Anitas Līcis-Ribak izstāde Neatgriešanās atspoguļo vienas latviešu ģimenes divu paaudžu pieredzi divos atsevišķos Latvijas vēstures posmos. Balstoties uz autores mūsdienu fotogrāfijām, ģimenes arhīviem, etnogrāfiskajiem materiāliem un kartēm, tās vizuālā stāstījuma mērķis ir izklāstīt ne tikai vienas ģimenes vēsturi, bet Latvijas valsts 20. gs. traģisko likteni. Izstāde sastāv no divām fotogrāfiju sērijām – Sibīrijas Gulaga Bērni (The Children of Siberian Gulag) (2010 -2018) un Gaistošais ceļš (Evanescent Road) (2014 -2018).
Autore atceras: „Par to, ka izsūtījumā Sibīrijā bija arī daudzi manas kādreiz lielās ģimenes locekļi, apzinājos tikai tad, kad jau biju pieaugusi un dzīvoju ārpus Latvijas. Manu īso vasaras vizīšu laikā Latvijā ap 2010. gadu es sāku apmeklēt šos radiniekus un ieklausīties viņu stāstos. Man bija svarīgi viņu teikto saglabāt un arī parādīt ārpus Latvijas, jo, runājot ar cilvēkiem ASV un Rietumeiropā, es sapratu, cik maz ir zināms par Latvijas cilvēku likteņiem 20. gs. vēsturisko notikumu kontekstā, un arī par pašu šo vēsturisko kontekstu esamību.”
Vairākkārtējo okupāciju un sabiedrības emigrācijas un imigrācijas periodu gaitā Latvija ir izveidojusies par multikulturālu sabiedrību. Nozīmīga mūsu sabiedrības daļa sastāv no t.s. jauktajām ģimenēm”, kuru dzīve ir cieši savijusies un simbolizē pašas Latvijas sarežģīto multikulturālo likteni. Arī izstādes autore – Anita Līcis-Ribak – pieder pie šīs paaudzes. 1981. gadā, kad viņai bija 12 gadi, viņas ģimene, Krievijā dzimušā tēva mudināta, pārcēlās uz dzīvi Kolimā Sibīrijas tālajos ziemeļaustrumos. Toreiz autore to uztvēra kā izsūtījumu, jo bija jāatstāj savas iemīļotās mājas Latvijā, jādodas tālu prom nezināmajā un jāpielāgojas jauniem un neparastiem dzīves apstākļiem. Tikai pēc daudziem gadiem viņa atskārta, ka viņi nebija pirmie no ģimenes, kas daļu savas dzīves pavadīja Sibīrijā. Šo ģimeņu pieredzi šķīra vēsturiskais un personīgais konteksts un apstākļi.
Autorei ir svarīgi atgriezties pie šīs tēmas, cenšoties saprast ģimenes un arī plašākas Latvijas sabiedrības vēsturi, pretrunas un dualitāti. Kā mēs nosakām savu identitāti? Kas mūs nošķir no citiem? Vai citi patiešām ir citi? Vai tomēr mūs visus vieno daudz vairāk, nekā mēs to apzināmies? Galu galā, mēs visi ilgojamies atgriezties mājās, pie savām saknēm. Varbūt dažiem no mums paiet vai viss mūžs, kamēr mēs tās atkal atrodam, kamēr mēs varam atgriezties.
Anita Līcis-Ribak ir fotogrāfe, māksliniece un dizainere, kura šobrīd dzīvo Barselonā, Spānijā. Viņa ir ieguvusi bakalaura grādu arhitektūrā Rīgas Tehniskajā universitātē, maģistra grādu iekštelpu arhitektūrā Masačūsetsas Universitātē, ASV. Viņa ir studējusi fotogrāfiju pie vairākiem profesionāliem fotogrāfiem un māksliniekiem – Maine Media Workshops, PRC Bostonā, Griffin Fotogrāfijas muzejā, Snow Farm Workshops, IEFC, GrisArt and CFD Barselonā un citviet. Anita ir saņēmusi daudzus apbalvojumus fotogrāfijā, piedalījusies gan grupu izstādēs, gan veidojusi personālizstādes. Autores fotogrāfijas ir izvēlētas dalībai Berlīnes foto biennālē, daudzās fotogrāfiju izstādēs, tostarp Tēlotājmākslas fotogrāfijas centrā Denverā, Kolorādo, Mineapolisas fotogrāfiju centrā Minesotā, Fraser galerijā, Maryland, Fotogrāfijas centrā Vērmontā un Bostonā, PhotoPlace galerijā Vērmontā un A.P.E. galerijā Northemptonā, Masačūsetsā un citur.
Izstādes atklāšana 14. jūnijā 17.00.