No piektdienas, 20. februāra, Latvijas kinoteātros būs skatāma viena no 2025. gada spilgtākajām, nekonvencionālākajām drāmām – režisora Olivera Lašes Sirāts/Sirāt. Šī Spānijas un Francijas kopražojuma filma pērnā gada maijā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivāla konkursā un saņēma žūrijas balvu. Sirāts ir ieguvis piecas Eiropas Kinoakadēmijas balvas, kā arī nominēts ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars divās kategorijās – kā labākā starptautiskā filma un par labāko skaņu.
Sirāta pirmizrāde Kannās atstāja graujošu, elektrizējošu iespaidu – tā ir filma, kas pārkāpj noteikumus un piedāvā kino skatīšanās pieredzi kā reiva skanējuma piesātinātu piedzīvojumu un satricinošu pārdzīvojumu. Sirāts vēsta par dzīves, nāves un transformācijas pieredzi. Vārds sirāt arābu valodā apzīmē tiltu un ceļu, kas veicams, lai nokļūtu paradīzē. Tā vienlaikus ir cilvēka garīgā ceļa metafora – šis ceļš ir jānoiet, lai sasniegtu pestīšanu un izglābtu dvēseli.
Filma Sirāts vēsta par dzīvi, nāvi un transformāciju. Tā sagādā skatītājiem reiva skanējuma piesātinātu piedzīvojumu un satricinošu pārdzīvojumu
Jāatzīstas, ka par Francijā dzimušā galisiešu režisora Olivera Lašes (1982) darbiem pirms Sirāta nebiju daudz interesējusies, un ne es vienīgā, kaut gan Sirāts ir viņa ceturtā pilnmetrāžas filma. Jau pirmā Olivera Lašes filma Jūs visi esat kapteiņi/You All Are Captains (2010) bija iekļauta skatē Quinzaine des réalisateurs, kas notiek paralēli Kannu kinofestivāla oficiālajai programmai.
Olivers Laše ir fascinējoša personība, stalts vīrietis, kuram kino ir pašizziņas ceļš un kurš nebaidās lauzt tradicionālos stāstniecības principus. Olivers Laše ir dzīvojis un strādājis ne tikai Francijā un Spānijā, bet arī Marokā, kur risinās Sirāta darbība. Filmas galvenais varonis Luiss (lomā – pazīstamais spāņu aktieris Serhi Lopess) meklē savu pazudušo meitu Maru. Luiss zina tikai to, ka Mara ir devusies reivot tuksnesī un nav atgriezusies. Luiss kopā ar dēlu Estebanu un suni dodas meitas meklējumos un ceļā satiek spilgtas personības – reiva izredzētos un izslāpušos. Teju viss filmas aktieransamblis, izņemot Serhi Lopesu, ir neprofesionāļi.
Filmas Sirāts galvenais varonis Luiss kopā ar dēlu Estebanu Marokas tuksnesī meklē savu pazudušo meitu Maru, kura ir devusies reivot un nav atgriezusies. Publicitātes foto
Saruna ar Oliveru Laši notika janvāra vidū Berlīnē, īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas, kurā par līderēm kļuva filmas Sentimentāla vērtība un Sirāts – ļoti atšķirīgi darbi, kas iemieso Eiropas kino daudzveidību šī vārda nebanālajā nozīmē.
Vai varētu teikt, ka Sirāts ir arī filma par migrāciju – apvērstu, pretēju ierastajai migrācijai, kad cilvēki cenšas nokļūt Eiropā. Jūsu filmā eiropieši šķiet bēgam no Rietumu sabiedrības. Vai savus varoņus uztverat kā cilvēkus, kuri cenšas aizbēgt – garīgi un sociāli?
Domāju, ka veselīgākais ir būt pasaulē, bet ne pilnībā tai piederēt – līdzsvars ir svarīgs. Arī es esmu bēdzis un aizbēdzis. Es kādu laiku dzīvoju Londonā, studēju un sajutu, ka man ir jādodas prom no kontinentālās Eiropas. Tas bija ap 2003.– 2004. gadu, un man šķita, ka kaut kas nav kārtībā, it kā gaisā būtu jūtama sabrukuma smarža. Šī sajūta mani ir dziļi ietekmējusi, tāpēc jūtos tuvs Sirāta varoņiem.
Mūsu paaudze saprot – pasaule tādā veidā, kā tā ir organizēta, nav ilgtspējīga. Mēs to jūtam fiziski, gandrīz kā dzīvnieki, kuri nojauš tuvojošās pārmaiņas. Tas nav pasaules gals, tā ir paradigmas maiņa. Dažkārt vēsture šķiet kā attēli, kas pārklājas un saplūst: pagātne it kā atgriežas, ielaužas tagadnē, īpaši politikā, taču īstenībā tā ir vienkārši transformācija.
Sirāts stāsta par tēvu, kurš meklē pazudušo meitu, taču jūs saglabājat noslēpumu – viņas liktenis tā arī netiek izskaidrots. Vai pats iztēlojaties, kas ar viņu noticis?
Filmai ir jāpārsniedz tās autora robežas – tai ir jākļūst lielākai par pašu režisoru, un darba nozīmēm un interpretācijām ir jābūt bezgalīgām. Varu padalīties ar vienu interpretāciju, kas man patīk: kāds reiz man teica, ka pēc bērna nāves tēvs kļūst garīgi tuvāks savai meitai nekā jebkad agrāk. Ir brīdis, kad viņš dejo, un tajā mirklī viņš izjūt meitas klātbūtni dziļāk nekā laikā, kad viņi bija fiziski kopā. Viņš saprot meitu smalkā, garīgā līmenī. Kino spēj radīt šādu neredzamu saikni.
Filmas sākumā ir reivotāji un skaļruņu siena – spēcīgs tēls, īpaši mūsdienās, kad sienām ir izteikta politiska nozīme. Vai tajā slēpjas kāda simboliska jēga?
Reivotāji sevī nes ķermenisku atmiņu par senām ceremonijām. Tūkstošiem gadu cilvēki ir pulcējušies, lai dejotu kopā. Brīvo ballīšu kultūrā tu nedejo dīdžeja priekšā – tu dejo pašas skaņas priekšā. Tur nav ego, ir tikai vibrācija.
Dejas ceremonija nav tikai svinēšana – tā ir terapija. Filmas veidošana man bija terapeitiska pieredze. Esmu studējis arī geštalta psihoterapiju, un tajā mēs pētām, kā ķermenis atceras ievainojumus. Kad tu dejo, tavs ķermenis runā. Tu atkal savienojies ar personīgām traumām, bērnības ievainojumiem un pat ar vairāku paaudžu – savas dzimtas – traumām, kas mantotas no paaudzes paaudzē. Senie grieķi to saprata. Viņi devās uz teātri nevis izklaides, bet katarses dēļ un lai pasargātu sabiedrību no sevis pašas.
Tēvs, kurš meklē meitu, un reiveri, šķiet, ir no dažādām pasaulēm. Kas viņus vieno?
No pirmā acu uzmetiena – nekas. Taču, kad dzīve viņus pārbauda, atklājas kopīgais – cilvēcība. Krīzes apstākļos šie cilvēki parāda, kas viņi ir, un sāk rūpēties cits par citu. Tieši tas mani interesē – kā krīze var padarīt mūs cilvēcīgākus.
Sirāta aktieru vidū ir profesionāļi, taču vairākums ir neprofesionāli aktieri. Kā jūs strādājat ar aktieriem?
Es sāku ar cilvēkiem, nevis ar aktieriem. Mani interesē cilvēciskas tikšanās – kāpēc kāds parādās manā ceļā un ko mēs varam viens no otra iemācīties. Es nesteidzos – filmu uzņemu reizi piecos gados. Gatavojoties Sirātam, mēs daudz mēģinājām, dzīvojām kopā, skatījāmies filmas, devāmies pastaigās dabā.
Reiveri gandrīz nemaz netēlo – viņu patiesums jau eksistē. Profesionāli apmācītam aktierim sasniegt tādu pašu ievainojamības līmeni ir grūti. Aktierim, kurš filmā spēlē tēvu, bija jāatsakās no tehnikas un jāsatiekas ar viņiem tajā pašā autentiskuma līmenī.
Būs skatītāji, kuriem Sirāts šķitīs šokējoša filma. Vai mūsdienu Eiropas kino ir vajadzīga šāda intensitāte? Vai varbūt tā nepieciešama, lai atgrieztu skatītājus kinoteātros?
Kino vajadzētu būt vietai, kurā cilvēks gūst katarsi. Kad skatāmies filmas kinoteātrī, mēs nonākam ceremonijas telpā. Cilvēki emocijas piedzīvo kolektīvi. Daudzi pēc filmas noskatīšanās man ir teikuši, ka jutušies īpašā veidā saistīti ar svešiniekiem, kuri sēdēja viņiem blakus. Kino kļūst par kolektīvas terapijas formu, pat sava veida šoka terapiju.
Uzskatu, ka sen esam noguruši skatīties vienas un tās pašas – tik līdzīgās – filmas. Jo vairāk dehumanizēta kļūst sabiedrība, jo humānākam ir jābūt kino. Zinu, ka, par spīti manas filmas skarbumam, daudzi skatītāji pēc tās noskatīšanās izjūt siltumu un mierinājumu. Tas man ir svarīgi. Sirātā skatītājs simboliski mirst filmas laikā, jo sastopas ar savu mirstīgumu.
Kad dzīvoju Marokā, cilvēki pēc kāda nāves mēdza teikt: "Mēs nākam no Dieva un pie Dieva atgriežamies." Mani aizkustināja nevis šo vārdu nozīme, bet miers, ar kādu tie tika izteikti. Tajā ir pieņemšana, pat maigums. Toreiz sapratu, ka mums ir jāmācās citādi domāt par nāvi – jāmācās mirt ar cieņu. Nāve sevī ietver rūgtumu, bet arī saldumu. Dažkārt bērēs izjūtam savādu maigumu, jo dzīve pēkšņi uzrunā mūs tieši un atkal savieno ar mūsu būtību.
Filmas nosaukumā atsaucaties uz tiltu, kas ir jāpārvar pēc nāves, tomēr jūs savus varoņus morāli netiesājat. Vai tas ir apzināti?
Jā. Uzskatu sevi par reliģiozu cilvēku vārda religare nozīmē – atkal savienot to, kas šķiet šķirts. Garīgā prakse man iemācīja pārstāt tiesāt citus. Patiesā cīņa – tas, ko islāmā sauc par džihādu, – ir iekšēja cīņa ar savu ego.
Disciplīna un sirdsapziņa ir svarīgas, taču pastāv arī žēlsirdība. Mūsdienās ir grūti pārvarēt, pārveidot pašam sevi, tāpēc līdzās spriedumam ir jāpastāv arī žēlastībai.
Daži kritiķi apgalvo, ka jūs kā radītājs rīkojaties gandrīz kā Dievs, kurš saviem varoņiem piespriež nāvi. Kā jūs uz to atbildētu?
Cilvēki mirst – nevainīgi cilvēki, bērni. Patiesais jautājums nav, kāpēc mēs mirstam, bet gan, kā mēs mirstam. Šāda perspektīva nāk no tradicionālajām kultūrām. Nāve ir neizbēgama, cieņa slēpjas tajā, kā mēs to sastopam. Mani varoņi mirst, dejojot, palīdzot cits citam un saglabājot cilvēcību. Tā nav nežēlība – tas ir dzīves apliecinājums.
Kādam kultūras kontekstam sevi uzskatāt par piederīgu – franču kino, spāņu kino vai ierakstāt sevi plašākā starptautiskā tradīcijā?
Jūtīguma ziņā esmu eiropietis – Limjēru tradīcijas bērns. Esmu no Galisijas – vietas, kas kultūras ziņā ir cieši saistīta ar dabu un nāvi. Esmu daudzus gadus dzīvojis arī musulmaņu valstīs. Spāņu identitāte pati par sevi ir dažādu civilizāciju sajaukums, un ķermenis nes šo atmiņu. Neuzskatu sevi par piederīgu Francijas kultūrai. Manu jūtīgumu veido kalni, kuros dzīvoju, tā ir noslēgta vide, kas ietekmē manu skatījumu uz pasauli.
Filmas Sirāts veidošana šķiet gandrīz kā transa stāvoklis – vienlaikus ekstātiska un bīstama pieredze. Vai jūs procesa laikā jutāt bailes?
Jā, ļoti. Filmas veidošana ir fiziska – tā iziet cauri tavam ķermenim. Tā rodas no instinkta un ievainojumiem, nevis no intelektuālām idejām. Daudzi mums teica, ka mēs veicam profesionālu pašnāvību, ka šāda filma nav iespējama, tā lemta neveiksmei. Taču mēs turpinājām. Attieksme bija vienkārša – pat ja tā būs pēdējā filma, ko uzņemam, darīsim to pilnībā un ar cieņu. Es uzticos skatītājiem. Pat kritiska reakcija nozīmē, ka filma ir uzrunājusi, aizskārusi kaut ko patiesu.
Filma ir sasniegusi plašu auditoriju, tā tiek izrādīta daudzās valstīs. Kā jūtaties, nonākot uzmanības centrā arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā?
Jūtos pateicīgs. Es satieku daudz skaistu cilvēku un nevērtēju panākumus kā kaut ko īpašu – tas vienkārši ir tas, kas pašlaik notiek. Varbūt šis ir labs brīdis ne tikai filmai Sirāts, bet arī tam kino, kas meklē dziļāku cilvēcisku pieredzi.