Bez radošajiem partneriem mēs nevarētu īstenot lielos projektus – nesen, izsludinot Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) simtgades svinību notikumu sēriju, uzsvēra orķestra direktore Indra Lūkina. Kopš 2013. gada, būdama LNSO valdes locekle, viņa iepazinusi un auž šo drēbi, manevrējot orķestri cauri reālās dzīves problēmu jūrai – sākot ar nepietiekamo finansējumu un beidzot ar ilgstošo cīņu par Rīgas filharmonijas būvniecību un orķestra līdzšinējās mājvietas Lielās ģildes renovāciju, kas tagad beidzot tiešām notiek.
Jubilejas svinību notikumu sērija ir iespaidīga un ilgs no šā gada augusta līdz oktobra beigām Rīgā, Cēsīs un Rēzeknē. LNSO viesosies arī prominentajā festivālā La Chaise-Dieu Francijā. Orķestra simtgades koncertciklu sāks Riharda Vāgnera operas Loengrīns koncertatskaņojums Tarmo Peltokoski vadībā Cēsu koncertzālē 8. augustā un vainagos Elīnas Garančas un maestro Karela Marka Šišona koncerts Rīgas Kongresu namā 25. oktobrī (Elīna Garanča dziedās Vāgnera Vēzendonkas dziesmas un mecosoprāna partiju Gustava Mālera Otrajā simfonijā).
Šajā sarunā ar Indru Lūkinu pievēršamies LNSO dzīves un darba aktualitātēm.
Kā pašlaik klājas LNSO, strādājot samazināta finansējuma apstākļos? Kā tas jūs iespaido, un kā tiekat galā? Vai varat domāt ne tikai par izdzīvošanu, bet arī par attīstību?
Kopš strādāju LNSO – un tie ir jau divpadsmit gadi –, es neatceros laikus, kad orķestrim būtu daudz naudas, viss būtu tā, kā vajag, un viss ietu kā pa sviestu. Laikam ir tā – kad pierodi pie grūtībām, tās jau ir dzīves sastāvdaļa.
Zinot, kāds ir finansējums orķestriem citās Eiropas valstīs, ar patiesu lepnumu varu teikt, ka mēs ar ļoti pieticīgu finansējumu spējam sagādāt klausītājiem līdzvērtīga līmeņa programmas, varam piesaistīt daudzus augsta līmeņa māksliniekus – solistus un diriģentus – un sagādāt muzikālos svētkus tādā pašā līmenī kā orķestri, kuriem ir daudzreiz lielāks finansējums.
Savulaik Latvijas Nacionālās operas (LNO) direktors Andrejs Žagars īstenoja ambiciozas mākslinieciskas ieceres, par spīti teātra reālajai finansiālajai situācijai, un, kad LNO bija parādos, pieprasīja papildfinansējumu, vienlaikus jautājot, vai mēs Latvijā varam atļauties operu...
90. gadu beigas un 2000. gadu sākums, kad es strādāju Operā, tomēr bija daudz skarbāks laiks, ja runājam par finansējumu, kāds bija Operas rīcībā, sākot ar darbinieku atalgojumu un beidzot ar visiem citiem aspektiem. Situācija nenoliedzami ir uzlabojusies. Pašlaik es negribētu situāciju dramatizēt un teikt, ka LNSO ir tāda krīze, ka mēs nevaram izdzīvot. Tā tas nav. Riskantais jautājums ir tas, ka mums arvien vairāk ir jānopelna ar biļešu pārdošanu. Ja valsts finansējums ir kļuvis mazāks, mums tas ir jākompensē, pašiem nopelnot vairāk.
Šīs iespējas ierobežo mūzikas mīļotāju pirktspēja. Varbūt šajā ziņā glābj tas, ka tikmēr, kamēr orķestra mājvieta Lielā ģilde ir slēgta, LNSO koncerti notiek Rīgas Kongresu namā, kurā sēdvietu ir vairāk?
Jā, mēs varam pārdot vairāk biļešu, jo Rīgas Kongresu namā ir apmēram 950 vietu. Tas ir par 300 vairāk nekā Lielajā ģildē, un mūsu koncerti ir publikas pieprasīti. Šīs zāles ietilpība varētu būt vēl lielāka (virs 1000 vietām), bet, lai izvietotu lielo orķestri, esam paplašinājuši skatuvi, noņemot nost priekšējās rindas. Tā kā skatuve ir dziļāk zālē, arī balkonā ir vietas – pirmās divas rindas –, kurās ir slikta redzamība. Protams, vietu skaits Kongresu namā mums palīdz. Liels finansiāls atbalsts mums ir no Signet Bank, kas kopš šīs sezonas ir LNSO patrons, mums ir līgums uz trim gadiem. Visa šī nauda tiek izmantota mākslinieciskiem mērķiem. Tas nozīmē, ka varam uzaicināt māksliniekus un samaksāt honorārus. Mēs darbojamies starptautiskā vidē, un ārzemju mākslinieku honorāri nav atkarīgi no tā, vai viņi uzstājas Rīgā, Berlīnē vai Parīzē. Ar latviešu māksliniekiem ir citādi. Piemēram, diriģenta Andra Pogas līgumu nosacījumus ārzemēs kārto aģentūra, bet Latvijā ar viņu runājam nepastarpināti.
Mēs visu laiku manevrējam, un šķiet, ka tas izdodas diezgan veiksmīgi. Ja koncerti ir izpārdoti un zāles ir pilnas, tas ir mūsu darba novērtējums.
Kā orķestrim klājas, ja paraugāmies uz to no cilvēciskā, pašu mūziķu skatupunkta?
Sāpīgs jautājums ir mūziķu atalgojums. Tas ir ne tikai mūsu orķestrī, bet visā Latvijā, jo esam vienotā apmaksas sistēmā, kurā Kultūras ministrija gan orķestru māksliniekiem, gan koru māksliniekiem vidējam atalgojumam piešķir identisku summu.
Ikvienam cilvēkam dzīve ir viena, un viņam ir jādzīvo, nevis jāizdzīvo. Māksliniekiem ir ģimene un bērni. Jaunie mūziķi, kuri vēl studē vai drīz beigs studijas, skatās, kur viņi tālāk strādās. Profesionālā ziņā mūziķi ir pasaules pilsoņi. Viņi var startēt jebkurā konkursā uz brīvajām orķestru mūziķu vietām, un mēs jau zinām, ka daudzi latvieši ir Eiropas labākajos orķestros top pozīcijās.
Atalgojums tiešām ir vissāpīgākā problēma. Diemžēl arī salīdzinājumā ar atalgojumu Lietuvas un Igaunijas orķestros mūsu kolektīvos tas ir viszemākais. Pašlaik aktuālie sludinājumi par tutti pozīciju orķestrī Igaunijā piedāvā 2527 eiro bruto (neto 1900 eiro), un tas ir krietni vairāk, nekā maksājam mūsu orķestru grupu koncertmeistariem (1877 eiro bruto). LNSO tutti mūziķu alga ir 1521 eiro bruto... Pirms pusotra gada viesojāmies ar koncertu Tartu, un uz mūsu koncertu bija atnākuši vairāki latviešu mūziķi, kuri teica, ka spēlē vietējā orķestrī, jo tur nopelna vairāk, kaut arī daudz labprātāk gribētu spēlēt Latvijas orķestros.
Lai nopelnītu iztikai atbilstošu algu, mūziķiem Latvijā ir jāstrādā vai nu divos orķestros, vai orķestrī un mūzikas skolā vai Mūzikas akadēmijā, un arī tur atalgojums ir niecīgs. No malas to varbūt ir grūti iztēloties, bet mūziķa darbs prasa lielu atdevi un enerģiju gan fiziski, gan emocionāli. Strādājot LNSO, esmu pieredzējusi, ka mūziķi spēka gados tiek aizvesti ar ātro palīdzību, jo nevar izturēt ilgstošo pārslodzi. Orķestris visu laiku gatavo jaunas programmas, tas strādā gan rītos, gan vakaros, arī sestdienās un svētdienās, dodas uz reģionālajām koncertzālēm... Muzicēt uz skatuves ir stress, jo tā ir milzīga atbildība.
Dzirdēju, ka pārblīvētā darba grafika dēļ pat bijusi apdraudēta LNSO dalība ikgadējā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā?
Mums ir koplīgums ar orķestra arodbiedrību, un tajā ir atrunāti visi darba nosacījumi. Viens no nosacījumiem ir tāds, ka starp iepriekšējās dienas darba beigām un nākamās dienas darba sākumu ir jābūt vismaz divpadsmit brīvām stundām. Ja koncertu beidzam plkst. 22, nākamajā rītā varam desmitos sākt. Jau nākamajā dienā pēc koncerta mums bija ieplānots ieraksts. Lielkoncerts beidzās pusvienpadsmitos vakarā, un mēs vienojāmies, ka ierakstu sāksim vēlāk. Ikdienas darba plānošana notiek precīzi saskaņā ar koplīgumu. Mūsu otrā diriģenta Jāņa Stafecka darba pienākumos ir arī sekot līdzi, vai mēģinājumu, koncertu un ierakstu grafiks ir saplānots pareizi.
Eiropas orķestros strādājošie mūziķi precīzi zina savu darba kalendāru visai sezonai, tāpēc var droši ieplānot pārējo dzīvi, ieskaitot ciemošanos Latvijā.
Mums ar konkrēto mūziķu darba plānošanu nodarbojas orķestra menedžere Līga Pētersone. Katram mūziķim izveidota kalendāra visam gadam mums nav, bet līdz mēneša 10. datumam ir jāapstiprina detalizēts darba grafiks nākamajam mēnesim. Protams, ja flautists redz, ka pēc pusgada būs programma, kurā flautas nav, viņš zina, ka būs šajā laikā brīvs.
Vai ar orķestra instrumentu bāzi viss ir kārtībā? Zināms, piemēram, ka visstraujāk noveco pūšaminstrumenti.
Īsā atbilde – nav viss kārtībā. Šis arī, protams, ir naudas jautājums. Gan ministrija kādreiz palīdz iegādāties kādu instrumentu, gan paši nopelnām un sakrājam, bet vajadzību ir daudz vairāk nekā iespēju. Piemēram, iepriekšējā gadā beidzot nopirkām jaunu čelestu. Tas bija liels notikums, jo čelesta maksā apmēram 40 000 eiro, un mums tā ir liela nauda. Gaidītāju rindā ir instrumenti, kuri ir vajadzīgi ļoti akūti. Mums vajadzīga solo flauta, mežragi, divas arfas utt.
Instrumentiem ir milzīga nozīme, jo to stāvoklis ietekmē skanējuma kvalitāti. Ir noteikts, ka, piemēram, mežragu kalpošanas laiks ir divpadsmit gadu, bet pie mums tos spēlē ilgāk, jo nevaram atļauties iegādāties jaunus. LNSO fonds savāca vienu trešdaļu naudas līdzekļu, kas bija nepieciešami solo fagotam. Fonda pasākumā mūsu solo fagotists Jānis Semjonovs pastāstīja par šo instrumentu un to, kāpēc tas ir tik dārgs. Cilvēki ieinteresējās un ziedoja. Citās valstīs ir tradīcija: ir sponsori, kuri nopērk instrumentus un nodod mūziķiem lietošanā, īpaši – ļoti vērtīgus stīgu instrumentus. Stīgu instrumenti lielākoties ir personiskie, daļa – orķestra instrumenti.
Kā risināt skatuves tērpu jautājumu?
Ar kungu tērpiem tas ir vienkāršāk – nopērkam frakas un smokingus, kurus velk atkarībā no konkrētā pasākuma. Savukārt dāmu tērpi mums pašlaik ir šūšanas procesā modes dizaineres Natālijas Jansones darbnīcā. Natālija Jansone izstrādāja individuālas skices katrai mūziķei, ņemot vērā arī instrumenta specifiku. Piemēram, čellistēm vajag vai nu garās bikses, vai platus svārkus. Daļai mūziķu jaunie tērpi jau ir, un līdz martam visām mūsu mūziķēm būs Natālijas Jansones dizainētie tērpi.
Vai tā ir taisnība, ka Kultūras ministrija plāno apvienot LNSO ar Valsts akadēmisko kori Latvija, kas šobrīd ir palicis bez direktora?
Jā, tas notiks. Ministrijā jau bija pirmā saruna par abu kolektīvu (valsts kapitāldaļu sabiedrību) apvienošanu. Ir iesaistīti ministrijas juristi. Mums sarunās ar kori, protams, ir jādomā, ko mums visiem nozīmētu kopīgā dzīve – ko tas nozīmētu mākslinieciskajā plānošanā un tā tālāk. Skaidrs, ka tie joprojām būs divi atšķirīgi kolektīvi, jo koris un orķestris ir divas dažādas "būtnes". Šāds ministrijas lēmums, kā mums paskaidroja valsts sekretāre, ir pieņemts galvenokārt tāpēc, ka valstiskā līmenī ir pārmetumi par to, ka gan LNSO, gan VAK Latvija ir tik mazas valsts kapitālsabiedrības, ka to pārvaldībai no valstiskā viedokļa tiek nelietderīgi tērēti administratīvie resursi.
Vai simfoniskais orķestris ir maza kapitāldaļu sabiedrība?
LNSO joprojām skaitās maza kapitāldaļu sabiedrība. Liela ir Latvijas Nacionālā opera, kurā ir vairāk nekā 500 darbinieku. Mums ir 140. Vai gaidāmās pārmaiņas ir satraucošas? Mēs ar VAK Latvija vienmēr esam bijuši vistuvākie radošie sadarbības partneri, jo to nosaka mūzikas opusi (vokāli simfoniskās lielformas), kuru izpildījumam ir nepieciešams liels orķestris un koris. Savukārt citos gadījumos sader kopā kamerorķestris un kamerkoris, piemēram, Sinfonietta Rīga un Latvijas Radio koris. Ceru, ka apvienošana sniegs ko pozitīvu, nevis pretēji.
LNSO ārzemju vieskoncertos dodas vienreiz gadā, savukārt koris Latvija ir starptautiski plaši pieprasīts vokāli simfonisko lielopusu atskaņošanas partneris. Vadītājam būs, maigi izsakoties, liela slodze.
Katram kolektīvam ir sava patstāvīgā dzīve un specifika, un ir projekti, kuros mēs satiekamies. Patstāvīgā radošā dzīve netiks mainīta. Lēmums, kā to atrisināt administratīvi, vēl ir priekšā. Pagaidām sarunājamies un domājam. Šis ir tikai pirmais solis. Būdama optimiste, neredzu pamatu satraukumam, jo mēs esam radoši draugi. Ja mūs gribētu apvienot ar kādu kolektīvu, ar kuru mums nav nekādas sadarbības, būtu citādi.
Vai Lielās ģildes rekonstrukcija notiek bez kavēšanās un iekļausies plānotajos termiņos?
Esam cieši iesaistīti šajā procesā. Mūsu tehniskais direktors Aigars Kalniņš ir cilvēks, kura tiešie un galvenie pienākumi ir būt gan darba grupā, kas strādā ar Lielo ģildi, gan darba grupā, kas strādā pie jaunās Rīgas filharmonijas. Pati savām acīm esmu redzējusi, ka darbi Lielajā ģildē notiek intensīvi un, manuprāt, ļoti kvalitatīvi. Termiņi ir atkarīgi no būvniekiem. Esmu dzirdējusi, ka ir mazliet bīstamība tāpēc, ka ļoti daudz ir smalku amatniecības darbu, piemēram, visu lielo logu restaurācija. Atbilstoši mūsdienu prasībām būs nodrošināta siltumizolācija, bet vecie koka rāmji būs pilnībā restaurēti. Kad remonta gaitā tika noņemts viss liekais, atklājās, ka skatuves aizmugurējā sienā ir logi. Arī tos tagad restaurē. Lielajai ģildei jau ir nomainīts jumts, turklāt tas ir pilnīgi citāds. Arī skatuves uzbūve un konfigurācija tiek veidota no jauna. Man ir gandarījums, ka kopīgo diskusiju rezultātā Kultūras ministrija veica drosmīgu soli, sagādājot papildu finanšu piešķīrumu, lai varētu pieaicināt zviedru akustiķi Janu Ingi Gustafsonu, kura kompānija Akustimon veidoja izcilo akustiku Rēzeknes Gorā. Šie speciālisti ir apņēmušies veidot akustisko risinājumu restaurētajai Lielās ģildes zālei ar jauno skatuves konfigurāciju.
Kādreiz, kad LNSO direktore bija Ilona Breģe, viņai izdevās piesaistīt finansējumu cīņai ar pelējuma sēni uz Lielās ģildes koncertzāles sienām... Tiem laikiem tas bija liels sasniegums.
Starp citu, Ilona Breģe būs LNSO nākamās sezonas rezidējošā komponiste, savukārt rezidējošā māksliniece būs ērģelniece Iveta Apkalna.
Vai varat pastāstīt par nākamo sezonu vairāk?
Mēs to izsludināsim šīs sezonas noslēgumā. Tā kā mums būs LNSO simtgades jubilejas koncertu cikls no augusta līdz oktobra beigām, īpaši iezīmēta sezonas atklāšanas koncerta šoreiz nebūs, taču ir jau publiskoti rudens sezonas abonementa koncerti.
Kā sokas ar nākamā galvenā diriģenta meklējumiem? Vai skatāties starptautiski atzīto latviešu diriģentu virzienā?
Veicas labi. Tas ir process, kurā gala lēmumu pieņems mūziķi. Ceru, ka līdz sezonas beigām nonāksim pie rezultāta. Šajā sezonā esam uzaicinājuši vairākus diriģentus, kuri šeit vēl nav bijuši, un mums ir digitāla vietne, kurā pēc katra diriģenta uzstāšanās mūziķi speciāli izveidotā skalā izsaka savu vērtējumu un to, vai gribētu vēl sadarboties. Visi, kurus redzat atkārtoti pie diriģenta pults, ir tie, kurus mūziķi ir vēlējušies vēl redzēt. Protams, viņu vidū ir arī mūsu, latviešu, diriģenti. Dažus no diriģentiem, piemēram, Džeimsu Šerloku un Kristianu Sallinenu, savulaik ieteicis Tarmo Peltokoski. Citus ieteicis LNSO padomnieks Andris Poga, un, ja viņi ir saņēmuši labas atsauksmes no LNSO mūziķiem, aicinām viņus otrreiz. Viens no tādiem diriģentiem ir Kristiāns Reifs, kurš tikko bija pie LNSO diriģenta pults gadumijas programmā un pēc gada atgriezīsies simfoniskajā programmā.
Mums bija ļoti labas mūziķu atsauksmes arī par itāļu diriģentu Mikēli Gambu, kurš uzstājās kopā ar Marinu Rebeku Cēsīs un Rīgā. Mums bija saruna, kurā Mikēle Gamba teica, ka arī viņam ļoti paticis darbs ar orķestri un viņš ļoti vēlētos izveidot simfonisko programmu. Arī mūziķi nobalsoja, ka vēlētos viņu atkal redzēt, un nākamajā rudenī jūs viņu dzirdēsiet. Regulāri tiekos ar koncertmeistaru padomi, kurā koncertmeistari sniedz atsauksmes par to, kāda ir bijusi sadarbība ar konkrētajiem diriģentiem.
Simfoniskajā mūzikā, tāpat kā operā, diriģenta nacionālajai piederībai ir sekundāra nozīme. Protams, mēs esam nacionālais orķestris, spēlējam mūsu komponistu mūziku un aicinām daudzus latviešu diriģentus un solistus, taču gala vērtējumā nacionālajai piederībai nav izšķirošas nozīmes. Ja redzu, ka mūziķi kādu diriģentu vēlētos redzēt potenciāli ciešākās attiecībās ar orķestri, mans pienākums ir izvērtēt šī diriģenta statusu un nākotnes aizņemtību. Ir daudz aspektu, kas nosaka to, vai izdosies. Protams, nav iespējams uzrunāt tās kategorijas diriģentus, kurus nevaram atļauties ne tikai mūsu ierobežotā budžeta, bet arī viņu aizņemtības dēļ, piemēram, Klausu Mekeli varējām uzaicināt 2017. gadā, kad viņam bija divdesmit gadu, bet šodien tas vairs nebūtu iespējams. Tajā rangā diriģenti ir tik aizņemti, un viņu aģenti skatās mums pāri, uz lielajām zālēm.
Koncertzāle arī ir ļoti svarīgs faktors. Ļoti būtisks kritērijs ir – vai ir normāla zāle. Diriģēt lielos simfoniskos darbus zālē ar 650 vietām, kāda ir Lielā ģilde?! Arī tāpēc tik ļoti gaidām jauno filharmoniju, kas šobrīd tiek projektēta un būs gatava 2030. gadā.
Kas jums sniedz vislielāko gandarījumu, un kas šobrīd visvairāk satrauc?
Vislielāko gandarījumu sniedz tas, ko, tikko tiekoties ar LNSO, apliecināja mūsu kādreizējais galvenais diriģents Olari Eltss: orķestris ir izcilā formā, un viņam vienmēr ir prieks atgriezties un ar mūsu orķestri strādāt. Tas ir profesionāls vērtē - jums, un mēs zinām, ka Olari Eltss mēdz būt arī diezgan skarbs.
Gandarījums ir par to, ka mums ir pilna zāle un ir klausītāji, kuri regulāri nāk uz koncertiem. To pierāda arī pieprasījums pēc abonementiem (to ir ap diviem simtiem): cilvēki vismaz reizi mēnesī ir gatavi nākt uz koncertiem. Prieks ir arī par to, ka LNSO ir izcili mūziķi, to apliecina diriģenti, kuri pie mums atbrauc. Pirms diviem gadiem LNSO fonds nodibināja Izcilības balvu, ko jau ir saņēmis vijolnieks Sandis Šteinbergs un klarnetists Mārtiņš Circenis. Mūsu orķestrim ir arī sava īpašā stīgu skaņa, tas netveramais, kas raksturo orķestri. Nāk jaunas paaudzes, un tas tiek pārmantots un turpināts.
Vislielākās bažas ir par mūziķu atalgojumu. Neatbilstošais atalgojums ir iemesls tam, ka mēs Latvijā izglītojam un sagatavojam mūziķus citu valstu orķestriem. Ir sāpīgi redzēt, ka zaudējam cilvēkus, kuri gribētu Latvijā dzīvot un strādāt. Ir arī ārzemju mūziķi, kuri iepriekšējos gados izturējuši konkursu uz vietu LNSO, taču tagad spēlē citur. Flautists Tommāzo Pratola, kurš tagad tikai fragmentāri viesojas mūsu programmās, ar asarām acīs teica, ka vislabprātāk gribētu spēlēt šeit, taču finansiāli vairs nevar to atļauties. Orķestrim paaudžu pēctecība ir nepieciešama. Mums ir jauni mūziķi, bet viņiem ir arī jādod kaut kas pretī. Aprīlī mums būs konkurss uz LNSO koncertmeistara vietu, taču atalgojums, kuru varam piedāvāt, maigi izsakoties, nav konkurētspējīgs. Tā ir problēma. Vājš mierinājums ir starptautiskā konferencē dzirdētais, ka līdzīgas problēmas ir arī orķestriem citās mazās valstīs.