Iespējams, Jāņa Krastiņa vārds pirmajā acumirklī daudziem lasītājiem nešķitīs tik pazīstams uz pārējo, biežāk sastopamo latviešu tulkotāju vārdu un uzvārdu raibā un piesātinātā fona, taču tam tādam noteikti vajadzētu būt – uzsver Latvijas Literatūras gada balvas 2026 (LALIGABA) žūrijas pārstāvis literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis. "Katrs tulkojums uzrāda Krastiņa spozmi, talantu un apbrīnojamo erudīciju. Pats to neapzinoties, arī Jānis Krastiņš ir kļuvis par "cilvēku dvēseļu inženieri", tikai šīs frāzes neierasti pozitīvajā nozīmē," turpina eksperts. Kopš 1987. gada Jānis Krastiņš tulko daiļliteratūru no čehu un slovāku valodas. LALIGABA apbalvošanas ceremonija notiks piektdien, 17. aprīlī, Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonā.
Pilnībā piekrītot, ka par šā gada LALIGABA Mūža balvas ieguvēju – tulkotāju Jāni Krastiņu – būtu jāzina daudz plašāk, KDi devās ciemos uz Kūku pagastu, viņa dzimtajām mājām, kurām jau vairāk nekā simt gadu. Pagalmā apaļās dobītēs un ap kokiem Jānis Krastiņš ir sastādījis atraitnītes, ir uzplaukušas tulpes. Ieejot mājās, mums abiem ar fotogrāfu Kristapu ir jāpieliec galva. Krāsns silda, dators dūc, iesākts jauns tulkojums – par meiteni, kuras mamma mirst ar vēzi, bet abas tuvinās caur augu pasaules izzināšanu. Jānis Krastiņš mums piedāvā tēju, kafiju vai ūdeni no akas. Pēdējo!
Ja mēs ticētu tam, ko saka pats Jānis Krastiņš, būtu jāsēžas mašīnā un jābrauc meklēt īsto laureātu, jo šis Jānis Krastiņš nav izdarījis neko daudz. "Es tak neesmu nekāds darītājs! Kad paskatos, ka citi ir iztulkojuši simtiem grāmatu... Kas tad es esmu ar savām nieka divdesmit!"
Iztēlojieties – ja visus jūsu tulkojumus izņemtu ārā no Latvijas literatūras, mēs par čehu literatūru zinātu stipri mazāk, īpaši par jaunākās paaudzes rakstnieku darbiem.
Kaut kas jau drusku ir.
Jums ir interesants dzīves gājums. Periodika.lv atradu publikāciju, kura sākās ar teikumu: "Kurš gan Salaspilī nezin garo Jāni!" Kādu jūs atceraties laiku Salaspilī, kad bijāt ķīmiķis un tulkošanai vēl nebijāt pievērsies?
No Salaspils nekur neesmu pazudis. Salaspilī man ir dzīvoklis, kurā dzīvoju pa ziemu. Tiklīdz pienāk aprīlis un sniegs ir nokusis, tā es mūku uz dzimtajiem laukiem. Līdz kādam decembrim dzīvošu pa šejieni. Laiks Salaspilī vispār bija ļoti traks. Nonācu tur providences vai kā cita vadīts. Visu savu darba mūžu, sākot no 1973. gada, esmu nostrādājis Neorganiskās ķīmijas institūtā. Skolas laikā ķīmija man patika un padevās, bet, kad izstudēju Ķīmijas fakultātē, tad, strādājot institūtā, konstatēju, ka man galva tomēr nav tik gudra, lai es varētu ķīmijā kaut ko lielu sasniegt. Es biju darbinieks zinātnē, nevis zinātnieks.
Lai zinātnē kaut ko sasniegtu, jūs nedrīkstat darīt neko citu un domāt par kaut kādiem čehiem un čehu valodu. Visumā laiks bija ļoti jauks. Neorganiskās ķīmijas institūts savulaik bija Kaķu mājā. 1973. gadā, tieši tad, kad beidzu LVU Ķīmijas fakultāti, Salaspilī tika atklāta viena institūta laboratorija. Strādājām divstāvu mājiņā meža ielokā. Būtībā bijām tur vieni paši. Ziedu laikos tur strādāja sešdesmit cilvēku. Līdz ar to, kamēr Salaspilī uzbūvēja jaunu institūtu, mēs savā kompānijā tur varējām darīt, ko gribējām. Tika svinētas visādas jubilejas. Visā institūtā savulaik bija 320 darbinieku. Mēs bijām sava republika. Tiem, kas dzīvoja Salaspilī, bija labi, bet rīdziniekam tā braukāšana nebija diez ko patīkama. Mūsdienās diemžēl Neorganiskās ķīmijas institūts no zinātnes aprindām ir pazudis. Sākumā to pievienoja Rīgas Tehniskajai universitātei, bet kaut kādas reorganizācijas ietvaros arī tur vairs institūta nav.
Kādā senākā intervijā esat teicis: "Čehu valoda mani burtiski apbūra." Kur jūs ar to sastapāties?
Ai, posts! (Smejas un atmet ar roku.) To jau kāds žurnālists būs skaisti uzrakstījis, nekas mani tur īsti neapbūra. Tā ir likteņa sakritība vai nejaušība. Vidusskolu beidzu 1968. gadā, kas bija Prāgas pavasara gads. Šiem notikumiem tika pievērsta stipri liela uzmanība arī Latvijā. Skolā politinformācijā pie mums, protams, runāja par kontrrevolūciju. Tajā vasarā stājos universitātē, līdz ar to sekot notikumiem Čehoslovākijā nebija laika. Vasarā manīju, ka Latvijā var uztvert Prāgas starptautisko radio Radio Praha, kas raidīja četrās valodās – čehiski, vāciski, angliski un franciski. Viņi raidīja īsas ziņas un pēc tam mūziku. Toreiz mani vairāk interesēja mūzika. 21. augustā konstatēju, ka interprogramma Radio Praha neraida vai raida galīgi ne tā. Padomju Savienība kopā ar dažām citām "brālīgajām" valstīm Čehoslovākiju bija okupējusi.
Ierados Rīgā uz studijām un pēc kāda laika konstatēju, ka lielākajos kioskos var nopirkt čehu žurnālus. Viens no pirmajiem bija Sociālisma Pasaule, kas iznāca gan čehu, gan slovāku valodā, turklāt slovāku valodā žurnāls bija daudz krāsaināks un interesantāks. Uz pēdējā vāka bija kaut kāds dziedātājs ar visiem dziesmu tekstiem. Konstatēju, ka, zinot krievu valodu, tajos slovāku žurnālos var kaut ko saprast. Tā pamazām, pamazām. Man nebija ne mērķa iemācīties čehu valodu, ne tulkot čehu literatūru.
Vienkārši ielasījāties?
Jā, pamazām ielasījos, un tā tas aizgāja. Pasūtīju slovāku žurnālus. Viņiem iznāca biezs žurnāls Dzīve. Tas bija kādas trīs reizes biezāks nekā Zvaigzne un uz labāka papīra. Bija kvalitāte. Slovāku valodu daudzmaz biju apguvis, konstatēju, ka Čehoslovākijā iznāk žurnāls Melodija. Tā kā man mūzika interesēja, pasūtīju arī to, bet tas bija čehu valodā. Izrādījās, ka tajā ne gluži visu var saprast. Bija jāpērk kārtīga vārdnīca un jāpastudē drusku vairāk. Rīgā varēja dabūt arī kaut kādas plates, bija Čehoslovākijas skaņu plašu izstādes. Tur bija milzīgas rindas, kurās es arī šad tad stāvēju, mans laboratorijas vadītājs gāja garām un kratīja ar pirkstu.
Kur šīs izstādes notika?
Vaļņu ielā bija skaņu plašu veikals. Izrādījās, ka Neorganiskās ķīmijas institūtam bija sadarbība ar čehu materiālu aizsardzības pētniecības institūtu. Es gan strādāju citā jomā, līdz ar to ar aizsardzību pret koroziju man nebija nekāda sakara un zinātniskā jomā man ar viņiem nekādas sadarbības nebija. Mani viņiem demonstrēja kā cilvēku, kurš prot čehu valodu, tā es iepazinos ar daudziem cilvēkiem. Braukāja arī studentu grupas. Sapazinos ar vienu studentu, jo es arī tolaik biju jauns. Tā kā tolaik uz Čehoslovākiju varēja tikt vienīgi ar izsaukumu vai grupu un inteliģences pārstāvjiem tikt grupā izredzes bija ļoti mazas, man atsūtīja izsaukumu, un es pirmoreiz aizbraucu 1975. gadā. Tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Dzīve, kāda bija tur un kāda – Latvijā.
Žurnālu Melodija biju lasījis vienu gadu un valodu biju apguvis tiktāl, lai, iznākot no stacijas, varētu paprasīt – sakiet, lūdzu, kurā virzienā ir Vāclava laukums? Pa Vāclava laukumu gāja tramvajs, ar kuru man bija jābrauc pie tiem, kas mani izsauca. Ne jau es par tulkošanu domāju. Vienkārši bija viena prātīga kolēģe, kura man vienreiz pavaicāja: Jāni, tu taču proti čehu valodu, vai tu neesi mēģinājis kaut ko tulkot? Kaut ko pamēģināju. Iztulkoju vienu stāstiņu un aizsūtīju uz Literatūru un Mākslu. No tulkošanas absolūti neko nesapratu, bet publicēja. Pamazām, pamazām, līdz piedalījos jauno autoru seminārā. Bija jāiztulko vairākas lapaspuses no vienas grāmatas. Mana recenzente bija Anna Bauga, kas tolaik bija galvenā tulkotāja no čehu valodas, ja neskaita Laimu Rūmnieci un Ainu Rudzrogu. Anna Bauga ieteica, ka šo grāmatu izdevniecībā Liesma varētu izdot. Liesma ar mani noslēdza līgumu, un es grāmatu pamazām iztulkoju.
Vai jūs runājat par Františeka Kožīka romānu Čehijas karaļa un Romas ķeizara Kārļa IV dzīves un valdīšanas hronika (1987)?
Jā.
Pamatīgas ugunskristības, no žurnālu lasīšanas līmeņa pieķeroties pamatīga vēsturiska romāna tulkošanai.
Tas bija ārprāts! Tur darbojas visi Eiropas valdnieki. Čehiski viņu vārdus raksta pavisam citādi nekā latviski. Toreiz kaut kādas vārdnīcas bija, bet tas bija ārkārtīgi sarežģīti. Būtu zinājis, ko tas nozīmē, diez vai kam tādam būtu ķēries klāt, bet savā naivumā neko nezināju.
Romāns beidzot iznāca. Bija 50 000 eksemplāru tirāža, mūsdienās tas ir kaut kas neiedomājams. Izdevniecība Liesma zināja, ka es tāds esmu, un tulkošana sākās.
Tolaik jūsu darba instrumenti bija tikai vārdnīca un, iespējams, arī sarakste?
Jā, tikai vārdnīcas. Ar Kožīku, iespējams, sarakstījos, jo viņš pēc tam man sūtīja uz Ziemassvētkiem apsveikumus. Mūsdienās, kad ir internets un Google, tas ir daudz vienkāršāk. Es tagad tulkoju vienu bērnu grāmatu, kas būtībā ir floras un faunas enciklopēdija, un, pat izmantojot Google, bija problēmas dažus nosaukumus sameklēt.
Nākamais tulkojums bija Helenas Sobkovas romāns Sagānas Katrīna? Šī romāna tulkošanā jūs esot konsultējis mākslas zinātnieks Imants Lancmanis. Romāns Rundāles pils darbiniekiem vēlāk esot kalpojis kā ceļvedis, izbraukājot Bīrona vietas Polijā un Čehijā.
Jā, kaut kādā sakarā es ar Imantu Lancmani sazinājos. Viņš mazliet "šķaudīja" par to, ko autore bija sarakstījusi par Kurzemi. Viņai bija idillisks priekšstats. Viņš kaut ko palaboja. Imants Lancmanis negribēja, lai viņu liek par konsultantu. Rundāles pils darbinieki šad tad visi kopā braukāja dažādās ekspedīcijās. Mēs izbraukājām kopā gan Prāgu, gan Ratiboržici un Nāhodu, kas bija Bīrona īpašumi. Kopš tā laika ar Rundāles pils speciālistiem nedaudz sadarbojos. Arī čehu valstsvīri labprāt braukā uz Rundāles pili. Nesen Latvijā bija ieradies Čehijas prezidents Petrs Pavels ar dzīvesbiedri Evu Pavlovu, kuriem Rundāles pilī bija liela pieņemšana. Arī romāns Sagānas Katrīna tika atvērts Rundāles pilī.
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas jūs no 90. gadiem līdz 2016. gadam strādājāt Čehijas vēstniecībā kā tulks. Kāds jūsu atmiņās ir šis laiks?
Darbs vēstniecībā sākās ar to, ka 1996. gadā Rīgā bija Vāclava Havela vizīte. Dažus mēnešus pirms tam man piezvanīja no prezidenta kancelejas un lūdza, vai es varētu tikšanās laikā tulkot. Man, protams, šāda veida tulkošanā nekādas pieredzes nebija, un es divus mēnešus dzīvoju baigajā stresā. Lasīju Havela tekstus un taisīju vārdnīcas. Tas bija traki. No otras puses, pēc tam atklājās, ka tulkot sarunas ar valsts vīriem ir samērā vienkārši. Lielākā problēma ir atcerēties, ko viņi runā. Daži mīl runāt ļoti gari, un, tā kā stenografēt es nemāku, tā bija problēma. Būtībā viņi runā par vispārīgām lietām, un nekādas specifikas tur nav.
Prāgas pilī Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa oficiālās vizītes laikā Čehijā 1999. gada maijā. No kreisās puses: Dagmara Havlova, Aina Ulmane, Vāclavs Havels, tulks Jānis Krastiņš, Guntis Ulmanis, čehu puses tulks Pavels Štolls. Brīdī, kad notiek oficiālā apmainīšanās ar dāvanām. "Vāclavs Havels no Latvijas puses saņēma gleznu, savukārt Guntis Ulmanis no čehu puses – medību bisi. Visi kungi tādi līksmi, bet abas kundzes noskatās iecietīgi – lai jau tie puiši paspēlējas," atceras Jānis Krastiņš. Foto – Juris Krūmiņš
Vēstniecībā mani bija pamanījuši jau agrāk, bet pēc Havela vizītes man piedāvāja strādāt uz pusslodzi par tulku un preses referentu. Nostrādāju tur divdesmit gadu paralēli darbam uz pusslodzi Neorganiskās ķīmijas institūtā. Biju tāds puskoka lēcējs un uz diviem krēsliem sēdētājs. Institūts varbūt ir izgaisis, jo tur bija daudz tādu kā es: ar vienu kāju institūtā, ar otru – citur. Zigurds Konstants, kurš nesen aizgāja mūžībā, arī bija Neorganiskās ķīmijas institūta laboratorijas vadītājs, bet ko viņš darīja?! Viņš rakstīja grāmatas par gleznotājiem un tamlīdzīgi. (Smejas.)
Pastāstiet par savu lieldarbu – Josefa Škvorecka romāna Cilvēka dvēseles inženiera stāsts (1977) tulkošanu. Daudzslāņaino un sižetiski blīvo romānu mēdz salīdzināt ar Džeimsa Džoisa Ulisu. 2014. gadā romānu izdeva Mansards.
Škvorecki es nezināju, jo viņš dzīvoja Kanādā un kopā ar savu kundzi bija nodibinājis izdevniecību 68 Publishers. Sociālisma laikos viņš Čehoslovākijā bija aizliegts. Pēc Samta revolūcijas 1990. gadā kārtējo reizi aizbraucu uz Čehoslovākiju, tolaik jau kaut kas no Škvorecka bija iznācis. Bija iznācis viņa romāns Lieliskā sezona. Man ārkārtīgi iepatikās! To es momentā iztulkoju, bet nevienu tas neinteresēja (Mansards to izdeva 2016. gadā – U. A.).
Pēc tam secināju, ka Škvoreckim ir visādi biezi, ārkārtīgi interesanti romāni, īpaši Cilvēka dvēseles inženiera stāsts. Laikam kāds man to ieteica, un es romānu nopirku Prāgā. 1990. gados–2000. gadu sākumā bija panīkums čehu literatūras tulkošanā, nebija intereses. Tā kā romāns man tik ļoti patika, metos uzreiz virsū. Vēstniecībā pēc pabeigtiem uzdevumiem līdz braukšanai mājās palika pusstundiņa, atvēru atvilktni, izvilku Škvorecki un mazliet patulkoju. Tulkoju un mocījos trīs gadus, iesaistīju visu vēstniecības kolektīvu. Tik un tā dažas lietas nedabūju zināt, jo pat čehi nevarēja saprast, ko tas nozīmē. Šis teksts ir tik daudzveidīgs, ir visādi žargoni, pa vidam maisās iekšā arī slovāku valoda. To atveidoju latgaliski, un tas man pašam nemaz nepatīk, bet citas iespējas nebija. Devu palasīt Talridam Rullim, viņš man deva labus norādījumus un parediģēja. Vienu dienu Mansards nolēma, ka izdos čehu literatūru. Pateicoties Mansardam, iznāca arī Škvoreckis. Mūsdienās es neko tik traku nedarītu. Tulkot 900 lapaspušu, nezinot, kas vispār iznāks.
Josefs Škvoreckis. Cilvēka dvēseles inženiera stāsts. Mansards. 2014
Kāda ir jūsu profesionālā ikdienas rutīna? Vai tulkojat katru dienu?
Nē. Šobrīd laimīgā kārtā esmu divas grāmatas nodevis. Tagad acīmredzot lasa redaktori. Ja ir kas tulkojams, jā, katru rītu pirmais darbs ir patulkot pāris stundu. Ja tekstā kaut kas nepatīk, metu pie malas un nodarbojos ar lauku darbiem vai vispār slaistos.
Kādas ir jūsu attiecības ar tulkojamo tekstu? Pazemīgi mēģināt "iekust" tekstā vai atļaujaties arī kādu savu stilistisku kaprīzi?
Es būtībā neatļaujos neko. Nē, nē, nē. Man ir absolūta pietāte pret autoru. Katram autora vārdam un domai man ir jāatrod adekvāts vārds latviešu valodā. Nedrīkstu neko ne pielikt, ne atņemt. Mana nelaime reizēm ir tā, ka tas ved uz burtiskumu, tāpēc ir ļoti labi, ja redaktors paskatās. Paldies manai mīļajai redaktorei Sigitai Kušnerei! Pateicoties viņai, latviešu valoda ir tik laba, ka LALIGABA žūrija saka – cik labi Krastiņš ir iztulkojis!
Cik man ir iznācis lasīt jūsu tulkotās grāmatas, valodas labskanība ir tiešām īpaša, kā jau žūrija uzsvērusi, – pat sintakses līmenī. Vai jūs pie tā īpaši piestrādājat?
Es nezinu. Atklāti sakot, laika gaitā esmu secinājis, ka man ir bijis lielāks talants uz valodām nekā ķīmiju. Man ir gandrīz 76 gadi, un galva vairs nestrādā kā agrāk. Klausos, ka latviešiem, tulkojot no čehu valodas, dažreiz ir lielas problēmas latviešu valodā izveidot labu teikumu. Man tas nekad nav sagādājis nekādu problēmu.
Jūsu tulkojumus tiešām ir bauda lasīt arī latviešu valodas dēļ.
Bauda rodas no tā, ka teksts ir labs. Tā kā esmu tulkotājs pašmācības ceļā, kad biju iztulkojis pirmās grāmatas, centos palasīt arī teoriju, ņēmu grāmatas, gāju uz Rakstnieku savienības tulkotāju sekciju. Tur iztirzāja kaut kādus tulkojumus, un es beidzot sapratu, ko nozīmē tulkot. Tulkotāju sekciju vadīja Rute Runce. Viņa bija iztulkojusi jau desmitiem grāmatu. Ļoti brīnījos par viņas teikto: "Tikai pie desmitās grāmatas es sapratu, ko nozīmē tulkot." Es arī tikai tagad to saprotu.
Un ko nozīmē tulkot?
Iespējams, tas nozīmē uzrakstīt grāmatu tā, kā autors būtu rakstījis, ja viņš būtu latvietis. Lai gan tas nav iespējams. Lien ārā visādas čehu reālijas, no tām nevar izvairīties. Tāpēc man ļoti patīk likt atsauces. Man nepatīk, ka šobrīd daudzos tekstos angļu un vācu teksti bieži paliek netulkoti. Ne jau obligāti katram ir jāpārvalda angļu vai vācu valoda.
Cik lielā mērā jums ir svarīgi uzturēt fizisku kontaktu ar Čehiju – aizbraukt papētīt romāna dekorācijas un vidi?
Šausmīgi teikt, bet Čehijā neesmu bijis desmit gadu. Pirms tam biju aizbraucis trīsdesmit trīs reizes. Pašlaik mani uz Čehiju nekas vairs nevelk. Tagad Prāgu var attālināti izbraukāt tramvajā, internetā ir visi Prāgas tramvaju maršruti. Kad man pietrūkst Prāgas, es internetā pabraukāju ar 22. tramvaju ap Prāgas pili un apskatos, kā tur izskatās. Pilsētas tāpat var aplūkot internetā. Būtībā es visu Čehiju esmu apbraukājis. Vienīgais, ko neesmu redzējis, ir Alfonsa Muhas divdesmit lielizmēra darbu sērija Slāvu epopeja. To būtu bijis vērts redzēt.
Jums ir izveidojusies laba, regulāra sadarbība ar izdevniecību Pētergailis.
Pētergailis ir pašaizliedzīga izdevniecība, kas izdod čehu literatūru, pateicoties tās vadītājai Ingunai Cepītei, kura Čehiju ir iemīlējusi tāpat kā es. Paldies viņai, ka viņa bija ar mieru sadarboties, kad piedāvāju savus pakalpojumus. Droši vien ir grūti, jo mazas nācijas literatūrai – čehu gan ir desmit miljoni, tomēr paši sevi uzskata par mazu nāciju – ir sarežģīti iespiesties pasaules literatūras tirgū.
Viktorijes Hanišovas romānam Sēņotāja vismaz Latvijā, šķiet, izdevās piesaistīt palielu uzmanību.
Nuja. Tur problemātika ir smaga un nepatīkama, bet acīmredzot latviešiem zināmā mērā patīk tieši sēņošanas aspekts. Tas ir labi aprakstīts. Tulkojot, protams, arī bija problēmas.
Viktorije Hanišova. Sēņotāja. Pētergailis. 2023
Vai jūs piedāvājat savas idejas vai tas notiek abpusēji?
Agrāk grāmatas nebija pieejamas PDF formātā. Kad pats braukāju uz Čehiju, sapirku kaudzēm grāmatu. Tagad, vēl pirms grāmata ir iznākusi Čehijā, piesūta aģenti. Čehu rakstnieku ir pāri simtam, vai visus darbus ir vērts izdot – nezinu. Mani, piemēram, īpaši neinteresē detektīvi un zinātniskā fantastika. Ar humoru arī ir visādi. Grāmatai ir jābūt vērtībai. Ir jābūt labam stāstam. Labie stāsti lielākoties ir diezgan traģiski.
Jakubas Katalpas romāns Vācieši pieskaras sarežģītām vēstures tēmām un traumām. Arī šis tulkojums savā laikā bija nominēts LALIGABA.
Jā, čehiem pēdējā laikā tā ir tēma, par kuru viņi daudz runā.
Kādi ir čehu vēstures sāpīgākie jautājumi?
Vāciešu deportācija no Čehoslovākijas pēc Otrā pasaules kara. Būtībā – viena nācija tika padzīta. Es saprotu visu to situāciju. Vācu minoritāte Čehijā bija samērā liela jau kopš Kārļa IV laika. Kārlis IV uzaicināja vāciešus uz Čehijas pierobežu, lai tā atdzīvotos un padarītu to saimnieciski nozīmīgu. Tā vācieši tur laimīgi dzīvoja, turpat dzīvoja arī čehi, kamēr Eiropā neparādījās nacionālas vēsmas. Beigās viņus visus patrieca, par spīti tam, ka viņi no sākuma bija bijuši Čehijas Republikai lojāli. Deportāciju laikā gāja visādi. Īpaši pašā sākumā, kad Čehoslovākija 1945. gadā tika atbrīvota. Visi, kas varēja, klupa vāciešiem virsū. Gāja traki – bija slaktiņi un grautiņi. Vācieši, protams, paši bija vainīgi. Viņi savu Hitleru ļoti mīlēja un, ko gribēja, to dabūja – izpostītu Vāciju un minoritāšu padzīšanu gan no Polijas, gan no Čehoslovākijas. Ņemot vērā pašreizējo situāciju, viss ir ļoti bēdīgi un neparedzami uz priekšu. Čehijā ir dažāda attieksme – vieni uzskata, ka vācieši to bija pelnījuši, otri – ka ne jau visi. Tādi tie laiki bija, un tā tas notiek.
Visbeidzot jautājums par Šveiku, bez kura jau nu nevar. Vai Hašeka literārais tēls šodien ir pamatā tūristu māneklis, vai pašiem čehiem viņš ir nozīmīgs savā nacionālajā mitoloģijā?
Te man jāsaka, ka, pateicoties Šveikam, čehu literatūra turas, jo, kā tiek runāts par čehu literatūru, pirmais ir Šveiks (pilnais nosaukums – Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā – U. A.). Tā ir vīriešu literatūra. Tur sieviešu faktiski nav. Zināmā mērā Hašeka romāns ir čehu vīriešu rakstura attēlojums. Čehu raksturā kaut kas no Šveika, protams, ir. Kādas nianses vienmēr var atrast. No otras puses – Šveiks mani vienmēr ir garlaikojis, es nekad neesmu spējis oriģinālu izlasīt līdz galam. Visi tie joki, tie man drusku tā... Šveiks ir šausmīgi sarežģīts, pilns ar ģermānismiem un ungāriskumiem. To vispār nav iespējams īsti adekvāti iztulkot. Anna Bauga diezgan gludi visu bija nolīdzinājusi. Kad Viniferds Kraučis uztaisīja tā, kā tam vajadzētu būt, tad latviešu lasītājam tas vairs nemaz negāja pie sirds. Pašā Čehijā? Nezinu, vai viņi paši piemin to Šveiku, – kā kurš.
Lasīju, ka jūs esat arī dārznieks un jums ļoti patīk puķes.
Nuja, galu galā esmu lauku puika. Es savulaik pie Saktas tirgojos ar asterēm. Strādājot zinātnē, algas nekādas lielās nebija. Sāku strādāt par 70 rubļiem, pēc tam alga uzauga līdz 150 rubļiem. Arī tā nebija nekāda dižā nauda, tāpēc visi mēģināja piepelnīties. Gandrīz katram bija dārziņš, man arī. Es arī ziemā pāris gadu esmu strādājis Botāniskajā dārzā par dežurantu, taisīju vaļā un ciet siltumnīcu logus, lai puķēm uzturētu temperatūru. Tad man ienāca prātā, ka vajadzētu izaudzēt asteres un patirgot pie Saktas. Par to naudu nopirku pirmo putekļu sūcēju. Jūs domājat, ka tirgošanās ir viegla lieta?
Nepavisam.
Ir jau patīkami, kad atnāk aktieris Jānis Skanis un nopērk no jums asteres.
JĀNIS KRASTIŅŠ (1950), TULKOTĀJS UN ĶĪMIĶIS
- 1973. gadā beidzis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti, ieguvis Tehnisko zinātņu kandidāta grādu, kas vēlāk nostrificēts kā inženierzinātņu doktora grāds (Dr. sc. ing.)
- Līdz 2016. gada 31. decembrim strādājis Čehijas vēstniecībā Rīgā, veicis tulka pienākumus latviešu un čehu politiķu vizīšu laikā
- Kopš 1987. gada tulko daiļliteratūru no čehu un slovāku valodas
- Nominēts 2014. gada Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Labākais tulkojums par Josefa Škvorecka grāmatas Cilvēka dvēseles inženiera stāsts tulkojumu no čehu valodas, 2021. gadā – par Jakubas Katalpas romāna Vācieši tulkojumu, 2024. gadā – par Viktorijes Hanišovas romāna Sēņotāja tulkojumu
- Tulkojis Jaroslava Hašeka, Mihala Vīvega, Jiržīja Kratohvila, Vāclava Havela un citu autoru darbus
- 2015. gadā par nozīmīgu ieguldījumu čehu literatūras tulkošanā latviešu valodā un tās atpazīstamības veicināšanā Latvijā saņēmis balvu Gratias agit, ko ik gadu pasniedz Čehijas Ārlietu ministrija par valsts vārda popularizēšanu ārvalstīs