Ceturtdien, 5. martā, Rīgas kinoteātrī Forum Cinemas notika režisores un scenāristes Alises Zariņas otrās spēlfilmas Nospiedumi/Flesh, Blood, Even a Heart nacionālā pirmizrāde. Svētdien, 1. martā, Nospiedumi tika novērtēti ar kinobalvu Lielais Kristaps trijās kategorijās: Leonarda Ķestere un Gatis Maliks atzīti par labākajiem otrā plāna aktieriem, Armands Začs – par labāko montāžas režisoru.
Drāma Nospiedumi stāsta par Līvu, kuras dzīvē pēkšņi atgriežas tēvs – nerealizējies kā mākslinieks, bet pārliecinoši realizējies kā alkoholiķis. Jaunās sievietes pašapziņa, romantiskās attiecības un dvēseles miers tiek stipri satricināts. "Sākumā meklēju nedaudz vecāku aktrisi, un Ieva Segliņa nebija manā redzeslaukā, taču man viņu ieteica, mēs satikāmies, un kļuva skaidrs, ka viņa ir īstā. Ievai ir izteiksmīga seja ar brīnišķīgu mikromīmiku. Viens no lielākajiem komplimentiem, ko filma ir saņēmusi, ir tieši par viņas darbu. Ārkārtīgi reti sanāk strādāt ar izcilu aktieri, kurš nav pārfilmēts un nav teātra sabojāts," par Dailes teātra aktrises Ievas Segliņas veikumu ir sacījusi režisore Alise Zariņa.
Intervijā KDi galvenās varones Līvas atveidotāja Ieva Segliņa atklāj, kāpēc viņai šis ir ļoti personisks darbs.
"Ieva Segliņa ir satriecoša!" Kā uztverat šo kinokritikas vietnē Rogerebert.com sastopamo komplimentu?
Brīnišķīgi! Tagad to var izmantot filmas reklāmas materiālos. (Smejas.) Esmu priecīga, jo šis darbs man ir bijis ļoti svarīgs. Teātrī viss notiek šeit un tagad – mēs strādājam, piedzīvojam pirmizrādi un uzreiz redzam reakciju –, bet kino ir jāgaida vairāki gadi gan skatītājiem, gan mums pašiem. Kad noskatījos filmu Nospiedumi Tallinas kinofestivālā Melnās naktis, es piedzīvoju dīvainu sajūtu, jo aptvēru, cik daudz kas ir mainījies manī un manā dzīvē un ka es pavisam citādi skatos uz šo tēmu. Es biju satraukusies par to, ka ieraudzīšu pārāk daudz sevis un smaguma, ko filmēšanas laikā nesu savā personīgajā dzīvē, bet pēc pirmajām desmit minūtēm atslēdzos un sapratu, ka šajā Ievas Segliņas un Alises Zariņas mijiedarbībā ir radies pilnīgi cits cilvēks.
Kā ir skatīties uz sevi ekrānā?
Nezinu nevienu aktieri, kuram patiktu skatīties uz sevi ekrānā un darīt to atkārtoti. Es to esmu darījusi kļūdu labojuma dēļ, lai nākamreiz tās nepieļautu, jo mana kinopieredze nav tik liela – filmēšanās man ir jauns un aizraujošs lauks, kura priekšā es stāvu. Pilns nezināmā.
Es biju satraukusies par to, ka filmā ieraudzīšu pārāk daudz sevis un smaguma, ko filmēšanas laikā nesu savā personīgajā dzīvē, bet pēc pirmajām desmit minūtēm atslēdzos un sapratu, ka šajā Ievas Segliņas un Alises Zariņas mijiedarbībā ir radies pilnīgi cits cilvēks.
Es pajautāju mākslīgajam intelektam, kāpēc jūs filmējaties tik maz. Tas atbildēja: "Viņa nevis maz filmējas kino, bet daudz strādā teātrī."
Es patiešām daudz un smagi strādāju teātrī. Nesūkstos par to, ka man iepriekš nav bijis daudz kino lomu. Esmu laimīga, ka tagad ir pienācis šis brīdis, jo tas varēja arī nepienākt. Paralēli Nospiedumu pirmizrādei man ir vēl divi brīnišķīgi latviešu projekti. Esmu ierauta kinopasaules virpulī, un tas ir tik interesanti tieši tāpēc, ka tā nav mana ikdiena. Tas ir kaut kas vēl neatklāts, kas piedāvā iespēju jaunradīt un ieraudzīt sevi no jauna. Tas ir tik veselīgi un vienlaikus ir tik jauki sailgoties pēc teātra. Vakar pēc ilgāka filmēšanas perioda es spēlēju izrādē Meistars un Margarita un sajutu tās patīkamās trīsas, kas man patīk un kas man ir nepieciešamas. Man ir bail no garlaicības un rutīnas profesijā, tāpēc esmu pateicīga liktenim par visu, kas ar mani notiek.
"Režisore Alise Zariņa mani nelauza un ļāva būt tādai, kāda esmu, taču pielika klāt vieglumu un lūdza iekšēji pasmaidīt. Tas radīja efektu, ka uz ekrāna nav Ieva, bet ir Līva," filmas Nospiedumi tapšanas procesu raksturo Ieva Segliņa. Publicitātes foto
Vai jums ir bijusi iespēja kaut kur apgūt kinospecifiku?
Kinoaktieru meistarības tehniku atklāju praksē. Redzot, ka tagad daudz filmējos un nedaudz pierodu pie kinospēles manieres, Juris Žagars man atgādināja: uz skatuves vajag riktīgi vairāk. Riktīgi vairāk! Tā tas ir, bet kino ir tā lieliskā iespēja, ka tu vienkārši vari būt un domāt un ka tev nevienam neko nav jāpalīdz saprast. Savukārt uz skatuves ir jābūt un jādomā izkāpināti, iespējams, ka brīžiem pat neorganiski savam ķermenim.
Ne visiem teātrī rūdītiem aktieriem izdodas nonākt pie secinājuma, ka kino mazāk ir vairāk.
Šī izpratne man ir nākusi no ārzemju projektiem. Pat ja tu spēlē nelielas lomas, tu vēro procesu, skaties uz sevi "pleibekā" un izdari secinājumus. Šī mācīšanās joprojām turpinās.
Kurš no šiem projektiem ir bijis jūsu lielākais skolotājs?
Psiholoģiskais trilleris ar šausmu elementiem Welcome to Mercy (2018). Tā bija mana pirmā apjausma par to, ka kino var būt tik aizraujošs piedzīvojums, tomēr man šķiet, ka tieši šobrīd notiek vissvarīgākās lietas. Viena no tām ir Lailas Pakalniņas filma Čuksti pagrabā. Tā ir melnbalta pasaule bez vārdiem, kurā visu izšķir tieši šī domāšanas intensitāte kadrā – kā ar skatienu un sajūtām izstāstīt stāstu un atklāt varoņa būtību. Savukārt otra ir Staņislava Tokalova un Teodoras Markovas daudzsēriju filma Pēdējā šķiršanās. Tajā spēlēju sievieti, kura ir pavisam citāda nekā es – dzīvesprieka pārņemta, provokatīva un nedaudz lidojoša mākoņos, viņa grib svinēt dzīvi.
Vai jūs varētu nedaudz vairāk pastāstīt par šiem projektiem?
Daudzsēriju filmas Pēdējā šķiršanās darbība risinās 1988. gadā – laikā pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Tās centrā ir Inese un Miķelis. Manai varonei nomirst māte, un pārim grib atņemt dzīvokli. Lai tas nenotiktu Inesei rodas ideja – viņi nolemj šķirties. Taču ne pa īstam, bet to, ka tas nav pa īstam, zina tikai viņi abi. Iegūstot šo mākslīgo brīvību, rodas jautājums: ko cilvēks dara ar šo sajūtu un apstākļiem, kuros viņš nokļūst? Ko tu dari ar savu brīvību? Cik liela ir tava atbildība par to? Manuprāt, tas labi sasaucas ar valsts likteni un to, ko mēs darām kā sabiedrība. Vai brīvība ir pašsaprotama? Vai tomēr ir jākopj savs lauks un sava teritorija? Visupirms ir jākopj savas domas un prāts, lai mēs spētu piedalīties kopīgā brīvības uzturēšanā.
Par ko ir Lailas Pakalniņas filma Čuksti pagrabā?
Šī filma ir faktos balstīts stāsts, bet tas nav biogrāfisks vai vēsturisks darbs. To ir iedvesmojuši patiesi notikumi holokausta laikā Liepājā, kur Anna un Roberts pagrabā slēpa ebrejus. Līdzās šai vispārējai traģēdijai risinās viņu personiskā drāma. Tas būs īsts autorkino, īsts mākslas darbs.
Vai jūs kā aktrise, kura savā ikdienā ir pieradusi strādāt ar vārdu, nenonākat strupceļā?
Ka man nav jārunā? Es esmu laimīga! Man patīk klusēt. Darbā ar Alisi Zariņu es aptvēru, ka man patīk filmēties ainās, kurās man vienkārši ir jābūt un jāreaģē. Es sāku domāt, ka man gribētos piedalīties izrādē, kurā man nav jārunā un kurā būtu citi izteiksmes veidi. Kad mani uzrunāja Laila Pakalniņa, es sapratu: vajag tikai sūtīt domas kosmosā, un tev tiks dota iespēja!
Filmas Nospiedumi pieteikumā ir rakstīts, ka starp galvenās varones un jūsu dzīvi var vilkt zināmas paralēles. Vai tas palīdz darbā vai traucē?
Tas nozīmē, ka saprotu savu varoni, spēju just līdzi un būt empātiska pret viņu. Mēs ar Alisi atklāti dalījāmies sajūtās, un, iespējams, tas pat nedaudz ietekmēja scenāriju. Tagad skatoties filmu, secinu, ka vairs neesmu tajā emocionālajā punktā. Filmēšanas laikā manā dzīvē notika tas pats, kas ar manu varoni. Man nomira tēvs, kā es saku, tā bija mērķtiecīga pašiznīcināšanās ar alkohola palīdzību. Man bija bail, ka uz ekrāna ieraudzīšu savu personīgo traģēdiju, jo tobrīd sajūtas bija ārkārtīgi intensīvas un sāpīgas, tomēr Alise veda mani cauri filmēšanas procesam ar viņai raksturīgo humoru un ironiju.
Īstenībā tas bija glābiņš, kas man ļāva aiziet prom no sevis un saprast, ka ir normāli būt dusmīgai, kā bija rakstīts vienā recenzijā. Ir normāli pasmaidīt. Tobrīd es nespēju pasmaidīt par šīm meitas un tēta attiecībām, bet tagad varu, iespējams, tieši tāpēc, ka izgāju tam cauri ne tikai savā, bet arī Līvas dzīvē.
Divkārša deva.
Lasot Alises scenāriju, es domāju: "Ak Dievs, kā viņa zina par mani?! Tas ir mans stāsts!" Diemžēl laika gaitā sapratu, ka tas nav mans stāsts, bet manas paaudzes stāsts. Man bija skumji apzināties, cik daudzi tam ir gājuši cauri, bet tas deva man drosmi iziet tam cauri uz ekrāna, lai arī citi ieraudzītu, ka viņi nav vieni. Pirms tam man pašai bija šķitis, ka esmu viena, jo es savu traģēdiju un attiecības ar tēti turēju sevī. Es pat viņam neko neteicu. Es vienkārši cietu un klusēju. Tas bija iznīcinoši. Šobrīd, tiekoties ar jums un sniedzot interviju, apzinos, ka man vairs nav bail runāt. Tas ir atbrīvojoši un terapeitiski.
Kā notika darbs ar Alisi Zariņu?
Vairāki režisori man ir teikuši – pat ja es neko nespēlēju, manā sejā ir drāma, manā sejā ir Brands. Alise mani nelauza un ļāva būt tādai, kāda esmu, taču pielika klāt vieglumu un lūdza iekšēji pasmaidīt. Tas radīja efektu, ka uz ekrāna nav Ieva, bet ir Līva. Alise spēj uz nopietnām lietām paskatīties ar vieglumu un smaidu. Viņa ir ļoti jūtīga pret pasauli un visu, kas tajā notiek. Alise nekad nav vienaldzīga. Viņa vēlas par to runāt, taču dara to tā, lai skatītājs gribētu skatīties. Alise nelasa morāli un nemāca, kā dzīvot, bet dod iespēju paraudzīties uz sāpēm caur gaišumu.
Alise Zariņa ir teikusi, ka šis nav tikai stāsts par meitas un tēta attiecībām, bet arī par vispārīgākām tēmām. Vai jūs par to domājāt filmējoties? Vai jūs to nolasījāt?
Es to nolasīju, bet atzīšos, ka toreiz es to nesapratu, taču šodien es to saprotu pat pārāk labi, jo vasarā nomira mana mamma un pirms tam mēs veselu mēnesi dzīvojām slimnīcā, kurā daudz kas bija uz absurda robežas. Skatoties filmu, manī viss vārījās iekšā no ārstniecības iestādes ainām, tāpēc ka tā ir patiesība. Es sev uzdevu jautājumu: vai tiešām cilvēcību var nopirkt tikai par naudu? Vai naudā ir vaina? Vai naudas trūkums padara tevi vienaldzīgu pret tavu darbu?
Zinu, ka Alisei ir prātā dokumentāla filma par šo tēmu. Es viņai esmu teikusi, ka esmu gatava dalīties savā pieredzē. Man šķiet, ka par to ir jārunā. Es nemitīgi prātoju: kāpēc tas tā ir? Vai tas ir padomju mantojums? Kaut kas cits? Vēl neesmu nonākusi pie skaidras atbildes, jo joprojām atrodos sēru procesā un nevaru uz to paskatīties ar vēsu prātu. Es diendienā biju kopā ar mammu. Māsiņas mainījās. Redzēju, ka gados jaunākās ienāk ar pilnīgi citu interesi. Vai sistēma ir tā, kas laika gaitā tevi notrulina? Varbūt cilvēks nav īstajā vietā, bet tad mums pārāk daudz cilvēku nav īstajā vietā, tāpēc ir jādomā un jārunā par to, kā motivēt un mācīt līdzjūtību, kas ir viens no svarīgākajiem šī darba instrumentiem. Kaut vai tehniski – kaut vai izrādi to tehniski! Skaidrs, ka katram ir sava personīgā dzīve un rūpes, bet, ja tev blakus mirst mamma, tu kļūsti neiecietīgs pret vienaldzību. Tu esi gatavs iet, kliegt un ārdīties, kas arī notika.
Man ir žēl, ka mums tas bija jāpieredz, bet pēc tam mēs nonācām Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā, kurā valdīja absolūta cilvēcība un ieinteresētība. Es jautāju vadītājai: kā jūs to panākat? Viņa atbildēja, ka pie tā tiek strādāts – gan izvēloties personālu, gan veicinot godprātīga darba darīšanu, apzinoties tā specifiku un pacientu un viņu tuvinieku emocionālo un fizisko stāvokli.
Filma Nospiedumi uzrunā skatītāju dažādos līmeņos.
Jā, es pati pirms diviem gadiem būtu saslēgusies ar meitas un tēta attiecību līniju. Šobrīd mani uzrunā kaut kas pilnīgi cits. Arī Gata Malika varoņa pieredze varētu būt aktuāla.
Šķirtās ģimenes.
Bērns dzīvo prom no mājām, precīzāk sakot, prom no tevis, jo tu neesi mājās. Tā dzīvo daudzi, bet man šķiet, ka ir skaisti, ka filma nedod gatavu recepti, kā no tā visa tikt ārā. Filma ļauj ieraudzīt sevi un iedrošina aiziet pie kāda parunāt par tevi satraucošo tēmu vai vismaz godīgi pateikt sev pašam: es arī tā jūtos!
Vai – es neesmu viens.
Jā. Tas ir ārkārtīgi dziedinoši apzināties, ka neesi viens. Vismaz man tā bija, jo es biju koncentrējusies uz savu traumu un savām sāpēm, bet mammas mirst visiem. Es eju cauri savam stāstam, bet doma, ka dzīvē tā notiek un ka neesi viens šajās sajūtās, ir nepieciešama.
Kas bija tas šķērslis, kas neļāva jums runāt par savām un tēta attiecībām?
Bailes. Beigās tās bija bailes no jebkādas iesaistes, jo tā bija milzīga cīņa – saprast un pieņemt to, ka tu nespēj palīdzēt cilvēkam, kurš sev negrib palīdzēt ne mirkli. Tās bija bailes, ka aizvainošu viņu, daloties savās sāpēs, – ja pateikšu, kā es jūtos un kā viņš ar savu rīcību man nodara pāri. Tāpēc klusēju. Baidījos runāt ne tikai ar viņu, bet arī ar citiem līdzcilvēkiem. Es izjutu kaunu. Kaunu par ko? Par to, ka mans tētis nav tāds, kādu es viņu vienmēr biju iztēlojusies un vēlējusies. Šī ir svarīga tēma, un ne tikai mana.
Galu galā tu secini: mans tētis ir tāds, kāds viņš ir. Tu pieņem to un nemēģini viņu mainīt, jo viņš nevēlas mainīties. Viņš negrib tavu palīdzību – ja viņš gribētu, viņš tai ļautos. Tavs ceļš ir viens, bet tēta ceļš ir pavisam cits. Tas tā vienkārši ir, tāpēc ir bezjēdzīgi par to ciest, raudāt un kliegt, jo tas neko nemainīs. Tiklīdz tu to pieņem, kļūst daudz vieglāk. Tētis bija labs cilvēks – viņš nebija ne dusmīgs, ne ļauns. Viņš vienkārši katru dienu dzēra, kas bija bezgala sāpīgi. Man bija bail viņam zvanīt, jo pēc pirmajiem diviem vārdiem es jau zināju, kādā stāvoklī viņš ir. Viņa dzīve savā ziņā bija traģēdija.
Analizējot visu, es saprotu, ka viņš nemācēja par sevi parūpēties. Viņš visu mūžu bija dzīvojis kopā ar saviem vecākiem un pēc tam ar savu ģimeni. Kad mamma izlēma parūpēties par mums un aizvest prom, lai dotu izglītību un pašu labāko, viņš palika viens. Viņš palika pilnīgi bezspēcīgs. Tagad es domāju par savu kā vecāka atbildību pret savu bērnu. Kā palīdzēt viņam izaugt patstāvīgam, drošam un pārliecinātam par sevi? Kā iemācīt viņam rūpēties par sevi un rūpēties par citiem? Tas ir tik sarežģīti, bet es par to domāju.
Man šķiet, ka mana paaudze par to domā daudz un runā skaļi, ko nedarīja manu vecāku paaudze. Viņiem bija darbs un pienākumi, kas bija jāveic, bet bērni tikmēr dzīvoja savā vaļā. Es septiņos gados skraidīju pa tādiem mežiem, ka, ja es tagad palaistu savu dēlu pa tiem, man vaicātu: "Māte, ko jūs darāt?!" Taču tobrīd tas šķita normāli. Tā mēs dzīvojām un, kā daudziem patīk teikt, izdzīvojām. Ar šausmām atceroties visu to, kur mēs gājām un ko darījām, tagad sargājam savus bērnus varbūt par daudz. Tomēr mēs par to runājam un mēģinām saprast, kurš ceļš būtu labākais.
Vairāk satraucāmies par saplēstām biksēm nekā nobrāztiem ceļiem.
Un likām netīras ceļmallapas uz svaigām brūcēm.
Vai jums nav pārmetums vecākiem, ka viņi nedomāja par jums tikpat daudz, cik jūs par savu bērnu?
Man ir bijušas šīs sajūtas, bet, ziniet, pasaule ir dīvaina vieta, kad vecāku vairs nav. Kad aizgāja mamma, es tā pa īstam palaidu vaļā tēti. Es vairs nejutu aizvainojumu vai dusmas pret viņu. Mācoties no šīs situācijas, tagad ir interesanti, sāpīgi interesanti un neizbēgami šķetināt mammas stāstu un ieraudzīt viņu citādi – nevis kā mammu, bet kā sievieti ar savu dzīvi un kā šī dzīve ir ietekmējusi mani.
Visas šīs domas šobrīd ir aktīvā stadijā. Es jūtos, it kā karātos gaisā un būtu pārtrūkuši visi striķi, ar kuriem esmu bijusi piesieta. Man tagad ir jāatrod ceļš, kā būt pašai. Esmu sapratusi, ka esmu bijis liels bērns. Mamma ir daudz rūpējusies par mani un palīdzējusi pat šajā vecumā. Daudz ko darījusi manā vietā un sargājusi no visa. Viņa mēdza teikt, ka esmu emocionāla, tāpēc man ne par ko nav jāuztraucas: "Tu par šo nedomā. Es par to parūpēšos. Viss būs labi." Mamma mani sargāja līdz pat pēdējai dienai. Šobrīd ir sajūta – tagad es pati. Man ir jāatrod veids, kā piezemēties. Ir pienācis laiks nostāties uz savām kājām.