas, ka paspējām trīs reizes pieredzēt Martina Grūbingera uzstāšanos Latvijā.
Tagad viņš nodarbojas ar pedagoģiju, biznesu un spēlē tikai īpašos pasākumos.
Martins Grūbingers ir tikai dažus gadus vecāks par jums. Vai savos 35 gados spējat iedomāties sevi bez skatuves?
Es gribētu spēlēt tik daudz, cik Dievs un veselība man ļaus, taču nav tā, ka es galīgi nespēju sevi iedomāties bez skatuves. Daudzi nesaprot, ka tas, kas notiek uz skatuves, ir tikai tortes augšējā kārta, aisberga redzamā daļa. Apakšējo daļu veido loģistikas jautājumu risināšana, staipīšana, skrūvēšana, salikšana. Tas viss prasa daudz fizisko resursu.
Vai jums vairāk patīk būt solistam brīnumdarim vai muzicēt ansamblī?
Man patīk darboties gan kā solistam, gan kameransamblī. Ja man būtu jāizvēlas, priekšroka būtu kameransamblim. Es diez vai esmu orķestra cilvēks. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka pēc mentalitātes neesmu bara cilvēks un nejūtos ērti cilvēku pūlī. Taču saspēlēties kameransamblī man ļoti patīk. Ne tikai saspēlēties, bet arī komunicēt. Man ir svarīgs cilvēciskais faktors. Ja kameransamblī būs fantastiski mūziķi, bet mums kā cilvēkiem nesapasēs, man no sadarbības būs maz prieka.
Šopavasar kopā ar orķestri Rīga pirmatskaņojāt Viļņa Šmīdberga darbu, kas ir veltīts jūsu tēva Gunta Freiberga piemiņai. Vai tēvs bija tas, kurš jūs ieinteresēja par mūziku?
Ar to viss sākās. Es pats uzrunāju Vilni Šmīdbergu, un man bija milzīgs prieks, ka viņš uzņēmās uzrakstīt šo darbu. Manuprāt, tas ir izdevies īpašs. Tēvam ir ļoti personisks skaņdarbs, jo Vilnis labi pazina manu tēvu. Viņi bija četri puikas – labākie draugi – Ventspils Mūzikas vidusskolā 60. gados.
Mans tēvs četrdesmit gadu bija Jāņa Cimzes Valkas Mūzikas skolas direktors. Pats nebūdams sitaminstrumentālists, viņš bija mana ceļa ierādītājs, pirmais skolotājs un menedžeris. Viņa pamatinstruments bija flauta, taču viņš lieliski pārvaldīja arī saksofonu un bija spēlējis eifoniju un akordeonu. Es gan ļoti agri devos mācīties citur: trīspadsmit gadu vecumā devos uz Dārziņskolu Rīgā, četrpadsmit gadu vecumā – uz Maskavu, kur pie Marka Pekarska pabeidzu Centrālo Mūzikas skolu. Pēc tam uz gadu atgriezos Dārziņskolā un sešpadsmit gadu vecumā devos uz Strasbūru un vēlāk uz Lincu.
Uz ārzemēm rāvos, jo tolaik Latvijā sitaminstrumentu kultūra nebija attīstīta un neredzēju šeit iespēju iegūt augsta līmeņa izglītību šajā jomā un piedzīvot augsta līmeņa sitaminstrumentālistu vidi. Esmu pateicīgs, ka man palīdzēja ģimene. Uz pirmo konsultāciju Strasbūrā aizbraucu kopā ar brāli – pianistu Gintu Rāceni –, kurš tagad ir baznīcas kantors Vācijā. Man paveicās, ka nebiju viens. Man bija gan praktiska palīdzība, gan padomi.
Kur slēpjas sitaminstrumentu vilinājums?
Daudzveidībā! Tā aptver gan žanrisko, gan stilistisko, gan tembrālo dažādību. Mūzikas vēstures kontekstā sitaminstrumenti ir kaut kas samērā jauns, svaigs, un man ir sajūta, ka sitaminstrumentiem labākais vēl ir priekšā. Man šķiet, ka es nebūtu varējis tik ilgi spēlēt nevienu citu instrumentu. Es to visdrīzāk būtu pametis. Manu interesi notur un iedvesmo tas, cik ļoti atvērts ir mans darbalauks. Man šķiet, ka citu instrumentu mūziķu darbalauks ir vairāk ierobežots. Es gribu attīstīt šo jomu un palīdzēt tai plaukt Latvijā. Tāpēc tik daudz cenšos sadarboties ar komponistiem, lai top jauni darbi, un strādāju par pedagogu. Uzskatu, ka sitaminstrumentālistam uz marimbas vai vibrofona ir jāspēlē arī klasiskais un romantiskais repertuārs un ir jāapgūst tie izteiksmes līdzekļi, kas oriģinālā komponēti stīgu instrumentiem. Lai arī varbūt pēc tam repertuārā dominēs jaunā mūzika, bez šīs frāzējuma kultūras būs liels robs kopējā mūzikas izpratnē.
Kurš jums ir vistuvākais sitaminstruments no visa plašā klāsta?
Mani fascinē instrumentu daudzveidība. Jo ilgāk dzīvoju, jo mazāk man ir kāds favorīts. Jaunībā no sešpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem izteikts favorīts bija marimba, jo uz viena instrumenta var sevi parādīt visklasiskākajā, viskonservatīvākajā veidā. Tas bija saistīts ar jaunības romantisko skatījumu uz dzīvi. Pēc tam favorīta statuss sāka pamazām izšķīst.
Kādi ir jūsu plāni pēc koncerta Liepājā?
Fantastisks projekts ar jaunizveidotu apvienību Perons Percussion. Ir jāsaka paldies kultūras telpas Hanzas perons mākslinieciskajam vadītājam Mikam Magonem, kurš mums piedāvā rezidenci Hanzas peronā – 12. jūnijā notiks mūsu ansambļa debijas koncerts. Tajā atskaņosim amerikāņu komponista Endija Akiho lielformāta ciklu Septiņi pīlāri, ko veido septiņi kvarteti un četri solo skaņdarbi. Cikls ilgst pusotru stundu un ir ārkārtīgi sarežģīts darbs, ko daudzi profesionāli mūziķi neuzdrošinās atskaņot, bet es nedomāju, ka mums vajag tā uzmanīgi čibināties. Darām nebaidoties, jo jaunieši ir talantīgi. Muzicēsim astoņi cilvēki, ieskaitot mani. Perons Percussion ir pamatā uz Latvijas Mūzikas akadēmijas sitaminstrumentālistu bāzes dibināts ansamblis. Uzsvars ir uz jaunajiem, uz Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem. Mums ir laba jaunā paaudze, vecumā no astoņpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem ir ļoti spēcīgi sitaminstrumentālisti. Šī būs viņu iespēja. Perons Percussion būs koncertējoša vienība un uzstāsies arī citur.
Man ir uzdots veidot arī VEF Kultūras pils koncertsērijas Uztakts koncertu 19. maijā, tas būs veltīts jaunajiem sitaminstrumentiem. Esmu atradis četrus spilgtus jaunos mūziķus, to vidū būs Sonja Misiņa, mana audzēkne Ventspils Mūzikas vidusskolā, kura tikko uzvarēja atlases konkursā Latvijas jaunais virtuozs un jūnijā dosies pārstāvēt Latviju klasiskās mūzikas Eirovīzijas konkursā. Uzstāsies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas audzēknis Martins Heislers un divi Latvijas Mūzikas akadēmijas pirmā kursa studenti Edgars Zaurs un Matīss Skarevičs.
Vai savus bērnus arī skolojat mūzikā?
Man ir trīs meitas. Vecākā iet mūzikas skolā kora klasē, tūlīt jau mūzikas skolā ies arī vidējā, savukārt jaunākajai vēl ir tikai četri gadi. Gribas, lai viņām mūzika nav sveša, lai viņām tajā būtu pamatizglītība, bet lūkojamies uz to mierīgi un neplānojam viņas īpaši bīdīt mūzikā. Viņām ir citas intereses, īpaši šahs.
Koncerti
- Liepājas simfoniskais orķestris
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 16.V plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–20
- Uztakts. Latvijas jaunie talanti
VEF Kultūras pils Kamerzālē 19.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15
- Perons Percussion
Hanzas peronā 12.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30