Ar programmu Bezgalīgi mirdzošss ceļš. Marks Buškovs, Sinfonietta Rīga un Normunds Šnē, kas jau ir izskanējusi Ventspilī 21. maijā un skanēs Rīgā 22. maijā un Rēzeknē 23. maijā, kamerorķestris Sinfonietta Rīga noslēgs savu 20. sezonu. Pēdējo reizi mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta statusā orķestri vadīs tā dibinātājs – izcilais obojists un diriģents Normunds Šnē. Programmā piedalīsies virtuozais beļģu vijolnieks Marks Buškovs.
Normunds Šnē ir viens no tiem tālredzīgajiem māksliniekiem, kuri par savu misiju uzskata jaunu darbu iniciēšanu, savu laikabiedru mūzikas un šeit vēl nedzirdētu XX un XXI gadsimta autoru meistardarbu atskaņošanu. To viņš ir apliecinājis ar visiem paša iniciētajiem kolektīviem – ansambli Rīgas kamermūziķi, Rīgas Festivāla orķestri un valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga. Normunda Šnē gaume un principi ir jūtami arī šajā atvadu programmā, kurā viņa vadībā pirmatskaņojumu piedzīvos Krista Auznieka opuss Bezgalīgi mirdzošs ceļš. Marks Buškovs spēlēs solo Pētera Vaska fantāzijā Vox amoris vijolei un stīginstrumentiem. Romantiski emocionālu vērienu koncertam piešķirs Franča Šūberta Devītā jeb Lielā simfonija.
Šis notikums ir svarīgas ēras noslēgums (par nākamo Sinfonietta Rīga māksliniecisko līderi ir izraudzīts igauņu maestro Olari Eltss), taču Normunda Šnē dzīve mūzikā turpināsies, jau tuvākajā nākotnē viņš satiksies ar Sinfonietta Rīga daudzos neparastos projektos. Par to visu Normunds Šnē stāsta intervijā KDi.
Atšķirībā no daudziem citiem izpildītājmāksliniekiem diriģents var būt uz skatuves līdz ļoti cienījamam vecumam un ilgus gadus vadīt orķestri kā, piemēram, Zubins Meta, Herberts fon Karajans un Vladimirs Fedosejevs. Kāpēc izlēmi atstāt paša izloloto orķestri?
Tā bija vienreizēja iespēja mūžā radīt šādu orķestri. Tas bija tiešām sen lolots sapnis, jo man šķita, ka Latvijas mūzikas un kultūras videi bija svarīgi izveidot tādu orķestri, kas paplašina robežas. Turklāt nevis tikai kā koncepcijā ierakstīti punkti, bet reāli dzīvē visu laiku, nepārtraukti. Tas ir princips, pie kura esam centušies turēties.
No vienas puses, divdesmit gadu ir ļoti ilgs laiks. No otras puses, tie paiet ļoti ātri. Man patīk uz lietām un parādībām skatīties bez rozā brillēm. Es gribēju saprast, kurā brīdī mans darbs ir izdarīts, kad ir jānāk kādam citam un kad tas būtu vajadzīgs orķestrim, jo nekas nevar turpināties mūžīgi.
Ja šie divi vārdi – Sinfonietta Rīga un Normunds Šnē – salīp kopā pārāk cieši, kā salīmēti ar superlīmi, tas vairs nav īsti lāgā. Man šķiet, ka tagad ir īstais brīdis. Ne tikai tāpēc, ka skaitlis ir apaļš – orķestra pastāvēšanas divdesmit gadi –, bet arī tāpēc, ka esmu ar orķestri izdarījis gandrīz visu, ko vēlējos. Ja man tagad jāsāk mākslīgi gudrot, ko darīt tālāk, tas nozīmē, ka laikam mūsu kopīgā darba laiks ir beidzies un ir jādod vieta citam, kurš varbūt pavērsīs darbu citā virzienā, meklēs citus akcentus un veidus, kā strādāt ar auditoriju, mūziķiem un mūziku un kā veidot programmas.
Mūzikas vēsture diezgan bieži atgādina: ja izveidojas gandrīz vai diriģenta kā spēcīga līdera impērija, orķestrim pēc tam ir grūti atrast savu ceļu un tikt uz nākamā pakāpiena. Berlīnes filharmoniķi pēc Karajana, Oslo filharmonijas orķestris pēc Marisa Jansona, Izraēlas filharmonijas orķestris pēc Zubina Metas.... Kad ievērojams diriģents pēc ilga laika atstāj savu amatu, pat ļoti labs kolektīvs ir apjucis un neziņā par to, kas notiks un kādā virzienā dosies tālāk. Ir arī problēma izvēlēties, kurš būs pēctecis un vai viņš turpinās iesākto vai gluži otrādi – meklēs ceļu citā virzienā. Manuprāt, orķestrim Sinfonietta Rīga šis ir labs brīdis pārmaiņām.
Var arī palūkoties uz to no otras puses – vai, pieņemot tik kardinālu lēmumu pēc intensīvajiem darba gadiem ar Sinfonietta Rīga un pirms tam ar projektu orķestri Rīgas kamermūziķi, tu pats nejūties apmulsis un apjucis?
Protams, sajūta ir dīvaina. Pagājušie trīsdesmit pieci gadi ir bijuši pārpilni ar adrenalīnu. Ar Rīgas kamermūziķiem sākām 1987. gadā, mūsu pirmais koncerts notika 1989. gadā, un turpinājām strādāt līdz Sinfonietta Rīga dibināšanai. Taču es netaisos sēdēt mājās, skatīties futbolu un sūkt aliņu pie televizora.
Ko darīsi tālāk?
Pirmkārt, vēlos vairāk būt kopā ar saviem bērniem – abām meitām un dēlu. Viņi ir ļoti aktīvi, grib izpētīt šo pasauli, un es gribu viņus atbalstīt un viņiem palīdzēt, cik vien tas ir iespējams. Viņi tagad ir tajā vecumā – trīspadsmit, desmit un sešarpus gadi –, kad ir nepieciešams ļaut iepazīt pasauli. Ne tikai Rīgu un Latviju, bet vispār dzīvi kā tādu. Viņus tas interesē, un viņiem vajag tik daudz ko izmēģināt. Tāpēc gribu būt ar viņiem kopā un palīdzēt neuzkāpt uz kāda grābekļa, ja tas ir iespējams. Ko nozīmē audzināt bērnus? Viņi paši aug, bet var būt viņiem līdzās un pievērst uzmanību vienai vai otrai lietai.
Otrkārt, mana dzīvesbiedre čelliste Guna Šnē patlaban ir savos labākajos mūziķes gados. Viņa daudz spēlē, un es gribu Gunu atbalstīt, lai viņa varētu īstenot savus sapņus un idejas. Treškārt, es gribu aiziet no nepārtrauktās atbildības par orķestri. Tas, ka es biju tik ļoti ar visu saistīts un visā iesaistīts līdz pēdējam sīkumam, no sākuma, protams, bija vajadzīgs, bet šī atbildība atstāj pēdas uz psihi. Spiediens bija sasniedzis tādu līmeni, ka to vajadzēja samazināt.
Man joprojām ļoti patīk mūzika un ir daudz ideju, ko es vēlētos izdarīt vai nu ar nelielu, vai ar lielu orķestri. Ja kādam Latvijas vai citas valsts kolektīvam tas būs interesanti, es būšu atsaucīgs. Negribu teikt, ka uzreiz diriģēšu visu, ko man piedāvās, bet to, kas mani pašu interesē, un apstākļos, kuros varu būt noderīgs mūziķiem un varam panākt labu rezultātu, esmu gatavs darīt. Mans kalendārs ir jau diezgan piepildīts ar sarkanu tinti.
Ceru, ka man būs vairāk laika nodarboties ar skaņu ierakstiem un to producēšanu. Mani šis process ļoti interesē, jo neviens ieraksts nav līdzīgs iepriekšējam un es vienmēr uzzinu kaut ko jaunu. Kaut gan man jau ir liela, ilggadēja pieredze, negribas, lai tā kļūtu par barikādi. Gribas tai pārkāpt pāri, lai saglabājas interese par eksperimentiem, jo tehniskās iespējas ir neizsmeļamas. Tikko Rīgas Kongresu namā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri ierakstījām Deviņpadsmito un Divdesmit pirmo Jāņa Ivanova simfoniju. Starp citu, Kongresu nams ir normāla vieta simfoniskajiem ierakstiem.
Vai atšķirībā no skaņu režisora, kurš sēž radio studijā, izmēģini ļoti dažādas ierakstu vides? Kur vislabāk patīk, un kur tas ir vissarežģītāk?
Turpinot sarunu par simfonijām, varu teikt, ka Lielā ģilde simfoniskā orķestra ierakstiem ir mazliet par mazu. Veikt ierakstus Liepājas koncertzālē Lielais dzintars man nepatīk, taču tas ir tikai mans viedoklis. Sv. Jāņa baznīcā veikt ierakstus ir grūti, bet noteiktā repertuārā to ir vērts darīt. Tas zīmogs, ko ierakstam uzliek telpa, paliek, un to nevar izmainīt. Sienas, atmosfēra iespaido to, kā veidojas virstoņi un kā skan instrumenta tembrs, tāpēc vietas izvēle ir svarīga. Ir svarīgi, lai telpa nav disonansē ar mūziku, kura tur tiek spēlēta un ierakstīta. Es vienmēr par to daudz diskutēju ar izpildītājiem un izdevējiem. Bieži pastāvu uz savu, ka mums ir vajadzīga šī telpa, lai arī tas varbūt maksā dārgāk.
Kuras ierakstu telpas tev patīk?
Mana zāle ir Latgales vēstniecība Gors Rēzeknē, simfoniskajam orķestrim tā ir vislabākā. Man patīk Rīgas Kongresu nams, ja runa ir par simfonisko mūziku, kurai ir liels tilpums un kurā skaņas nebrūk cita citai virsū. Noteiktam repertuāram ir piemērota Sv. Jāņa baznīca un Reformātu baznīca. Neparasta vieta ir Sesavas baznīca, bet tā nav domāta orķestrim. Tā ir lieliska stīgu kvartetam un solobalsij ar pavisam nelielu sastāvu. It kā lauku baznīca, bet tā nav maza, un tur ir sudrabs skaņā. Pat nezinu, kā to aprakstīt. Katrā tā nav, jo daudzas lauku baznīcas ir mazas. Ierakstam ir vajadzīgs plašums, lai skaņai ir, kur lidot. Šodien daudz ko var izdarīt mākslīgi, bet tomēr ir labi, ja ieraksta kvalitāte ir dabiska jau no skaņas dzimšanas brīža.
Kad tevi atkal redzēsim pie diriģenta pults?
Pavisam drīz kopā ar Jāni Šipkēvicu, mūziķu grupu un Sinfonietta Rīga Liepājas Lielajā dzintarā 13. jūnijā, Dzintaru koncertzālē 18. jūnijā un koncertzālē Cēsis 22. augustā. Tā būs mazliet paplašināta programma Simfoniskā gaismā, kuru izpildījām pagājušajā gadā. Tā izdevās tik lieliska, ka nolēmām to atskaņot vēlreiz. Mūsu kopābūšana bija neaizmirstama un sirsnīga. Jānim piemīt ne tikai profesionalitāte, bet arī sirds dziļums un patiesums, kāds nebūt nav visiem. Šajā programmā viņš dzied, spēlē un diriģē orķestri. Jānis nodiriģē uvertīru un pēc tam ķeras pie dziedāšanas.
Kopā ar Sinfonietta Rīga 3. jūlijā mums būs interesants projekts Italian Opera Meets Jazz festivālā Rīgas ritmi. Tā būs opermūzika džeza mērcītē, ļoti labi aranžēta. Muzicēsim kopā ar Nīderlandē dzīvojošo amerikāņu soprānu Kleronu Makfedenu un nīderlandiešu pianistu Maiku del Fero. Tad būs klāt septembris un jaunā sezona. Interesants projekts būs pasaules mūzikas festivālā Porta koncertzālē Cēsīs 6. novembrī ar Sinfonietta Rīga un Kubā dzimušo čellisti, dziedātāju un komponisti Anu Karlu Mazu – atskaņosim viņas simfonisko svītu Alamar.
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas otrajā pusē 2027. gada pavasarī diriģēšu programmu, kurā īpaši gribu izcelt Alberto Hinasteras Vijoļkoncertu ar Daniilu Bulajevu. Man šķiet, ka tas ir visgrūtākais vijoļkoncerts, kāds jelkad ir uzrakstīts.
2027. gada janvāra beigās Liepājā būs koncerts ar kanādiešu dziedātāju un komponistu Rūfusu Veinraitu. Viņam ir iedvesmojoša programma, kura skanēja arī Londonas Karaliskajā Alberta zālē festivālā BBC Proms. Mēs to atskaņosim ar Liepājas simfonisko orķestri.
Uz jautājumu par turpmāko sadarbību ar Sinfonietta Rīga tu kolorīti atbildēji: "Visi sānsoļi ir manējie."
Tā tagad iznāk, jo tā būs jaunā mūzika un neparasti projekti, arī džezs un ārtroks. Orķestris šajos gados ir jau pieradis pie tā, ka bieži mūsu programmas ir netradicionālas, ko citi nespēlē. Man reizēm bija jāpārliecina kolēģi, ka tas ir jādara, tas ir forši un to vajag. Lielākā daļa mūziķu bija priecīgi par mūsu darba režīmu un arvien jauniem izaicinājumiem. Tiem, kuri vēlas iet mierīgāku ceļu, tas reizēm ir grūti.
Man šķiet, ka orķestrim šie meklējumi ir vajadzīgi, it īpaši tāpēc, ka mēs spēlējam pārsvarā Rīgā. Ja spēlētu ļoti aprobētu, tradicionālu repertuāru, mēs nevienam sen vairs nebūtu vajadzīgi. Esam arī izveidojuši auditoriju, kura mums ar interesi seko šajos sānsoļos. Klausītājus interesē, ko mēs darām un kāds būs nākamais jaunais vārds programmā.
Pasaulē rodas neaptverams daudzums labas mūzikas, un tik daudz no tās Rīgā un Latvijā nav skanējis. Iespēju robežās cenšamies aizpildīt šos robus. Ja runājam par tādu notikumu kā Pjēra Bulēza sarežģītā, skaistā opusa Répons atskaņošanu kopā ar Parīzes Pompidū centra Mūzikas un skaņas pētniecības institūta IRCAM mūziķiem un viņu elektroniskajiem instrumentiem, skaņu sintēzi un datorprogrammām – iespēja to īstenot rodas vienreiz dzīvē, un mēs to izdarījām pērn septembrī ar Liepājas atbalstu. Tas paliek atmiņā uz visu mūžu.
Kas tieši bija tas, ko tu gribēji un ko arī ir izdevies mākslinieciskā vadītāja divdesmit darba gados izdarīt ar orķestri Sinfonietta Rīga?
Pats galvenais, ko gribēju izdarīt un kas vairs nav jādara nevienam citam, bija izveidot orķestra spēles stilu un spēles paņēmienus, kā arī izpratni par to, kā mēs spēlējam Haidnu, Šūmani un Bulēzu. Jūtu, ka tas ir izdevies. To nevajag pārprast tā, ka "Rīga ir gatava". Orķestris nekad nebūs gatavs, bet ir izveidots fundaments, atbalsta kolonnas. Varam atļauties vairs nepavadīt divas nedēļas mēģinājumos, slīpējot pamatlietas, kā tas bija no paša sākuma, kad orķestris tikko radās. Tolaik ļoti cītīgi mācījāmies lasīt tekstu, jo klasiskajā mūzikā ir daudz gadījumu, kad gribas piezvanīt Haidnam, Mocartam vai Bēthovenam un pajautāt: "Kā tu īsti esi domājis?" Nošu pieraksts nav tik skrupulozs kā mūsdienās, un tas paver daudz interpretācijas iespēju tempa, artikulācijas, frāzējuma un dinamikas ziņā. Esam ar to ilgi nodarbojušies, arī tagad tas nenotiek simtprocentīgi pats no sevis, bet ļoti daudz kas jau ir asinīs.
Man bija svarīgi panākt, lai orķestris nebaidās no jaunām lietām un neparastiem izaicinājumiem, kas mazliet izstumj ārā no komforta zonas. Tas ir bijis princips. Ja mūziķi nāk uz darbu, kurā viss jau sen ir zināms, tas ir beigu sākums. Tad tā ir pieredze, kurai vairs īsti nav turpinājuma. Uz šīs pieredzes sēžam, bet mums vairs nav intereses eksperimentēt, kaut ko mainīt un meklēt. Man gribējās, lai katrā programmā ir kaut kas tāds, kas liek mazliet atsperties un pievilkties pie stieņa stiprāk un nedaudz citādi. Veidojot savas programmas, protams, domāju gan par to, kas tās klausīsies, gan par to, lai orķestris augtu un pilnveidotos, lai katrs mūziķis saskartos ar kaut ko tādu, ko līdz šim nav redzējis uz savas nošu pults un kas mudinātu arvien dziļāk izpētīt savu instrumentu. Kā es to spēlēšu? Kā es to vispār varu dabūt gatavu?
Runājot par mūziku, kuru esmu gribējis spēlēt, man ir prieks par Roberta Šūmaņa un Jozefa Haidna simfonijām, par jau pieminēto Pjēra Bulēza meistardarbu un Fausto Romitelli videooperu An Index of Metals, kuru 2022. gadā atskaņojām Liepājā. Tie ir manu repertuāra vēlmju lielie pieturpunkti. Man bija svarīgi, lai šie darbi Latvijā būtu skanējuši. Savukārt pašā pirmajā orķestra mēģinājumā mums uz pultīm bija Mocarts.
Varbūt varētu savu reizi atkal uzspēlēt oboju, līdzīgi kā Andris Nelsons trompeti?
Nē. Savu brīnišķīgo oboju esmu pārdevis. Kārdinājums to spēlēt pamazām pazuda, jo man vienkārši tam nebija laika. Lai uzturētu sevi formā, katru dienu ir jāvingrinās, stundām jāspēlē gammas. Sapratu, ka visu nevar, un dzīvē ir jāizvēlas. Manas dzīves dominante ir orķestra diriģēšana, skaņu ieraksti un ģimene. Protams, tas nebija viegls lēmums, taču turpināt spēlēt oboju vairs īsti nebija jēgas, jo izjutu lielu atbildību pret orķestri un visu, kas ar to notiek.
Laikā, kad sāki diriģēt Rīgas kamermūziķus, klejoja anekdote: ja vēlies būt diriģents, ir jādibina pašam savs orķestris.
Īstenībā tas tā gluži nebija. Rīgas kamermūziķi sākās kā brīvprātīgs pasākums, kurā turklāt nebija diriģenta. Tajā brīdī man pat nebija domas par diriģēšanu, varbūt kaut kur zemapziņā. Četrus gadus spēlējām bez diriģenta un tad pamazām sākām spēlēt sarežģītāku repertuāru, kurā bez diriģenta bija grūti. Kļuva skaidrs, ka uzturēt orķestri, kas dzīvo no projekta uz projektu, ir ļoti sarežģīti. Tagad tas vispār nebūtu iespējams, jo visām radošajām aktivitātēm Latvijā – ne tikai mūzikai – ir tik augsta temperatūra, ka dabūt finansējumu ir grūti. Ir vajadzīgs arī zināms kopspēles minimums, lai varētu nodrošināt orķestra līmeni. Katram ir savs darbs, savs ikdienas ritms. Kamēr ir entuziasms, tikmēr ir ļoti labi, bet tas tā nevar turpināties ilgi. Tāda ir realitāte.
Ko tev nozīmē Rīgas Festivāla orķestra vērienīgo projektu laiks?
Tie bija deviņi gadi un gandrīz divdesmit programmu. Tas viss bija brīnišķīgi. Nepilnā nedēļā nācās izveidot orķestri, turklāt lielu orķestri, samēģināt sarežģītus simfoniskos darbus, piemēram, Olivjē Mesiāna simfoniju Turangalila, Stīva Reiha The Desert Music, Dmitrija Šostakoviča Ceturto simfoniju un Ģerģa Ligeti darbus, un doties uz skatuves, zinot, ka visam ir jābūt kārtībā, jo otras reizes nebūs. Brīžiem tas bija ļoti nervozi un uz enerģijas izsīkšanas robežas. To es saprotu tikai tagad, bet toreiz biju daudz jaunāks un man vienkārši gribējās, lai tas notiek, un es vispār nedomāju par nogurumu vai atlīdzību. Vēl joprojām šis bija unikāls notikums arī atbalsta ziņā, ko saņēmām no SEB bankas un no valsts. Šajā aspektā tas bija bezprecedenta gadījums. Šodien neviens nefinansētu mūzikas projektu tādā apmērā.
Ko gribētos piedzīvot ārpus mūzikas, kam ikdienas darba iejūgā neatlika laika un spēka?
Mans sapnis ir šur tur aizbraukt un apskatīt tās vietas pasaulē, kuras ir vērts redzēt. Esam darba uzdevumos daudz kur braukājuši, bet nevar teikt, ka esmu redzējis pasauli. Tikai lidostas, viesnīcas un koncertzāles. Gribētos aizbraukt uz Klusā okāna salām un uz Āziju. Esmu reiz bijis Austrālijā un biju pārsteigts, cik ļoti dzīves temps un dzīvnieku pasaule tur atšķiras no Eiropas. Man šķiet, ka to nosaka skaistā daba un tas, ka austrālieši ir tālu no jezgas, kas notiek pasaulē.
Otrs sapnis ir izbaudīt gadalaikus un dabu tepat Latvijā. Mans mīļākais gadalaiks ir rudens, un Latvija ir tik brīnišķīga vieta! Kad esmu prom, arvien vairāk ilgojos atgriezties mājās, izslēgt mūziku un izbaudīt gaisa un klusuma kvalitāti laukos.
Mēs te esam dzimuši, šis ritms ir mums atbilstošs. Citur varam aizbraukt ciemos, priecāties par kalniem un okeānu, bet dzīve, kas notiek šeit, Latvijā, ir vissvarīgākā. Varbūt tas ir pieradums, varbūt valdzinājums, varbūt tas mums ir gēnos. Es šeit jūtos vislabāk. Tikko biju aizskrējis uz mūsu mājiņu simt kilometru no Rīgas, tur ir dzirdams viss Latvijas putnu katalogs: kaļ dzenis, kūko dzeguze, bļaustās vārnas un gulbji ezerā, dzērves tālajā purvā, un tas viss vienlaikus! Šķiet, ka putnu dziesmām piemīt dziednieciska kvalitāte. Man ir vajadzīgs dabas klusums – vējš mežā, putnu dziesmas pavasarī un klusums ziemas salā, kad ir aizsalis ezers un piesnidzis mežs.
Man ir bijuši uzaicinājumi strādāt citur, bet esmu izvēlējies palikt šeit. Nesen bija viens vilinošs piedāvājums, bet sapratu, ka nu jau ir par vēlu. Esmu pārliecināts, ka ļoti daudz no tā, ko esmu izdarījis šeit, es citur nevarētu dabūt gatavu. Apstākļi šeit ir bijuši tik labvēlīgi, un gan mūziķi, gan menedžmenta ļaudis – it īpaši orķestra direktore Anete Toča – mani ir atbalstījuši un ticējuši, ka manas ieceres ir nepieciešamas. Vieglāk būtu pateikt: "Nē, mēs to nevaram atļauties," bet orķestra direktore man nekad to nav teikusi.
Sinfonietta Rīga
Latvijas Universitātes Lielajā aulā 22.V plkst. 19,
Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 23.V plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18